Esmu līdzīgās attiecībās šobrīd un sākumā arī par to daudz gruzījos, bet šobrīd dzīvoju ar miera sajūtu. Palīdzēja dažas domas:
- Šī brīža finansiālais stāvoklis nav ilgtermiņā. Viss mainās. Man personīgi vispār nebija žēl draugam neko un es redzēju, ka viņš pie pirmās izdevības iepriecina mani un arī viņam nav žel, kad ir tā nauda. Tāpēc, ja var just, ka draugs neizmanto Tevi un tomēr to visu novērtē, tad uztraukumam nav pamata. Šobrīd Tu vairāk maksā, vēlāk varbūt viņš uzturēs vairāk Tevi. Tomēr neesat kopā tikai uz vienu dienu, bet (vismaz mūsu attiecībās) ar domu - uz visu mūžu.
- Sasaistot ar pirmo punktu - papildus motivē draugu atrast labāk atalgotu darbiņu. Ticu uzskatam, ka sieviete ir tā, kas ar iedvesmu un motivāciju rada vīriešu panākumus.
- Parēķinot sapratu, ka būtiski maniem ikdienas izdevumiem nevajadzētu mainīties esot vienai vai attiecībās, tāpēc es pieturos pie saviem mēneša limitiem katrai kategorijai (pārtika, sadzīves lietas). Ikdienas lietas pērkam kā, nu, kurš katru reizi. Ja, tuvojoties mēneša beigām, saprotu, ka limits gandrīz sasniegts, lūdzu, lai draugs samaksā kādās reizēs, jo tas visdrīzāk nozīmē, ka esmu pirkusi vairāk mēnesī.
- Papildus, ja es negribu kādus dārgākus ēdienus vai našķus, bet draugs grib - ļauju viņam maksāt. Viņa izvēle, viņa izdevumi. Es pa dzīvi taupīga, sekoju līdzi savām finansēm, tāpēc izvairos no liekām izšķērfībām.
Skaitīt kumosus un ūdens piles, manuprāt, ir neveselīgu attiecību pazīme. Jūs esat KOPĀ abi, nevis tikai padzīvojat uz brīdi. Jāizrunā un jāatrod kompromiss, kas apmierina abus. Galvenais nepukoties un neaudzēt neapmierinātību sevī.
Man tikai jautājums, kā jūs šobrīd dalāt izdevumus? No katra čeka 1/3 viņš atdod Tev? Izklausās čakarīgi.
333
