Pēc mēģinājuma

Pakāršanās tehniski nav žņaugšanās. Tu to izpildīji tehniski nepareizi. Pakāršanās ideja ir ar mezglu, krītot no pakāpiena, pārlauzt sprandu. Tas notiek zibenīgi.

Short drop/suspension hanging achieves death by cutting off the oxygen supply to the brain and body (asphyxiation) and/or the compression of the arteries (carotid and vertebral) and veins (jugular) in the neck. It requires little or no drop, as death is achieved simply by constriction of the trachea and/or the blood vessels. Indeed, a shorter drop is preferable for this method as it places less strain on the neck muscles.
Angliski saucas suspension hanging, to var darīt pieliecoties, sēdot. Vairāk kā puse izdevušos pašnāvību ir veikta ar pēdām uz zemes. Bet pašam sevi jāspiež cilpā 15 sekundes (kuru es nejēdzu izdarīt līdz galam), līdz zaudē samaņu un tālāk nāve iestājas no bezsamaņā esošā ķermeņa svara pēc 10-20 minūtēm. Ja ķermeni atrod bezsamaņā un noņem no cilpas, smadzenēm jau čiks.

Peec taa vien ,cik kraasaini apraksti "kaarsanaas" meeginaajumu,peec tevis ir noilgojies aarsts psihiatrs!

Peec taa vien ,cik kraasaini apraksti "kaarsanaas" meeginaajumu,peec tevis ir noilgojies aarsts psihiatrs!

Pienākumi liek dzīvei turpināties, tiem neinteresē, kas notika pirms nedēļas. Tādēļ es nevaru gulēt gultā un raudāt, būt depresīvā noskaņojumā par to, ko darīju un taisīt no tā traģēdiju. Ja būšu traģiskā noskaņojumā, nevis skatīšos uz to viegli un racionāli, līdzcilvēki pamanīs, ka kaut kas nav kārtībā.

Tu raksti ,ka vairaakus gadus esi domaajusi par kaarsanos...Luudzu ,sazinies ar aarstu!

Ko viņa darīs pie tā ārsta vai traķenē? It īpaši ja reiz tur jau ir bijusi un nekā?

vājprāts. cilvēks skaidri uzraksta, ka negrib (zāles, slimnīcu), KAMĒR nerādās vienradži, un bars paviršo lasītāju gāžas virsū ar diagnozi :D
te gan jāpiebilst, ka, pretēji autores viedoklim, ka, ja viņai rādīsies vienradži vai būs vajāšanas mānija vai tml., tad pati ies ārstēties, tādā stadijā cilvēks parasti nesaprot, ka jāiet pie ārsta :)
par kārtējiem 'brašule, zāles nelieto, pamaini dzīvi'... arī nav ko teikt. nez, tīmeklī var atraust atsauces par psihiatriem, kam talants sajaukt labu zāļu kokteili, tad, ar slāpētiem simptomiem, var arī dzīvi mainīt sākt mēģināt.
par ārstu konfidencialitāti. tās vecenes mazpilsētās tak nezina, kas ir konfidencialitāte, ja vēl radi... aizstaigāt pie privāta neirologa varētu.

Prieks lasīt Tevis rakstīto.. jo tas nozīmē, ka esi starp mums!
Psihiatra konsultācija nav nekāds bubulis.. un nepiekarinās Tev zīmogu uz pieres “trakā”.. Depresija un citas psihiatriskās diagnozes ir jāārstē gluži kā sirdskaites utt.
ārsta pienākums ir turēt noslēpumā informāciju, par to, ko viņš ārstē un kāpēc.
Mūsdienās ir ir dažādi veidi, kā cīnīties ar depresiju vai līdzīgām problēmām..
Pašnāvības mēģinājums ir pavisam nopietns signāls, kas kliedz pēc palīdzības.
Sāc ar ģimenes ārstu!
P.S. Ir iespējams ārstam noskaidrot to, ka Tev nav bijis insults. Visiem būs vieglāk strādāt un palīdzēt Tev, ja teiksi taisnību.. Ārsts nav Tava mamma vai vīrs un personīgi neņems pie sirds, Tavu rīcību. Ārsta interesēs ir darīt savu darbu, sniegt Tev nepieciešamo palīdzību

Ko viņa darīs pie tā ārsta vai traķenē? It īpaši ja reiz tur jau ir bijusi un nekā?

Tieši tādēļ minēju piemēru par halucinācijām. Redzi halucinājas, iedzer zāles, un halucināciju vairs nav. Gluži kā atbrīvoties no sāpēm. Bet nejau depresīvs noskaņojums... Kad pabiju depresijas nodaļā, redzēju daudzus simulantus (nevis pēc manām domām, bet tā vienkārši palātā savā starpā runā kā piešmaukt komisiju, lai iedotu inviladitātes grupu (naudu), kādus simptomus izdomāt). Smejās, nepārtraukti runā, bet kā ikrīta ārstu apskate palātas, tā noņemta kosmētika, drūmi ģīmji, visādus simptomus bārsta, valodu parausta. Ko tik neizdarīsi par nieka simts eiro :)

Te acīmredzami ir nepieciešama ārstēšana, lai kā tev pašai liktos ka nav tik traki. Arī ārstam ir jāzina patiesība, lai varētu tev uzstādīt pareizu diagnozi un uzsākt pareizu ārstēšanu. Nu nav tak tie laiki, kad var piespiedu kārtā tevi ielikt "psihenē". Bet man liekas interesanti, ka tu saki, ka tev ir pienākumi, kuru dēļ nevari gulēt slimnīcā gulēt/ārstēties, tai pašā laikā taisīji pašnāvību, reāli, tak, ja tev izdotos, tad tāpat nebūtu, kas veic tos pienākumus. Piedod par skarbumu, bet neredzu loģiku tavās darbībās.

Ej pie ārsta un stāsti , ka “nejauši” par tālu aizgāja žñaugšanas epizode - lai domā, ka draugs seksa laikā pārcentās, vismaz par to psihenē neliek.

Pirmkārt, ir anonīmie uzticības palīdzības tālruņi. Atrodi internetā, piezvani un parunā, Tev tur noteikti palīdzēs un ko ieteiks. Otrkārt, Tu vari iet pie psihiatra un nekas slikts nebūs ka Tu tur iesi. Cik zinu, valsts psihiatra apmeklējums ir par brīvu un viņš noteikti zinās un ieteiks ko Tev labāk būtu darīt.

Sympare, visticamāk, palelināta domāšana ir dēļ depresijas. Depersonalizacija (apkārtējās uztveres problēmas) ir tipiski. Jā, var arī attīstīties pēkšņi, ja ir depresija.
Ja cilvēks ir bīstams sev vai citiem, viņu hospitalize. Šajā gadījumā es nezinu kā izvērtēs, vai joprojām esi bīstama sev.
Bet nedomāju, ka slimnīca būtu tas sliktais variants. Baidies ko darbs padomās? Viņi jau nezinās dēļ kā tev ir lapa, bet tev, iespēja atpūsties.
Zāles gan tavā gadījumā ir jādzer un jāturpina meklēt kādas. Tas ir stereotips, ka halucinācijas liecina, ka ir vissmagāka saslimšana. Tava (depresija) ir tikpat nopietna. Vai pat nopietnāka, jo nav sliktāka "simptoma" kā bīstamiba sev vai citiem.
Es ceru, ka nemelosi un būsi godīga ar ārstu. Meli nenāk par labu neviena garigai veselībai, jo tā ir patiesības, realitātes šķelšana.

Ja nevēlies ārstu, tas ir normāli, jo patiesi- ārsti sazāļo un ķīmiski likvidē simptomus. Tev vajag cilvēkus, ar ko parunāt. Saprotu, ka nevēlies citiem stāstīt, bet Tev ir iespēja izlikt savu sāpi anonīmi. Raksti šeit, raksti privāti (kaut vai man)- tev vajag emocionālu atbalstu.

Psihoterapeitu, lai risinātu to, kas noveda līdz šādai rīcībai. Ja nevēlies zāles, tad pie psihiatra nebūs ko darīt.
Un ārstam nevajag melot, ir nepieciešama palīdzība. Ja neuzticies ģimenes ārstam, dodies pie cita.

Psihoterapeitu, lai risinātu to, kas noveda līdz šādai rīcībai
Vai tu zini, cik maksā psihoterapeits un cik ilgi jāiet, lai būtu efekts? Cilvēkiem ar tādu ienākumu līmeni diez vai gribētos kārties ar youtube palīdzību. Žēl, ka valsts to neapmaksā pat ar ģimenes ārsta nosūtījumu tik nopietnā situācijā. Laikam sazāļot vai ļaut pakārties ir lētāk.

Absoluti pohuju, vai tu esi dziva vai mirusi :) Brivs cilveks var izdarit izveli starp siem diviem pikantajiem stavokliem.

Viedā Minka, šādos gadījumos krīzes centros var meklēt bezmaksas palīdzību. Arī psihoterapeita. Ja viņa nevēlas lietot zāles vai baidās no tā, ka būs piespidu ārstēšanās, tad pie psihiatra var neaiziet, rezultātā vienkārši var gadīties ka palīdzību nemeklēs vispār. Bailēs no tā, ka ģimens ārsts var izstāstīt tiem draugiem/radiem var neiet arī pie ārsta pārbaudīties. Tad ko, lai sēž mājās un nedara neko?
Un ļoti maldīgs uzskats, ka cilvēks ar notiektu ienākumu līmeni nekārtos ar youtube palīdzību.

Un ļoti maldīgs uzskats, ka cilvēks ar notiektu ienākumu līmeni nekārtos ar youtube palīdzību.

Visticamāk mana rakstība nodod par manām netik lielajām prāta spējām, līdz ar to arī diezin vai daudz pelnu. Kas ir tiesa, man ir vienkāršs sen iegūts bakalaurs, drīz pēc kura man sākās galvas reiboņi katru dienu un vertigo sajūta ik pa laikam, tā ka ikdienas galvas reibšana no rīta līdz vakaram ir jau daudzu gadu realitāte. Kas, protams, atstāja ietekmi uz kognitīvajām spējām un spēju apgūt ko jaunu. Bet draugs pelna trīs latviešu vidējās algas, un naudu tērē mums, nevis sev, tā ka kopumā saskaitot naudas ziņā mums ir diezgan bezrūpīgs dzīvesstils, naudas stresu nepazīstam. Bet tas jau laimi nesniedz, arī miljonāri veic pašnāvības.
Būtībā kopumā no psihiatriem un psihologiem manā gadījumā jēgas nebūs, jau 15 gadus būt depresīvai ir mans normālais stāvoklis un būtība, un tā kā pie atkarībām tas nav novedis, jādzīvo kā ir. Vienkārši sabijos, ka galvas reiboņiem, pie kuriem biju pieradusi, pati klāt pieliku papildus kognitīvās problēmas, bet šodien galva, šķiet, strādā labāk. Vakara sporta zāle smadzeņu darbībai palīdzēja :)

Nu nezinu, man šķiet, ka, ja es būtu tik tālu tikusi, tad meklētu citus, vieglākus veidus, kā uztaisīt pašnāvību. Internetā ir pat viena lapa, kur sarindoti visādi pašnāvības veidi pēc sāpīguma, viegluma utt. Pakāršanās noteikti nav tas patīkamākais. Kaut gan es zinu diemžēl vienu gadījumu, kad pakārās uz durvju roktura. Līdz ar to viss ir gribasspēkā..
Ja tomēr vēlies kvalitatīvi dzīvot, tad bez ārstiem nesanāks - neirologs tavām pašnāvības sekām, psihiatrs, lai neatkārtotos pašnāvība. Nelasīju visu diskusiju ļoti sīki, bet, ja tu tiešām redzi halucinācijas vai tml, tad bez zālēm tur nekā neiztikt, lai cik ļoti negribētos tos dzert, bet sekas tiešām var būt ļoti, ļoti bēdīgas, ja šādos gadījumos neko neārstē. Ja tomēr nav halucinācijas.. Reizēm arī depresiju nevar izārstēt bez zālēm, jo zāles dod to atsperšanos soli, lai sāktu beidzot sev palīdzēt. Un tai nav obligāti jābūt depresijai, ja tev ir viegli priecāties, tie var būt bipolārie traucējumi, robežstāvokļi vai tml, to diagnožu ir pietiekami. Lai korekti konstatētu diagnozi, būtu jāaiziet pie klīniskā psihologa, kurš veic testu par garīgiem traucējumiem un kognitīvajām spējām, un pēc tam iet pie viena psihiatra, lai tevi novēro. Cilvēkam piemērotu zāļu kombināciju arī ne vienmēr var atrast ar pirmo vai pat ceturto reizi un mans subjektīvais skatījums, ka slimnīcā tiešām nedod tās labākās zāles, jo jaunās paaudzes zāles maksā daudz un tā kā maksa par gulēšanu psihoneiroloģiskā slimnīcā netiek iekasēta, tad nav brīnums, ka viņi neiepērk dārgas zāles. Arī ar psihiatru var nesanākt ar pirmo reizi trāpīt uz to labāko. Ja gribi lielāku ieinteresētību, apmeklē privātpraksi. Ja vēlies, vari uzrakstīt privāti man, ieteikšu, manuprāt, labus psihiatrus un neirologu.

Pārlasīju, ka neredzi vienradžus tomēr. Bet tāpat diagnozes ir dažādas, nav tikai viena depresija, un nevajag ignorēt savu slimību (un ja ir nonācis līdz pašnāvībai, tad vesela tu neesi).
**
Psihiatru spējām noteikt neiroloğiskās problēmas neticu. Noteikti jāiet arī atsevišķi pie neirologa, kurš tālāk dos nosūtījums uz datortomogrāfiju vai citiem izmeklējumiem.