Ko juus dariitu citaadi?

Es noteikti vēlētos kaut pagātnē vairāk būtu ticējusi sev un tam, ka viss pēc gadiem piepildīsies un es būšu laimīga. :)

Pavadītu vairāk laika ar tiem man tuvajiem cilvēkiem, kuri nu jau ir aizgājuši aizsaulē, jo tā ir tā lieta, ko es sev joprojām īsti nevaru piedot.
Par pārējo...varbūt mainītu profesiju, ko studēju, bet tas nav tik būtiski. Tāpēc laikam nemainītu neko, jo esmu laimīga un man vairāk neko nevajag. Un to, ko vajag, to pagātnes lēmumi neizmainīs, to var izmainīt tikai mani nākotnes lēmumi:-)

Neiztērētu tik ilgu laiku kopā ar puisi, kurš mani īsti nenovertēja. Nestrādātu tik ilgi pirmajā darba vietā. Ietu studēt uzreiz, ko es vēlos neviss, ko vecāki. Ātrāk sāktu mēģināt kāpt pa karjeras kāpnēm, veidot 100procentu pastāvīgu dzīvi neviss paļauties uz puisi.

Profesijas izvēles ziņā neko negribētu mainīt. Tā ir tā lieta par ko dzīvē ir izdarīta pareiza izvēle. Man ļoti patīk medicīna, jau kopš bērnības bija interese par to un tagad uz darbu eju ar patiesu prieku.
Lai gan dažreiz tomēr aizdomājos, kā būtu, ja būtu aizgājusi mākslas virzienā. Jo bija brīdis, kad svārstījos starp mākslas akadēmiju un medicīnu. Bet ar mākslu nodarbojos brīvajā laikā.
Toties privātajā dzīvē iet kā pa amerikāņu kalniņiem..drošvien tieši tā iemesla dēļ, ka nēesmu gatava atdot to savu brīvību un arī tāpēc, ka kaislības ir valdījušas pār prātu...Taču vienmēr esmu rīkojusies saskaņā ar sevi.
Manuprāt, vistrakākais būtu, ja jādzīvo pretrunās ar sevi.

Ir labi tā, kā ir.
Bet, iespējams, studētu kaut ko citu... Ko? Nezinu.
Un neveltītu savu laiku cilvēkiem, kuri to nebija pelnījuši. :-)

Uj, esmu par to domājusi. Grēks sūdzēties- godīgi! BET tiešām būtu mazāk tusējusi pubertātes vecumā un vairāk mācijusies, kad jau vidusskolā mācījos labi, sapratu, ka tomēr ir robi, kurus vairs neaizlāpīsi.
Nebūtu tikusies ar saviem 2 ex, kuri mani aiz muguras krāpa un sāpināja. UUUNNN nebūtu izvēlējusies medicīnu kā savu profesiju... Pašlaik man ir brīnišķīgs darbs, jauka dzīves vieta, augstakā izglītība, bet es no darba esmu tā pārgurusi strādājos pāri pa 220+ stundam.:-|

Šādā jautājumā labākais ir tas, ka katrs pats sev atbild uz jautājumu, kas būtu jāmaina dzīvē, kā iegūt dziļāku jēgu sev. Ho kamēr Tevi negrimē pēdējai ballītei onkulis baltā halātā, vēsā telpā ar ledusskapjiem, tikmēr šos mērķus var sasniegt.
Bet sliktākais ir tas, ka slinkums/nevēlēšanās nekur nav pazudusi, un lielākā daļa joprojām neko nemainīs savās dzīvēs, jo negrib izkāpt ārpus komforta zonas.
Par sevi varu pateikt to pašu, pa ja apzinos, ka derētu vairāk ko pamācīties, ko agrāk noslinkoju, tad negribās joprojām, meklējot aizbildinājumus aizņemtībā, bērnos un tā tālāk. :-D

Manā gadījumā noteikti izvēlētos citu profesiju, cītīgāk mācītos.
Ja runā par pēdējiem 2 gadiem, tad netaisītu tik kuplas kāzas cik man bija, bet vienkārši ģimenes lokā pavadītu šo dienu. Un noteikti nepirktu to mašīnu, kas mums ir tagad :-D:-D:-D
Vēl noteikti netērētu naudu tā, kā es to darīju kad biju jaunāka :-D:-D:-D

Laikam, ka būtu mācījusies kaut ko citu un varbūt nebrauktu prom no Latvijas. Bet kopumā es tiešām mīlu savu dzīvi! (l)

Pilnīgi neko nemainītu, esmu ļoti apmierināts ar dzīvi un kur tagad atrodos. Es pat teiktu, ka tieši vissliktākie dzīves brīži, kuros tika pieņemti attiecīgie lēmumi, kas radīja ķēdes reakciju un kuri ir noveduši tieši tur, kur tagad atrodos. Protams, vienmēr var vēlēties kaut ko labāk un domāt "bet varbūt ja būtu darījis tā, tad būtu vēl labāk", bet to jau zināt īsti nevar, varbūt tas "būtu darījis tā" nebūtu mani novedis tur, kur tagad esmu.

Jā, aizdomājos par šo tematu... Un tiešām nevaru atrast nevienu būtisku lietu, ko darītu citādāk.. Esmu ļoti labā punktā savā dzīvē, nezinu, kā būtu, ja kaut ko darītu citādāk. Šobrīd kaut kā vairāk domāju par to, ko darīt tagad, lai turpinātu attīstību jau iesāktajā virzienā.

Lielos vilcienos man sava dzīve patīk. Un ticu, ka ja nebūtu piedzīvojusi konkrētos dzīves mirkļus, nebūtu nonākusi tur, kur esmu tagad. Esmu neizsakāmi priecīga par to, ka man šobrīd klājas ļoti labi - gan finansiāli, gan veselības ziņā, gan emocionāli.
.
Tas, ko es mainītu ar pašreizējo redzējumu - nebūtu tik daudz ballējusies skolas/studiju laikā un pinusies tajā laikā ar ne tik jaukiem cilvēkiem, lai arī mani neviens nevarēja pavilkt tik un tā uz kaut kādām sliktām lietām. Noteikti būtu studējusi ko citu, jo šie 6 izmestie gadi šobrīd man dzīvē neko nesniedz, strādāju citā jomā. Bet es jau pašlaik turpinu regulāri mācīties vēl un vēl, apgūstot tās jomas, ko labprāt būtu studējusi jau pašos pirmsākumos. Attiecībā uz mīlas dzīvi man nav ko nožēlot, jo nekas baigi negatīvs nav noticis. Bērnus gan būtu gribējusi tomēr pirms 30 gadu vecuma, ar tagadējo saprātu. Jo tomēr jūtu, ka paliek "veca mamma". Un, ja būtu sākusi agrāk tikt pie bērniem, tad arī to skaits droši vien būtu lielāks. Mazliet žēl izniekotā laika ar dažiem draugiem, kas nu jau vairs nav draugi. Un žēl, ka tad un vēl aizvien, esmu bijusi pārāk "bailīga" karjeras ziņā un vienmēr izvēlējusies drošākos variantus, nevis tos, kur sevi jāizaicina. Un labprāt nebūtu bijusi tik emocionāla un ievainojama kā savos 20+. Pēc 30 tomēr pašapziņa ievērojami pieaugusi.
.
Visi pārējie mērķi vēl ir sasniedzami joprojām. Ceļot, mācīties, attīstīt hobijus nekad nav par vēlu :)

Pēc kara visi ir gudri. Nevajag sevi mocīt un nožēlot, bet mācīties no kļūdām. Un, ja kaut kas neapmierina pašreizējā situācijā, tad vajag to mainīt ar steigu, nevis "ai, nu gan jau", vai "sākšu diētu no pirmdienas" stilā. :)

Smēķēšanu var nožēlot, cik gan daudz ir maitāta sava veselība un daudz naudas iztērēts. Atmetu pateicoties e-cigaretei un iesaku visām, kas vēlas atmest.

E-cigarete jau ari maitā veselību :-D
Es laikam neko nemainītu, jo man ir meita, ja viss būtu citādi,man viņas nebūtu. Darbs, es neesmu nelaimīga darot darbu, alga varētu būt tikai lielāka, tad būtu apmierināta.

Es daudz ko darītu savādāk. Neskrietu tik ātri uz Rīgu, nevilktu nejēdzīgas attiecības vidusskolā, divi gadi kā beigtu zirgu vilktu līdz. Bet es neko nenožēloju. Visādi trakumi un izvēles ir tie, kas manu dzīvi padarīja tiešām interesantu un ir jau sajūta, ka visam iespējamam ir iziets cauri.
Yeah, šobrīd vēl ņaudu par to, ka aizgāju no bijušā, to gan sev visu laiku pārmetu un nožēloju kaut ir pagājis jau ilgs laiks. Tas vienīgais kas palicis tāds, kad gaidu to mirkli, kad varēšu pateikt, nu kas izdarīts, izdarīts un beigšu sūdu bakstīt ar koku.

Man tāpat ka XZY, šobrīd auga pasakaina meitiņa, un, ja dzīvē pirms viņas būtu pieņēmusi citus lēmumus, man viņas nebutu..
Bet, ja tomēr, tad noteikti mācītos vairāk un cītīgāk, kamēr bija gan laiks, gan iespējas.

Maitā-tieši kā? Maitā tabakas industrijas ienākumus un to lielo cigarešu nodokļu saņēmējus-valdības maciņus. Tad nu valdības mazais brālītis-mediji publicēs rakstus par to, ka e-cigaretes ir kaitīgākas par īstajām. Nikotīns ir tieši tikpat kaitīgs, cik kofeīns. Man te stāv paciņa ar to šķidrumu. Sastāvs: Propylene glycol, glycerin, aroma(hexyl acetate, Isolamyl acetate, heptyl acetate), nicotine. Kur ir tās vairāk nekā 70 ķimikālijas?

Atvainojos, negribu atkal piedrazot kādu diskusiju ar savām jaunākajām atklāsmēm. Par smēķēšanas atmešanu tad vajag citu diskusiju. :)

Es citreiz domāju, ka ar savu šodienas prātu savā agrajā jaunībā būtu rīkojusies pavisam citādi, mazāk baidītos, bet vairāk rīkotos, nepieļautu dažas muļķības utt. Tad es šobrīd būtu pavisam cits cilvēks - bet vai tas automātiski nozīmē, ka es tagad būtu labāka, laimīgāka? Diezin vai. Vispār jau vairāk jākoncentrējas uz to laiku, kas vēl priekšā, nevis uz to, kas jau palicis aiz muguras.. :)