Agrāk ļoti nožēloju dažus lēmumus saistībā ar izglītību, taču nu vairs ne. Ja dzīvotu (un gribētu dzīvot) citā valstī, un man būtu izcilas svešvalodas zināšanas, tad varbūt tā izglītība man nestu reālus augļus - iespēju kāpt pa karjeras kāpnēm un saņemt labu algu. LV tas reāli nav iespējams, un manī arī vairs nav tas jaunības maksimālisms. Daru citu darbu, kas man patīk, labi nopelnu, un sapni esmu atmetusi, un tajā līnijā vairs nenožēloju neko.
Agrāk dzīvoju baigi pa gaisiem, tagad esmu kļuvusi diezgan apdomīga, piezemēta, mierīgi izsveru, ko vēlos no dzīves, tāpat arī reāli skatos uz savām iespējām, mērķiem, soli pa solītim piepildu tos. Nespēju nožēlot to, kas bija agrāk, jo tad vēl biju ļoti jauna, nesaprātīga, gaisīga, un man tajā laikā tas pat piestāvēja. Uzskatu, ka tādas smagas, lielas, letālas kļūdas savā dzīvē neesmu pieļāvusi. Vismaz tā šodien šķiet.