sava ceła gājējs

Agrāk gāju pa dzīvi tādā virzienā, kā vējš pūta, ne par ko neiespringu, neko daudz neplānoju, jeb - kā dzīve piespēlē - tā jābūt. Šķita, tāpat viss izdosies (jaunības maksimālisms taču). Tādas easy attieksmes dēļ dzīvē salaidu dažas lietas dēlī, un tas man toreiz likās pasaules gals, tādēļ aizgāju otrajā galējībā - lielā sevis šaustīšanā.
Nu jau dažus gadus tas viss ir mainījies, esmu tikusi no tā ārā, jūtos pašpārliecināta, droša, veiksmīga un ar dzīvi apmierināta. Veco draudzeni VD arī ilgi neesmu sastapusi. Apzināti neizvēlos grūtākos ceļus - tas man kaifu nesagādā. Tai pat laikā vieglie un pazīstamie ceļi, rutīna ar nav manējie. Vajag tā, lai ir interesanti. Ik pa laikam izaicinu sevi un uztaisu vētru savas dzīves ūdensglāzē, piekrītot kādam jaunam projektam profesionālajā jomā, kurā man nav ne jausmas, kā sanāks. Esmu no tiem cilvēkiem, kuriem uz ielas var pienākt klāt akcija Maximālais lidojums un vaicāt - viss, pēc trīs dienām brauksiet uz Ameriku uz mēnesi? Un es teikšu - jā, obligāti!!

Izvēlos tādu ceļu, lai sasniegtu savu mērķi. Varu dēļ mērķa arī kādu laiku dzīvot ļoti pieticīgi arī ar tik maz naudu, lai pietiktu, tikai dzīvesvietai un ēdienam.
Esmu arī strādājusi no agra rīta līdz vēlam vakaram ar 1brīvdienu nedēļā.
1gadu nācās upurēt laiku, ko varētu pavadīt kopā ar tuvajiem.
Speciāli neizvēlos grūtāko ceļu, bet citreiz vajag, lai būtu labāka nākotne.

Es laikam eju vieglāko, bet ja vajag tad grūtāko. Īstenībā grūti pateikt, jo kas vienam ir grūts otram liksies viegls. Pa straumi točna nepeldu, jo ja kaut kas neaptīk vai neapmierina to mainīšu izvēloties vieglāko variantu.

Tā kā ir vairāki ceļi pa kuriem varētu iet un nevaru izšķirties pa kuru, tad nu klumburēju pār lauku.

Man dzīvē nekas nenāk viegli - haļava nospīd ļoti reti, pamatā pašai jālaužas un pašai jādara. Taču, ja kaut ko uzsāku un cītīgi daru, panākumi parasti neizpaliek. Man šķiet, ka grūtības vispār ir mana karma. :D Dažkārt izvēlos šķietami vieglāko ceļu, bet tad parasti kaut kas saiet šķērsām. Man vienkārši nav jēgas meklēt vieglākos variantus.

Iepriekš arī gāju, kā vējš pūta, tā bija vieglāk. Bet ja gribas, ko sasniegt vairāk, tad jāiet pa savu - kas tev liekas pareizāks :) tā ir šobrīd

"savam ceļam"nav obligāti jābūt pret straumi, lai kādam pierādītu nez ko.
Vieglākā ceļa iešana bija viegla un jauka, taču man tas neko nedeva. Interesantāk palika, izvēloties jau sarežģītāku ceļu, taču arī tāpēc vien, ka spēcīga interese to padarīja par iespējamu.

Man galvā jau 3 gadus ir savs plāns kā gribu (reāli nekas īpašs), bet vienmēr mani aizpūš vējš pretēji un ņemos tur kur nepatīk, principā neesmu savās mājās un nedaru to kas patīk. Vienmēr sanāk sev visu sarežģīt.
Ceru mazliet tuvākā nākotnē sasniegt to ko gribu jau sen un ļauties lēnai straumei :)

Par sevi varu apgalvot ka eju grūto ceļu!
Nekad neklausos ko man citi saka kas būtu jādara. Vai kur jādzīvo, ko jāstudē utt. Vissvarīgākais ko vērtēju ir izvēles brīvība.
Neko neplānoju. Jo dzīve parasti strauji maina virzienu.
Lai saprastu kas patīk un kas nē eju caur pašizziņu.

Pat nemācēšu pateikt..laikam jau pa grūto, nekad neesmu aizdomājusies. Es vienmēr esmu bijusi tāda tipa cilvēks, kura iet pa dzīvi ar vārdiem: "Es pati varu!" Un es arī varu! Kaut kā...neesmu es no tiem veiksmīgajiem, kam dzīvē veicas, viss, kas man ir, ir nācis ilgi un grūti (vienīgais, ļoti veicas ar to, ka dzīve ir devusi man apkārt labus cilvēkus):-D
Bet tā, man kaut kā vienmēr sanāk pašai savu ceļu rakt, aizbērt, blietēt, noasfaltēt:-D Un vēl kādam citam palīdzu taciņu iestaigāt:-D

Man tas bija vieglākais ceļš, jo nolēmu dzīvi saistīt ar to, kas man padodas un patīk. Kādam citam tas būtu grūtākais ceļš. Tas viss ir individuāli.