Iespējams depresija,

 
Reitings 14
Reģ: 20.09.2019
Sveiki visiem!
Vēlējos parunāt par tēmu, ko būtu grūti apspriest ar kādu tuvinieku.
Nesen pārcēlos uz Rīgu, jo sāku šeit studēt. Kopš tā laika manī nemitīgi ir trauksme. Braucot sabiedriskajā transportā, sēžot lekcijā. Tā izpaužas apmēram šādi - slikta dūša, panika, sirdsklauves. Zinu, ka tas viss ir tikai galvā, tāpēc ar tādu domu vienmēr cenšos sevi mierināt.
Dzīvē man viss ir labi - ir mīlošā ģimene, draugs, uzticama draudzene. No malas noteikti neizskatītos, ka esmu iekšēji ļoti nomākta. Taču man negribas nekur iesaistīties, ne ar vienu sarunāties. Ir pagājis gandrīz mēnesis kopš studiju uzsākšanas, bet neesmu sadraudzējusies ar nevienu cilvēku. Sēžu viena, ēdu viena, man nav vēlmes ar nevienu sarunāties. Viss ko es vēlos ir sēdēt mājās zem segas, jo tur es jūtos drošībā. Man nav motivācijas un vēlmes neko darīt. Pat māju iztīrīt ir grūti saņemties. Ir apnicis vienkārši dzīvot.
Visvairāk bailes manī iedveš tas, ka, citreiz, kad esmu mājās viena, es sāku domāt - “kāda vispār jēga dzīvot”, “tās ir tikai mocības”, “kas būtu, ja manis vairs nebūtu” utt.
Man pašai no sevis bail, es gribu atkal justies kā cilvēks - smaidīt, izklaidēties, doties ārpus mājas.
Nevajag mani pārprast, nav arī tā, ka es visu laiku staigāju apkārt kā pelēks mākonīts. Kā jau teicu, no malas noteikti nevarētu pateikt, ka manā galvā kaut kas tāds notiek. Taču es ļoti bieži pārnākot mājās no skolas raudu, vienkārši raudu, jo liekas, ka man nav nekam spēka, gribas padoties. Un es nezinu kāpēc tā ir, jo citam no malas varētu likties, ka mana dzīve ir ideāla.
Nu tā, ja nu kāds tika tik tālu, un izlasīja visu manu bēdu stāstu - varbūt kāds ir piedzīvojis ko līdzīgu? Kā tikt ar sevi galā, kā savākties? Iet pie psihologa/psihoterapeita? Dzert ko nomierinošu?
20.09.2019 11:02 |
 
Reitings 809
Reģ: 04.08.2019
hmm..
Ne tā es to domāju. Nav pat svarīgi, Rīga vai kur citur LV . Tu jau esi iesaistīta konkrētās lietās un vidē. Varbūt no Tevis lien ārā mazs velniņš ?? Tā nevar būt ?
Piemēram, tieksme pamēģināt divus puišus , patrakot vakaros, padauzīties apkārt. Tikai nevari saņemties ??
20.09.2019 13:36 |
 
Reitings 809
Reģ: 04.08.2019
man tā bija skolas laikā ! Gribējās daudz ko pamēģināt, bet neuzdrošinājos. Un tad jutos nomākta.
20.09.2019 13:37 |
 
Reitings 656
Reģ: 06.10.2014
Maize,muslis,kartupeļi, makaroni visi ir ogļhidrāti(cukuri) un tos Tu lieto katrā ēdienreizē. Ja nav spēka ir tikai loģiski, ka tas tiek patērets no enerģihas rezervēm, nevis no galvas. Cukurs var izdarīt tā, ka pat ja tev ir 150kg tev nebūs pieeja tiem krājumiem. Visi ēd sūdīgi, tadēļ ar paiku vēršas pie ārsta. 70% gadījumu tam visam sakars ar nepareizu uzturu.
Ja Tev nav bijusi smadzeņu satricinājums vai psiholoģisks trieciens, tad citu iemeslu kā nepareiza pārtika un slikts miegs nevar būt.
20.09.2019 13:41 |
 
Reitings 809
Reģ: 04.08.2019
Pecīte..
Iesaku laist gar ausīm to demagogu :D
20.09.2019 13:49 |
 
Reitings 14
Reģ: 20.09.2019
Ary
Nu nezinu, man liekas es jau esmu pietiekami iztrakojusies un izballējusies savos vidusskolas gados, ko tik neesmu mēģinājusi, un divus puišus man negribas, mīlu savu draugu
20.09.2019 14:04 |
 
Reitings 809
Reģ: 04.08.2019
vidusskolā es biju godīgā, bet pēc tam, palaidu grožus, un palaidu daudzus pie saviem grožiem..
Tas palīdzēja.. Tev ir otrādi.. varbūt ir laiks pastrādāt ar sevi tagad .. a
Iesaku jogu.. vairāk padomu man nav..
20.09.2019 14:08 |
 
Reitings 178
Reģ: 16.10.2016
Cik zināmas sajūtas.. tikai man nebija ne lēkmes, ne arī kas cits, man tas vairāk izpaudās, piemēram, guļot. Kad naktīs gulēju, man bija ļoti caurs miegs, kā noskanēja durvis vai kas cits, man ļoti sāka sisties sirds, likās, ka kaut kas slikts notiek, bieži vien nesaprotot, vai vispār guļu vai nē. Daudz arī murgoju, un arī nesaprotot, vai tā ir realitāte vai nē. Tālāk bija arī tāda lieta, ka ļoti maz ēdu.. bieži mans pirmais jebkāda veida apēstais ēdiens bija ap 18.00 vakarā, un pat tad nebija tā, ka es būtu badā. Tādēļ bieži man ir svara svārstības, visu laiku no ~65 uz 60. Citreiz vairāk, citreiz mazāk. Arī tieši tas pats, ko minēji Tu, nebija baigā vēlme satikties ar draugiem, iet patusēt, vai vienkārši kaut ko darīt, jo visdrošākā sajūta ir būt mājās, manā gadijumā - pie mammas vai drauga. Ar ģimeni man viss bija kārtībā un sapratu, ka kaut kas nav tieši ar mani un manī. Šausmīgi visu laiku domāju, kaut ko malu savā prātā uz riņķi, nesapratu, kas ar mani notiek un kāpēc jūtos tik slikti, tik neapmierināti. Kā arī man bija tieši tādas pašas domas galvā, kā tev, tikai tur nebija nekāda veida nosliece uz pašnāvību vai tml, tes vienkārši domāju, kā būtu, ja būtu/nebūtu. Kad vēl gāju skolā, ļoti bieži pārnākot mājās raudāju, un tas nebija tā - ienāku pa durvīm, iekrītu gultā un raudu. Es vienkārši jutu, ka atkal viss ir sakrājies un asaras pašas spiedās ārā un tā bija bieži, tagad tā ir tikai aptuveni 1x mēnesī, ko uzskatu savā vecumā par normālu lietu. Kā es tam tiku pāri un vai līdz galam esmu tikusi pāri -nezinu. Tikai sāku pamanīt, ka vairāk tik daudz nejūtos slikti, ka asaras arī tik bieži acīs nenāk. Tagad domāju, ka man palīdzēja tas, ka sāku strādāt (mans darbs katru dienu nav vienā un tajā pašā laikā un vietā), parādījās tā sajūta, ka mans laiks tiek aizpildīts, ka par kaut ko nesu atbildību, ka man ir darāmas lietas. Vēl ļoti ir palīdzējis tas, ka ar draugu beidzot esam sākuši domāt par mums nopietnākām lietām, jo visu laiku mani nomāca tas, ka šķita, ka viņam tas nav tik svarīgi kā man, līdz ar to daudz strīdējāmies, taču nu redzu, ka tie strīdi ir noveduši pie rezultātiem un abi esam ko sapratuši.. pagaidām kopumā jūtos labi. Ar vecākiem tajā brīdī, precīzāk, ar mammu, runāju daudz par to, kā jutos un abas spriedām, kāpēc.. bija tik daudz domu un variantu, ka vēl vairāk juku prātā. Šobrīd domāju, ka man tā bija tāpēc, ka pati par sevi esmu super dažāda. Ja cilvēkam patīk 1 mūzikas gaume, man patīk vismaz 5cas. Tā tas bija visās jomās, es sajutos pārāk raustīta uz visām pusēm un mani raustīja tikai es pati, nezināju, ko gribu, kur gribu, kā gribu. Savā ziņā tā ir joprojām, bet mazākā līmenī. Citos vārdos es to nosauktu par izdegšanu. Konkrēta izdegšana. Tad kaut kā viss palika labāk ar draugu, līdz ar to atkal bija vairāki tusiņi, svētki utt, dažubrīd gribējās arī ļoti piedzerties un viss kaut kā aizgāja.. ja tev ir vēlme, varbūt uzraksti man privāti, jūtu, ka mums ir diezgan līdzīga situācija bijusi.
20.09.2019 14:23 |
 
Reitings 34
Reģ: 04.02.2019
Man ieteikums ir pierakstīties pie valsts apmaksātā psihologa. Pirmkārt, būs kāds mēnesis jāgaida rindā, tikmēr padzer D vitamīnu un Magniju un paskaties kā jūties. Otrkārt, aiziesi, izstāstīsi viņam, profesionālis zinās ko ieteikt. Ne jau uzreiz zāles jādzer. Citreiz vienkārši pietiek ar terapiju. Ja viss būs pārgājis līdz tam, tik un tā aizej, aprunājies. Par ļaunu nenāks un tas neko nemaksās.
Depreisja nav joki, ja tā patiešām ir. Jājoties apkārt (kā iesaka Ary) vai sākot tamborēt un vēl nez ko, to nemainīs. Tāpēc, jāgriežas pie profesionāļa, ja jūt, ka kaut kas nav labi.
20.09.2019 14:26 |
 
Reitings 178
Reģ: 16.10.2016
Kā arī vairākas reizes biju teikusi ģimenes locekļiem, ka man tiešām liekas, ka man ir depresija.. neviens to neuztvēra, protams, diži nopietni. Es par to nebažijos, vienkārši domāju, ko viņiem vajag redzēt, lai saprastu, ka es jūtos max slikti no visām pusēm, ja reiz par to runājam. Un arī, manuprāt, pasaulē kaut kā arvien vairāk parādās šādi nomākti cilvēki, problēmu ir daudz un reti kuri saprot, kā tās risināt, lai neslīktu savās skumjās.
20.09.2019 14:29 |
 
Reitings 110
Reģ: 18.08.2019
Nelasu visus komentārus, bet man ir līdzīgi. Ja ir trauksme, tas var liecināt par veģetatīvo distoniju. Esmu ar to sastapusies, agrāk regulāri bija neizturamas panikas lēkmes. Jāiet pie neirologa vai pie cita, kas ir kompetents attiecīgajām jomā. Arī depresiju var noteikt tikai un vienīgi ārsts.
20.09.2019 14:53 |
 
Reitings 110
Reģ: 18.08.2019
Mūsdienās vēl joprojām pastāv uzskati, ka depresijas slimnieks guļ gultā un blenž sienā vienā punktā. Tā jau ir klīniska depresija.
20.09.2019 14:55 |
 
Reitings 110
Reģ: 18.08.2019
Te mēs spēsim sniegt tikai un vienīgi padomu un atbalstu. Ir tā, ka apkārtējie cilvēki bieži vien nespēj pateikt, kas notiek tev iekšām.
20.09.2019 14:57 |
 
Reitings 2031
Reģ: 21.02.2015
Kā arī vairākas reizes biju teikusi ģimenes locekļiem, ka man tiešām liekas, ka man ir depresija.. neviens to neuztvēra, protams, diži nopietni.

Es to lieliski varu saprast, jo arī ilgstoši biju viens no tādiem tuviniekiem, kas nesaprot... Un man tagad par to ļoti liels kauns! Toreiz tā bija mana māsīca, ar ko bijām ļoti tuvas un viņas pašnāvības mēģinājumi bija milzīgs trieciens... Viņa man centās to iestāstīt, bet es tikai - eh, saņemies tak! :/ Pēc tam jau daudz lasīju par to, interesējos, kā pareizāk rīkoties, un gribētos tiešām domāt, ka beigu beigās viņai palīdzēju. :) Ko ar to gribēju teikt, kas ar to nav saskārušies, tiešām nesaprot. Un ne jau aiz ļauna prāta, tā vnk ir.
Bet Peciite, ar Tevi viss būs labi! Sākumā pamēģini tikt no tā ārā pati saviem spēkiem, ja jūti, ka nesanāk, tad nekautrējies vērsties pie kāda speciālista. :)
20.09.2019 15:02 |
 
Reitings 130
Reģ: 17.03.2019
Es domāju, ka dzīves vietas maiņa, studiju uzsākšana ir pietiekami nopietni notikumi dzīvē, kas kardināli izmaina ierasto ritmu, kā dēļ ķermenis un prāts var nonākt stresā.
Autores aprakstītās sajūtas atkādina to, kā jutos, uzsākot vidusskolas gaitas Rīgā. Un arī, pilsēta zināma, bieži braucu pirms tam pie vecmammas, bet viss ritms, ikdienas uzdevumi... Tas bija kaut kas pilnīgi cits. Domāju, ka ir jādod sev laiks, lai pielāgotos jaunajai dzīvei. Ikdienā ievies maksimāli daudz lietas, kas iepriecina, neaizmirsti par atpūtu. Iemīļots seriāls, pastaiga (varbūt jāiepazīst pilsēta no cita skatu punkta??), kaut kas garšīgs ēdams.. Varbūt vismaz reizi nedēļā ēd ārpus mājas? Lai neesi viena. Arī vienatne, lai gan ir nepieciešama, reizēm var būt nomācoša.
Un neaizmirsti, ka mācības uzsāki jaunu zināšanu, profesijas dēļ, nevis, lai iegūtu jaunus draugus. Tie uzradīsies pakāpeniski, kopīgi mācoties, strādājot grupā, ārpus studiju aktivitātēs :)
Veiksmi!
20.09.2019 15:06 |
 
Reitings 178
Reģ: 16.10.2016
Bordo @ 20.09.2019 15:02

Es to lieliski varu saprast, jo arī ilgstoši biju viens no tādiem tuviniekiem, kas nesaprot... Un man tagad par to ļoti liels kauns! Toreiz tā bija mana māsīca, ar ko bijām ļoti tuvas un viņas pašnāvības mēģinājumi bija milzīgs trieciens... Viņa man centās to iestāstīt, bet es tikai - eh, saņemies tak! :/ Pēc tam jau daudz lasīju par to, interesējos, kā pareizāk rīkoties, un gribētos tiešām domāt, ka beigu beigās viņai palīdzēju. :) Ko ar to gribēju teikt, kas ar to nav saskārušies, tiešām nesaprot. Un ne jau aiz ļauna prāta, tā vnk ir.
Bet Peciite, ar Tevi viss būs labi! Sākumā pamēģini tikt no tā ārā pati saviem spēkiem, ja jūti, ka nesanāk, tad nekautrējies vērsties pie kāda speciālista. :)

Jā, tā ir. Prieks, ka vismaz saprati. ;)
Un kā iepriekšējā komentārā rakstīja, mūsdienās cilvēki joprojām mēdz uzskatīt, ka depresija izpaužas skatoties sienā vienā punktā, bet tas tiešām ir pilnīgi 'čau' gadījumos. Kad pabeidzu vidusskolu, pēc kāda laika aprunājos ar dažiem klasesbiedriem, 3 no viņiem (zēni) atzina, ka dzīve ir dimbā un paši jūtas vistīrākās depresijas nomākti, tur gan bija dažādi iemesli, bet fakts kā tāds, ka ikdienā mēs sev apkārt tiešām no malas neredzam, ka kāds justos slikti, bet patiesība ir tāda, ka nu jau gandrīz katram 10tajam cilvēkam ir reāla depresija
20.09.2019 15:36 |
 
Reitings 307
Reģ: 15.09.2019
Esi izkāpusi no savas komforta zonas-dzimtā pilsēta, mājas,viss pazīstamais, tuvais, kas zini, kur, kas un kā.
Negribi neko darīt, jo bail, bail no lielas pilsētas un mūžīgās burzmas. Arī laikapstākļi ļoti to ietekmē.
Bet man izskatās tipiska izieša no savas komforta zonas un tad kā cilvēks spēs pielāgoties apkārtējai videi(jaunai), jauniem draugiem, lietām, mājām, dzīves turpinājumu, jo tagad ir jāmācās, jāstrādā, jāatbild par savu mitekli, auto ja tāds ir, jāplāno budžets.
Man liekas ļoti labi derētu šoka terapija. Citreiz redzot, cik kādam ir sliktāk tu sāc novērtēt, ka tev ir ko ēst, ir rokas, kājas, vari studēt, staigāt, esi mīlēta, un tad šītādas domas no galvas ātri izies.
20.09.2019 16:02 |
 
Reitings 14
Reģ: 20.09.2019
Acchup
Man atkal ar miegu viss ir kārtībā. Drīzāk guļu pārāk daudz. Guļu pietiekami daudz stundas, bet tāpat no rītiem nevaru piecelties, un pirmajā lekcijā knābāju un knapi turos, lai neaizmigtu. Arī atnākot no skola bieži vien gribas iet gulēt.
Par ēšanu man arī tieši pretēji, apetīte ir liela, varbūt dienas pirmajā pusē tik ļoti nē, bet atnākot mājās no skolas gribas reāli rīt.
Man arī nav nosliece uz pašnāvību, vienkārši citreiz sēžu un domāju - nu kāda vispār jēga dzīvot. Es negribu visu savu atlikušo dzīvi dzīvot ar šo stulbo sajūtu
Par to raudāšanu, piekrītu, man arī asaras pašas līst, jūtos emocionāli pārpildīta, bezspēcīga. Esmu tik jaunu, tik daudz kā skaista priekšā, bet man tam nav spēka.
Jā, es arī esmu teikusi mammai par trauksmi un depresiju, viņa tikai atbild, ka tas viss ir galvā, un ka man mazāk vajag par to domāt. Tāpēc man ir sajūta, ka mani nesaprot, jo par to nav iespējams nedomāt. Visi domā, ka es vienkārši esmu ļoti emocionāla, un neuztver manis sacīto nopietni.
20.09.2019 16:19 |
 
Reitings 178
Reģ: 16.10.2016
Peciite @ 20.09.2019 16:19
Acchup
Man atkal ar miegu viss ir kārtībā. Drīzāk guļu pārāk daudz. Guļu pietiekami daudz stundas, bet tāpat no rītiem nevaru piecelties, un pirmajā lekcijā knābāju un knapi turos, lai neaizmigtu. Arī atnākot no skola bieži vien gribas iet gulēt.
Par ēšanu man arī tieši pretēji, apetīte ir liela, varbūt dienas pirmajā pusē tik ļoti nē, bet atnākot mājās no skolas gribas reāli rīt.
Man arī nav nosliece uz pašnāvību, vienkārši citreiz sēžu un domāju - nu kāda vispār jēga dzīvot. Es negribu visu savu atlikušo dzīvi dzīvot ar šo stulbo sajūtu
Par to raudāšanu, piekrītu, man arī asaras pašas līst, jūtos emocionāli pārpildīta, bezspēcīga. Esmu tik jaunu, tik daudz kā skaista priekšā, bet man tam nav spēka.
Jā, es arī esmu teikusi mammai par trauksmi un depresiju, viņa tikai atbild, ka tas viss ir galvā, un ka man mazāk vajag par to domāt. Tāpēc man ir sajūta, ka mani nesaprot, jo par to nav iespējams nedomāt. Visi domā, ka es vienkārši esmu ļoti emocionāla, un neuztver manis sacīto nopietni.

Jā, nu tieši nodomāju par to, ka manā gadijumā bija slikti ar miegu un ēšanu, bet citam tajā pašā laikā var būt pārlieku daudz miegs un liela ēstgriba. Vispār es pati esmu liela gulētāja, ļoti bieži varu nogulēt 12h un tik un tā jūtos neizgulējusies. Tad, kad bija skola, tās bija nereālas mocības. Daudz bastoju, jo nevarēju piecelties, bet gulēt gāju normālā laikā. Tāpēc man tas bija kā kaut kas pretējs - gulēt slikti, jo miegs man ir ļoti primārs.
Kā arī jā, tajā laikā, kad tā jutos, es baigi sev pārmetu to, ka tādēļ es arī pret visiem pārējiem nespēju izturēties normāli, bieži savas dusmas izgāzu nevietā, no manis nespīdēja ne grams pozitīvisma, visu laiku visi zināja tikai to, ka esmu neapmierināta un man katra diena ir naturāli zb, jo principā tas arī bija tas, ko no manis varēja dzirdēt.
Tākā tagad ir tīri normāli, vēl tikai atliek sākt biežāk ceļot un darīt savus hobijus, bet tas būs tad, kad būšu nostabilizējusies un to jutīšu. Tad vispār vairāk nebūs īsti nekādu iemeslu, lai justos tā, kā tad. Tāpēc, manuprāt, varbūt arī tev ir vajadzīgs kaut kas līdzīgs, un ne psihologs, ne zāles (ja nu vienīgi trauksmēm utt). Man garastāvokli reāli uzlabo neliela, bet vajadzīga iepirkšanās, varbūt arī tev? Dari savus hobijus, izej ārpus mājām, tā ir cita lieta. Ja vēl tev ir iespēja aizbraukt ceļojumā, tad vispār, man šķiet, domas izmainīsies un atgriežoties pat nemanīsi, ka tas ir pārgājis. Protams, ja patīk ceļot un ir līdzekļi.
20.09.2019 18:23 |
 
Reitings 178
Reģ: 16.10.2016
Godīgi sakot, grūtī kaut ko ieteikt. Ja es būtu tavā vietā un lasītu tādus komentārus kā "izej pastaigās", "pasporto, iepērcies" utt, visticamāk mani tas neiespaidotu, gribētos dzirdēt viedokli no kāda, kam ir bijis līdzīgi. Tāpēc cenšos teikt, kā bija man un kas manas domas un sajūtas izmainīja.
20.09.2019 18:27 |
 
Reitings 178
Reģ: 16.10.2016
Kā arī Tu saki, ka tev ir draugs. Ceru, ka labs draugs un vistiešākajā nozīmē. Sāc runāt ar viņu, pārrunā kaut stundām ilgi, kā Tu jūties un to, ka neesi apmierināta pati ar sevi. Viņam tev būtu jāmēģina kaut kā palīdzēt, varbūt pavilkt uz kādu kafejnīcu pie dzīvās mūzikas, varbūt uz kādu akvaparku un tml. Jāatgriež dzīvesprieks. Viņam pašam vajadzētu saprast, kā ir būt kopā ar kādu, kurš vairāk neprot priecāties un neko nevēlas darīt, un ne jau vienkāršu un negribīgu iemeslu dēļ.
Runājiet savā starpā, jo arī es savās attiecībās laika gaitā esmu sapratusi, ka runāt vajag un pat ļoti.
20.09.2019 18:32 |
 

Pievieno savu komentāru

Nepieciešams reģistrēties vai autorizēties, lai pievienotu atbildi!
   
vairāk  >

Aptauja

 
Vai forumā publiski vajadzētu rādīt arī negatīvos vērtējumus (īkšķis uz leju) komentāriem?
  • Jā, jāredz arī negatīvie vērtējumi
  • Nē, lai paliek redzams tikai pozitīvais vērtējums
  • Nezinu, nav viedokļa
  • Cits