Ko juus dariitu citaadi?

es aizdomaajos,ka es visu laiku par viniem uztraucos,domaaju utt

Psihoterapija ir mēģināta? Vai vismaz psihologs? Ir tāds personības tips, kam dzīves jēga ir rūpēties par citiem. Ja tev nebūtu ģimenes, tu savā pansionātā būtu traka darbaholiķe, jo tev nebūtu citur, kur izlikt savu aprūpētkāri. Tu esi pilnīgi normāls cilvēks, katram mums savs personības tips. Tavējais sabiedrībai ir ļoti noderīgs. Apzinies sevi, pieņem, iemīli un ļauj, lai citi rūpējas par tevi (tipiski, ka tādas personības parasti noraida palīdzību).

Es nekad dzive neesmi bijusi viena. Ttikai cik nu komsndejuni ,atvalinsjuni vai ka ta atseviski no viena vai otra viram Taoat ka draugi ,pazinas visur vienmer man bijusi apkart. Man tagad loti interesanti butu dzivot vienai, es izbauditu.

Msn tiesam zel cilveku kas doma ka bez partnera dzive. ir apstajusies un nelaimiga. Traki tavu ta ka negribas sr sevi palikt un vienatne nezinstu ko ar dzivi iesakt! Dzive ir isa,un paiet atri, ta ir jaizbauda!!!

Viedaa minka-tiesi to teica astologe!
Saprotu,ka man ir jaastraadaa ar sevi veel sajaa dziivee...

xanax-tu labi pateici-buutu cits cilveeks!Tas ir laikam tiesi tas,kas es gribeetu buut.

odetta cits cilvēks automātiski nenozīmē labāks. ;-)

Bit neprecētai (bez partnera), bez bērniem vecumā pēc 40 ir nevis brīvība, bet vientulība. Bez saistību brīvība ir jauka tikai līdz gadiem trīsdesmit, kamēr apkārt daudz tādu pašu brīvu, izklaidēties gribošu. Un tad pienāk vecums, kad visi apkārt čupojas ar bērniem, un tad "brīvā" jeb "vientuļā" sieviete kļūst par balto vārnu sabiedrībā, jo nav vairs īsti ar ko čupoties (tie, kas vieni, parasti ar lieliem albatrosiem bēniņos).

Viedā Minka Tu dzīvo kādā paralēlā realitātē? :-D Pakrati galvu tā labi un spēcīgi, lai no tās izkrīt padomju laikā "ieurbtie" uzstādījumi. Galu galā būt vienam un būt vientuļam ir divi pilnīgi dažādi jēdzieni. ;-)

Xanax
Ļaut lai manī ieplūst mārketinga saukļi? :D
Rīdziniece
Tavi un Odettas spriedumi par "brīvību" ir tādi paši kā bezbērnu spriedelējumi par dzīvi ar bērniem. Tu nevari zināt kā tas ir, kamēr neesi to piedzīvojusi (vismaz gadu).

Es nekad un nemūžam negribētu sākt dzīvi no sākuma. Esmu izgājusi caur lietām, kas nebija no manas gribas atkarīgas un vēlreiz tam visam cauri iet, lai pamainītu kādu citu momentu, nekad nepiekristu.
Varbūt vienīgi pēc vidusskolas izvēlētos citu studiju programmu, jo domāju, ka tad augstāko izglītību, iespējams, būtu ieguvusi. Pametu studijas lielākoties tādēļ, ka neinteresēja un nepatika tas, ko studēju, bet nebija vairs tādu līdzekļu, ne arī laika, lai sāktu no sākuma.

Man liekas interesanti, ka nebūšana attiecībās tiek tā augstu vērtēta - jo "nav šīs stiprās saites". Bet tā vietā pavadītu laiku ar draugiem. Vai tad ar draugiem jums nav spēcīgas saites? Vai arī šāda "brīvība" kombinācijā ar "laika pavadīšanu ar draugiem" iet roku rokā ar apziņu, ka arī draugus var jebkurā brīdī pamest?

Zinas tante
Es arī neuztveru Odettas/Rīdzinieces domu :D Kāpēc draugi tiek vērtēti augstāk par vistuvāko draugu- partneri? Būtībā normālā gadījumā partnerim būtu jābūt vistuvākajam/vislabākajam draugam. Un kāpēc to varētu gribēt iemainīt pret draugu/paziņu loku, ja reālajā dzīvē ir iespējams dabūt abus? Kāpēc Rīdziniece tik nicīgi izsakās (pašpietiekamības trūkums) par cilvēkiem, kas partneri uzskata par vislabāko draugu? Manā izpratnē pašpietiekamība nav sinonīms forever alone. Arī partnerattiecībās un mātes lomā cilvēks var būt pašpietiekams. Nevis divas pusītes, bet divi veseli. Mātes attiecības ar pieaugušiem bērniem pāriet citā līmenī- tuvu draugu nevis aprūpētāja formā. Vai tad mīļu draugu var būt par daudz?

Interesanta tēma aizgāja.. man patīk, kā xanax uzrakstīja, ka viens nenozīmē vientuļš.
Es no bērnības esmu bijusi pašpietiekama.. vienmēr mācēju sevi izklaidēt vienatnē utt.
Tomēr dzīve ar 2.pusīti man dod īpašu piepildījumu. Bet pati lielākā laime un prieks ir bērns.
Arī gados vecāki cilvēki ir atšķirīgi.. citi bez vīra un bērniem jūtas omulīgāk nekā tādi, kuriem ir nemīloša otrā pusīte.. vai bērni, kas neliekas ne zinis.

Es nekad un nemūžam negribētu sākt dzīvi no sākuma. Esmu izgājusi caur lietām, kas nebija no manas gribas atkarīgas un vēlreiz tam visam cauri iet, lai pamainītu kādu citu momentu, nekad nepiekristu.

Es arī negribētu visu sākt no sākuma. Arī neko mainot negribētu - ir labi kā ir.

Esmu izgājusi caur lietām, kas nebija no manas gribas atkarīgas un vēlreiz tam visam cauri iet, lai pamainītu kādu citu momentu, nekad nepiekristu.

Tu arī studēji LLU?