Sveika!
Lasu tekstu un domāju, kā tā var sakrist sajūtas, emocijas, domas un situācija.. Es mācos jau 3.kursā un man tikai šajā gadā šādas sajūtas ir parādījušās. Pirmos 2 gadus es centos nedomāt baigi par Rīgu, zinot, ka būs rutīna, garlaicīgas dienas utt., bet tagad šis agri vai vēlu ir atnācis pie manis, ka es vispār jūtos pati nezinu kā, man it kā gribas kaut ko, it kā nē..
Es šādi jūtos jau no septembra sākuma, kad sākās skola un sajutu sava grafika izmaiņas, nevis kā bija pirmos gados intesīvi un bija daudz, ko darī. Par laimi tā būs tikai septembrī un tad universitātes grafiks būs aizpildītāks un savādāks, jo tā ir RSU, kur grafiks vienmēr ir vienā vietā. :D OK, pietiks par mani, es vienkārši izstāstu savu situāciju, liekas, ka ir ļoti līdzīga sajūta, bet tā laikam ir daudzām, cik lasu.
Kā ar to tikt galā? Es pati bieži domāju, izliekos, ka man viss kārtībā, neizrādu nevienam, ka man NEKO negribas vienkārši, pat runāt īpaši nē, ja kaut ko, tad stāstu to tikai savam draugam, kurš vispār jau vairāk kā pusgadu dzīvo un strādā ārzemēs un šajā ziņā man gribētos ar kādu biežāk aprunāties, man nav īsti draudzenes, kurai tiešām var uzticēties, nejūtot sajūtu, ka es neuzbāžos vai vienkārši labi pavadīt laiku. Bet tas ir cits stāsts. Es joprojām cenšos nezaudēt sevi, darīt kaut ko, lai nesēdētu uz vietas, eju mazgāt traukus, sakārtoju istabu, ieslēdzu mūziku, skatos kādu raidījumu, pildu skolai darbus.. Bet jūtos kā robots reāli un ceru, ka šis posms pāries, es pat nezinu, kas tas ir par posmu, bet domāju, ka tas varētu būt gadalaika, vitamīnu un laimes hormonu ietekmē, jāmeklē kaut kas, kas rada prieku tajos momentos, novērš sliktās domas, katrai no mums tas ir kaut kas cits - meditēšana, dziesmu klausīšanās, zīmēšana, kaut kā jāļauj sev izpausties uz āru, lai tas nesagrautu tevi beigās.
Tāds ir mans viedoklis, es varbūt par daudz sevi pieminēju, bet ieteicu padomu saistībā ar savu situāciju, varbūt palīdzēs.
Ja vēl kādai ir līdzīgi, var droši man uzrakstīt ziņu, parunāties, nevis tikai lai pažēlotu, bet saprastu viena otru un varbūt sevi, lai saprastu, kas tad īsti notiek. :)