Pēc mēģinājuma

Reģ: 21.02.2019

Lūdzu, bez uzbraucieniem.
Veicu pašnāvības mēģinājumu ar žņaugšanu (pakāršanos). Kaut arī biju domājusi par to jau gadiem, pa īstam līdz tam nonākot, es pēc dažām sekundēm, kad ķermenis sāka trīcēt no bloķētajiem kakla asinsvadiem, izdzīvošanas instinkta pārņemta tomēr pārtraucu. Viena galvas daļa tā kā tika bloķēta (zvanīja bloķētās puses ausī, spiediens galvā, miglaina acs) un nākošajā dienā bija maza sejas asimetrija (uzacs un lūpu kakts uz leju). Tagad, pēc nedēļas tas viss ir pārgājis, vienīgi, kas vēl ir palicis, ir diezgan palēlināta domāšana, es vairs nespēju iedziļināties, ko kāds man saka, nespēju saprast, ko saka pa tv utt.
Internetā angļu valodas resursos atradu, ka pēc pašnāvības mēģinājuma jāiet uz slimnīcu un tieši tā arī jāpasaka, kas tika darīts un lai pārbauda vai viss ir kārtībā fiziski. Vai tiešām Latvijā tā arī var darīt? Vai arī mani uzreiz liktu mentālo problēmu slimnīcā? Tā kā šādu scenāriju gluži negribu, vai tas, ka es teiktu ārstam, ka man bija mini insults vai insults kāds mani ņemtu par pilnu un tiešām pārbaudītu, ja man vairs nav ne asimetrijas, ne vājuma, tikai tas mentālais lēnums? Vai jāsaka taisnība?

29.03.2019 16:10 |

Nikola.

2290

Reģ: 19.10.2013

pat diskusijā tika uzrakstīti divi pretēji viedokļi- mani hospitalizēs, ja kādam ārstam pateikšu, ko darīju, gan tas, ka ''mūsdienās nevienu pret paša gribu nehospitalizē'

Jo medicīnā nav tādas vienotas sistēmas, var būt gan tā, gan tā. Atkarīgs kā visu pasniegsi, pie kāda ārsta nokļūsi.
Palēnināta domāšana un nespēja koncentrēties var būt no pārdzīvojumiem, man tā ir bijis, nācās ņemt slimības lapu.
Ja gribi pārbaudīties, vari jau iet pie ārsta ar sūdzībām par uztveres grūtībām, bet nedomāju, ka par pašnāvības mēģinājumu vajag teikt, tas paliks Tavā medicīnas vēsturē uz mūžu.

31.03.2019 20:16 |

Viedā Minka

3934

Reģ: 01.04.2011

Tas, ko es nesaprotu šajā tēmā- ko pie velna tu gribi? Priekš kam pārbaudīt veselību, ja dzīvot negribi? Ja depresija- kāda starpība bot te, vai psihenē? Ja visi par tevi smejas, varbūt psihene būs vieta, kur rādīsi domubiedrus? Tev nav nekādas intereses sev palīdzēt. Te jau pareizi rakstīja- depresiju neārstē ar zālēm- jāmaina dzīve un jāatrod kāds, ar ko parunāt. Tad būs ilgtermiņa efekts.
Spriežot pēc komentāriem, es domāju, ka tev drīzāk ir šizofrēnija nevis depresija. Visi slikti- radi, draugs, sveši cilvēki uz ielas smejas, vizuālu defektu nav. Izklausās, ka nekāda "defekta" nav, ir tikai iedomas, fantāzijas. Vajāšanas mānija.

31.03.2019 20:16 |

Sympare

Reģ: 21.02.2019

Tas, ko es nesaprotu šajā tēmā- ko pie velna tu gribi? Priekš kam pārbaudīt veselību, ja dzīvot negribi?

Es teicu, ka darīšu to atkal? Pēc reālas izmēģināšanas cilvēki mēdz saprast, ka tomēr ir pārāk gļēvi priekš tā, un kaut kā jādzīvo tālāk, daļa pat sāk dzīvot ar lielāku dzīves sparu. Kas manā dzīvē ir labs, ir tas, ka pastrādājot dažas stundas nedēļā, darot to, kas man patīk, es saņemu diezgan ok. Darba un finansiālā, nostrādāšanās ziņā mana dzīve ir sapnis daudzām sievietēm no blakus diskusijas par vīrieša izmaksāšanu. Pirms mēģinājuma es to nenovērtēju, jo tā bija ikdiena, bet tagad vairāk uz to fokusējos. Bet ar vēl vairāk iedragātām kognitīvajām spējām vairs nekādu ienākumu nebūtu un vienīgais pozitīvais manā dzīvē izčibētu. Kādēļ jānosoda, ja gribu pieturēties pie pēdējā pozitīvā faktora, kura vērtību pirms tam neredzēju?

31.03.2019 20:31 |

Pasadena

3665

Reģ: 23.06.2016

Sympare, un Tava palēlinātā domāšana ir sākusi uzlaboties?

31.03.2019 20:41 |

Zinas tante

2520

Reģ: 30.01.2017

Tad ej pie ārsta un saki, ko darīji, kas notika, ko par to domā tagad. Lai izmeklē un piedāvā vismaz īstermiņa risinājumu, kuru izmantojot sava stāvokļa uzlabošanai, jau strādāt pie ilgtermiņa risinājuma. Par uzskaiti nav jāuztraucas, tā nav publiski pieejama informācija un ir ļoti šaurs ierobežojumu loks, ko nonākšana uzskaitē varētu ietekmēt. Kas attiecas uz ģimenes informēšanu, Tu vari teikt, ka to nevēlies. Depresīvs nav neadekvāts - piespiedu stacionēšanas veic tikai tiem, kam ir šī bīstamā epizode. Tu savu mēģinājumu esi veikusi, no afekta stāvokļa attapusies un esi normāls cilvēks, kuram ārsts noteiks diagnozi - depresija un tālāko rīcības plānu. Un Tu dzīvo tālāk.
Par šīm lietām - gan pašnāvībām, gan depresiju, gan ikdienas raizēm, kas to visu pastiprina nav ne jākaunās, ne jāvairās runāt. Šādas problēmas ir aktuālas daudziem un Tu būtu pārsteigta, cik ikdienišķa parādība šī ir speciālistiem, tāpat arī būtu izbrīnīta uzzinot, cik daudzi līdzcilvēki ar šādām lietām saskaras vai nu personīgi vai tuvinieku lokā.

31.03.2019 20:52 |

Viedā Minka

3934

Reģ: 01.04.2011

Bet ar vēl vairāk iedragātām kognitīvajām spējām vairs nekādu ienākumu nebūtu un vienīgais pozitīvais manā dzīvē izčibētu. Kādēļ jānosoda, ja gribu pieturēties pie pēdējā pozitīvā faktora, kura vērtību pirms tam neredzēju?

Tāpēc, ka darbs nav vērtība uz ko balstīt dzīvi. Dzīves vērtība esam katrs mēs paši un dzīve pati par sevi- ar visu, ko tā nes. Tavs dzīves "balsts" ir nestabils un neko nemainot attapsies vēlreiz ar striķi ap kaklu. Ja tavā dzīvē patiesi nav nekā stabila, kam pieķerties un arī sevī nerodi vērtību, labs risinājums ir iekļaušanās kādā no konfesijām. Tā izveido piederības sajūtu grupai, balstās uz stabilu un nemainīgu vērtību, ir iespēja individuāli parunāt par savu dzīvi ar apmācītu garīdznieku, iknedēļas rituāli rada laimes sajūtu, rada drošas "aizmugures" un patvēruma sajūtu. Būtībā bezmaksas psihoterapija. Ieteicams izvēlēties konfesiju, ne sektu, lai neizkrāpj naudu.

01.04.2019 01:15 |

nerātnā

4218

Reģ: 29.01.2009

Kas manā dzīvē ir labs, ir tas, ka pastrādājot dažas stundas nedēļā, darot to, kas man patīk, es saņemu diezgan ok. Darba un finansiālā, nostrādāšanās ziņā mana dzīve ir sapnis daudzām sievietēm no blakus diskusijas par vīrieša izmaksāšanu. Pirms mēģinājuma es to nenovērtēju, jo tā bija ikdiena, bet tagad vairāk uz to fokusējos. Bet ar vēl vairāk iedragātām kognitīvajām spējām vairs nekādu ienākumu nebūtu un vienīgais pozitīvais manā dzīvē izčibētu. Kādēļ jānosoda, ja gribu pieturēties pie pēdējā pozitīvā faktora, kura vērtību pirms tam neredzēju?

ok, šobrīd darbs Tev ir palicis par vienīgo pozitīvo faktoru dzīvē. Bet kā ir ar cilvēciskajām attiecībām? Kāda vajadzība paturēt savā tuvumā personas (arī tad, ja tie ir ģimenes locekļi), kuriem ir kaut kādā veidā negatīva attieksme pret Tevi un Tev piemītošo fizioloģisko atšķirību (kas ir pietiekami niecīga, lai Tavs izskats īpaši neatšķirtos no citiem) un kuri 'būtu atviegloti, pat ja to neizrādītu', ja Tu izdarītu pašnāvību? Pasaulē ir gana tolerantu ļautiņu, kas pret citādo un atšķirīgo izturas ar sapratni, izpratni un cieņu, un kādēļ gan nesalūkot sabiedrību, kurā citus nediskriminē tikai tāpēc, ka ir 'defekts' (lai arī ko tas nozīmētu).

01.04.2019 09:30 |

undersun

4224

Reģ: 26.09.2009

Neko baigi te nebāzīšos ar savu viedokli, bet. Autore, es ļoti Tevi saprotu un esmu tam gājusi cauri vēl pavisam nesen. Nevaru teikt, ka esmu pavisam labā stāvoklī, bet esmu uz pareizā ceļa. Vari man uzrakstīt privāti, ja ir vēlme parunat.

01.04.2019 09:51 |

Kakju.tante

130

Reģ: 17.03.2019

Varbūt autorei pašai ir jāuzsāk psiholoģijas studijas? Ja ir pietiekama alga un atbilstošs darba laiks.. ir dzirdēts, ka psiholoģijas studijas palīdz sevi saprast. Un ieteikums par galvas pārbaudīšanu - nedodies pie savas ģ/ā. Privātajās poliklīnikās (piemēram, Ars, veselības centrs4) ir pieejami maksas ģimenes ārsti, kuram var izstāstīt, kas par lietu. Diez vai viņš Tevi kaut kur sūtīs bez Tavas piekrišanas.

03.04.2019 20:33 |