Bērna adopcija

Ja nebutu iespejams pašam, vai sievietei savai. Tad domu apsvērtu.

Varētu. Ja nebūtu iespējas savam. Bērna vecāki taču ir tie, kuri uzaudzina.

Adoptēt ir viens, bet pateikt bērnam, ka viņš ir adoptēts ir otrs. Tas ir sāpīgi.

Bet gadījumā, ja jums varētu būt savi bērni, vai spētu pieņemt citu bērnu?:)

Jā

Gribētu. Bet man nav pietiekamu zināšanu un pacietības, lai uzņemtos tādu atbildību. Bet daudz kas atkarīgs no bērna vecuma un bijušajiem dzīves apstākļiem.
Ar “gribas dot mājas un palīdzēt” te vien nepietiek, nav jau kaķis. Bet manas sajūtas ir tieši tādas - gribas, lai katram ir ģimene un tiek mīlēts, bet tā ir tāda iluzija - adoptēsi un nu viens otru mīlēsiet. Ir jābūt augstām zināšanām psiholoģijā, pacietībai, lai dzīves traumēto bērnu “sadziedētu”.

Personīgi es apsveru domu, ka tālākā nākotnē varētu adoptēt.

minnyminny @ 03.08.2019 10:57

Bet gadījumā, ja jums varētu būt savi bērni, vai spētu pieņemt citu bērnu?:)

Es par to nesen domāju. Gan varētu. Andželīnai Džolijai arī ir cik tur tie savi un pārējie adoptēti. Manuprāt, viņi ir ļoti laimīgi. Madonnai arī ir savi un adoptētie.

Adoptēt ir viens, bet pateikt bērnam, ka viņš ir adoptēts ir otrs. Tas ir sāpīgi

Viens no iemesliem kādēl runāju par zināšanām. Esmu pārliecināta, ka zinot bērna attīstības posmus, zinot bērnu, viņu jūtot, zinot kādā valodā ar konkrēto bērnu runāt utt, sāpi var krietni samazināt.
Esmu adoptēta savā ģimenē - mammas māsa adoptēja no dzimšanas. Neatminos brīdi, kad man būtu pateikts, ka tēvs man nav īstais un arī māte vairs nav šaipasaulē, es to jau zināju kopš iestājās kaut cik apzinīgs vecums, man tas tika pamazām pateikts un izskaidrots, līdz ar to šoks un iespējamā emocionālā trauma izpalika.

Ja gribētu bērnu, tad varētu adoptēt, tas pat liekas reālāk kā savu, jo mani šausmina doma par visām medicīniskām padarīšanām - būšanai stāvoklī, dzemdībām, iespējamām komplikācijām pēc tam.

Nē. Savus bērnus negribu, kur tad vēl kkādus svešus.

Grūts un laikietilpīgs process.
Jāiet uz kursiem,psihologa. Novērtēs abus kā potenciālos vecākus.
Tad jāgaida rindā uz bērnu, tas var ilgt pat vairākus gadus.... varbūt līdz tam vairs negribēsies :D
Un + vēl jāiet uz bērnu namu ,kur daudz bērniņu skatās uz Tevi un grib ,lai Tu būtu viņu jaunā mamma vai tētis... smagi.
Bet viss izdarāms.

Nu, godīgi sakot, man bērna vecums un pagātne būtu ļoti svarīga. Var jau dzīvot ilūzijās, ka nurture vs nature uzvar tā audzināšana, bet nu nav jau gan tā vienmēr. Un ar mazu velnēnu man nervi neturētu plēsties. Nepateicīgu cilvēku netrūkst, kur nu vēl starp šāda tipa bērniem...Un ja vecāki bijuši, piedodiet, draņķi ar zināmām tendencēm, diemžēl bērns to bieži manto un nav nozīmes, cik labās mājās pieņemts. Variet mani apstrīdēt, cik gribat, bet nu... fakti, fakti.

Nu es pazīstu ģimeni, kas adoptēja bērnus no nelabvēlīgas ģimenes. Mazie ir pielāgojušies vecākiem, raksturi ļoti labi, neko sliktu nevar teikt. Viss ir audzināšanā !

Protams, tas ir kā kuram, bet ne jau visiem tas ir gēnos.

negribu savus, kur nu vēl svešus.

bet nesaprotu šajā tēmā vienu lietu - kāpēc adopcijā ir tādas rindas, ja bērnu namos bērni taču ir daudz.

Nu es pazīstu ģimeni, kas adoptēja bērnus no nelabvēlīgas ģimenes. Mazie ir pielāgojušies vecākiem, raksturi ļoti labi, neko sliktu nevar teikt. Viss ir audzināšanā !

Cik mazi bija, kad paņēma un cik veci ir tagad? Mazi bērni tomēr, jā, vieglāk pielāgojas. Un es nesaku, ka nespēlē nozīmīgu lomu, bet...
No viena gadījuma, ko zinu, divas meitenes (māsas) pirms 10 gadu vecuma (gadu vecumi atšķīrās) tika pieņemtas ģimenē. Māte bija, piedodiet atkal, šļuška, tēvs nezināms. Viena meitene pašlaik policijā strādā, otra iet mātes pēdās. Un audzinātas vienādi tika... Nu ne vienmēr, bet reizēm tās tendences ir un viss...neko nepadarīsi

Reeceejpele @ 03.08.2019 12:03

Cik mazi bija, kad paņēma un cik veci ir tagad? Mazi bērni tomēr, jā, vieglāk pielāgojas. Un es nesaku, ka nespēlē nozīmīgu lomu, bet...
No viena gadījuma, ko zinu, divas meitenes (māsas) pirms 10 gadu vecuma (gadu vecumi atšķīrās) tika pieņemtas ģimenē. Māte bija, piedodiet atkal, šļuška, tēvs nezināms. Viena meitene pašlaik policijā strādā, otra iet mātes pēdās. Un audzinātas vienādi tika... Nu ne vienmēr, bet reizēm tās tendences ir un viss...neko nepadarīsi

Mazi bija.

Shakti @ 03.08.2019 11:08

Viens no iemesliem kādēl runāju par zināšanām. Esmu pārliecināta, ka zinot bērna attīstības posmus, zinot bērnu, viņu jūtot, zinot kādā valodā ar konkrēto bērnu runāt utt, sāpi var krietni samazināt.
Esmu adoptēta savā ģimenē - mammas māsa adoptēja no dzimšanas. Neatminos brīdi, kad man būtu pateikts, ka tēvs man nav īstais un arī māte vairs nav šaipasaulē, es to jau zināju kopš iestājās kaut cik apzinīgs vecums, man tas tika pamazām pateikts un izskaidrots, līdz ar to šoks un iespējamā emocionālā trauma izpalika.

Ne visi bērni to uzņem tik vēsi