25-gadnieku krize - vai nopietni?

Tad, kad cilvēkam nav problēmu, viņš pats sāk tās izdomāt. Es domāju, ka visiem uznāk tādi periodi, ka nezin, kas notiek un viss apnicis. Tas viss ir pārejoši. Man, personīgi, tādos brīžos palīdz daudz sprotot, lai arī viss liekas, ka ir slikti, vismaz dienas beigās ir neliels gandarījums par paveikto.

Man bija nopietna krīze 29 gadu vecumā, izira attiecības, darbs nepatīk, veselība tikai pasliktinājās, raudāju bieži un par katru sīkumu, utt. Tad vēl atver facebook un redzi, kā vecie klasesbiedri jau izveidojuši ģimenes, dzemdē bērnus, ceļo.. Piezogas greizsirdība, sevis nolikšana un bezcerības sajūta. Man vajadzēja sevi kārtīgi sapurināt, beigt salīdzināt sevi ar citiem un, lai cik nodrāzta šī frāze neizklausītos-sākt mīlēt sevi! Izturēties ar cieņu pret savu ķermeni-sportot un ēst veselīgi, izgulēties nevis skatīties netflix vai sēdēt facebook līdz 2 naktī, izravēt savu "draugu" loku, neļaut citiem sevi izmantot. Daudz vēl varētu rakstīt..

Man bija lidziga krize apmeram taja vecuma un zinu vel pariti cilveku ar tadam pasam izjutam. Manuprat, ta nav gluzi tapec, ka pienak 25, bet biezi vien tas ir laiks, kad izglitiba ir ieguta, darbs ari atrast un tad tu sac apjaust, ka varbut tas nemaz nav tas, ko tu visu muzu esi velejies. Vel pietam ir loti gruti atzit, ka esi kludijies savas izveles, tapec kadu laiku iestajas panikums un gribas vienkarsi pildit ikdienas pienakumus ka robotam, jo ta tacu ir pareizi. Vispar man viena bridi bija tads pamatigs apjukums, jo jaunibas maksimalisms pagaisa un es sapratu, ka viss nenotiek pec plana.
Nezinu, ka ir tava situacija, bet spriezu pec sevis! Man bija skaidrs plans, ko velos sasniegt karjeras zina un tad, kad beidzot to sasniedzu, es sapratu, ka nevaresu to darit visu atlikuso muzu. Mani izglaba tas, ka es parvacos uz citu valsti un iemacijos, ka varu dzivot ari citadak. Apmeram gadu stradaju pie ta, lai izmainitu savu dzivi un beidzot redzu gaismu tunela gala. :D
Ja tev ir lidzigas sajutas ar saviem sasniegumiem dzive, attiecibam vai sevi pasu, iesaku kritiski izvertet to, kas tiesi tevi neapmierina (varbut pat vienkarsi garlaiko, neinterese) un izmaini to. Ja nezini, ko tu isti gribi no dzives, megini visu pec kartas, jo tikai ar meginasu tu sapratisi to, kas ir tavs un nepadodies pie ta, ka viens hobijs neaizrava vai viens virietis neieintereseja.

Nesen gan ir beigušās attiecības un tagad jūtos pavisam pazaudējusies. Nē, man nepietrūkst bijušā puiša, bet ar jauniem nemaz negribas tikties. 
Mēģināju ieviest jaunus hobijus, ir arī lietas, kas aizrāvā, bet tik un tā nejūtos labi. Pārsvarā staigāju nopietna un varbūt pat dusmīga. Grūti izskaidrot to sajūtu. 
Bieži arī uznāk pinkšķis ne par ko. 

Tavas vecās attiecības aizgājušas skuju taku, jauna un citādāka dzīve nesen sākusies - tas ir ok sērot par veco dzīvi (arī tad, ja tā nav bijusi diez ko spoža), jaunajā dzīvē jūtoties pazudušam, apmulsušam, neiederīgam. Vnk ļauj vecās dzīves paliekām aiziet, iziet, izplūst asarās, dusmās un citās emociju izpausmēs (protams, ar norunu, ka netiek nodarīts pāri kādam citam), lai nepaliek iekšā un klusi un nemanāmi negrauž, kamēr kādā nelāgā dienā iekšējais tukšums ir tik liels, ka cilvēks sabrūk arī no ārpuses.
Katrā ziņā, tas ir pārejoši, ja, protams, ļauj tam aiziet un izplēnēt nebūtībā, bet, nu, kādu laiku jau prasa savu emociju revīzija.
.
P.S. Jauni hobiji ir laba lieta, turklāt esi taču jau atradusi to, kas aizrauj. Nu, un kaut arī pašsajūta nav tā jaukākā, jauno un foršo, jau iepatikušos hobiju nav nekāda vajadzība pamest novārtā.:)

Es sava komentara koncentrejos uz karjeru, jo si bija mana sapiga tema, bet so situaciju var attiecinat ari uz citam dzives sferam.

25 gadi ir apmēram tas brīdis, kad saproti, ka sabiedrības uzliktajā kastītē patiesībā nav pārāk forši dzīvot un ka lielākā daļa solījumu īsti nav piepildījušies. Mums tiek stāstīts, ka, veicot konkrētas darbības tiek garantēti lieliski rezultāti, piemēram, labi mācies - dabū sapņu darbu, smagi strādā - nopelni milzu naudu, krāj naudu - nopērc māju Mežaparkā, esi labs cilvēks/smuka - satiec sapņu vīrieti, satiec sapņu vīrieti - kāzas, bērni, laimīga ģimene. Taču realitātē tas ceļš no punkta A līdz punktam B mēdz būt stipri līkumots vai vispār neiespējams. Laikā līdz 30 parasti pienāk tas kritiskais brīdis, kad saproti, ka "es taču visu darīju pareizi, bet man joprojām nesanāk X". Un vēl bonusā "visiem citiem ir un sanāk, bet man nē". Tad jānomaina kurss un jādodas tālāk līdz nākošajai krīzei. :-D

Neticu, ka jaunībā var būt kaut kāda konkrēta vecuma krīze (ja neskaita pubertāti). Vienkārši sakrīt apstākļi, problēmas, kāda posma noslēgšanās dzīvē vai arī tieši otrādi - iestrēgšana kādā posmā, kas rada neapmierinātību ar sevi un situāciju kopumā... Man līdzīgas sajūtas bija abos dekrētos, kad it kā viss dzīvē ir labi, bet pierasts skriet un darīt, taču agrākajā ritmā dzīvot nav iespējams... Pieņemu, ka neesi vēl atradusi savai dzīvei tādu piepildījumu, kas aizrauj. Tādos gadījumos kaut kas krasi ir jānomaina, jāaizpilda radušais tukšums, taču to vari izdarīt tikai tu pati.

25 gadi ir apmēram tas brīdis, kad saproti, ka sabiedrības uzliktajā kastītē patiesībā nav pārāk forši dzīvot un ka lielākā daļa solījumu īsti nav piepildījušies. Mums tiek stāstīts, ka, veicot konkrētas darbības tiek garantēti lieliski rezultāti, piemēram, labi mācies - dabū sapņu darbu, smagi strādā - nopelni milzu naudu, krāj naudu - nopērc māju Mežaparkā, esi labs cilvēks/smuka - satiec sapņu vīrieti, satiec sapņu vīrieti - kāzas, bērni, laimīga ģimene. Taču realitātē tas ceļš no punkta A līdz punktam B mēdz būt stipri līkumots vai vispār neiespējams. Laikā līdz 30 parasti pienāk tas kritiskais brīdis, kad saproti, ka "es taču visu darīju pareizi, bet man joprojām nesanāk X". Un vēl bonusā "visiem citiem ir un sanāk, bet man nē". Tad jānomaina kurss un jādodas tālāk līdz nākošajai krīzei.

++++

dažs labs tos ciparus vien gaida, lai sāktu krīzēt. un ja nezinātu precīzi savu vecumu, kā tad zinātu, kad krīzēt? nav krīžu ar precīzu vecumu. bulšits kaut kāds.
un ko vispār sīkie 25 gadu vecumā par krīzēm zina :D gaidiet 26, 27...37,38,39 un tālākās krīzes ;P

Nu bija pusaudžu gadi - krīze. Tad ārā no videnes - atkal krīze. Uz 25 - atkal krīze. Skatos, ka draudzenēm jau nāk virsū 30gadnieku krīze. Gaidu. Vēl nav atnākusi.

akjelcikvar Tev tiešām šķiet, ka man citu darīt nav ko, kā sēdēt un gaidīt, kad pienāks tie 25 un es varēšu te drāmu celt par to, ka krīze iestājusies? :-D:-D Sava taisnība Tevis teiktajā arī ir, tas noteikti nav vecums, tas ir tāds periods, kas sakrīt ar +/- konkrēto vecumu.
Te jau vairāk tas gadījums ko meitenes jau pieminēja - vienkārši ir tas periods, kad ir iegūta izglītība, darbs ir un vairs nezinu, ko ar sevi iesākt. Pirms tam tiešām, tas viss bija kā izaicinājums un visu laiku biju kustībā. ;-)
Paldies par viedokļiem, ja vēl kādam ir ko teikt, droši, uzklausu visu! :-)

Nejūtu, ka vecumam būtu baigā nozīme, es visu laiku dzīvoju krīzē, sākot ar ekonomisko, līdz ar to pārmaiņas nemanu :-D
Ir ērti visu norakstīt uz noteikta vecuma krīzi vai citi vēl mētājas ar slaveno vāru depresija.
Vienkārši ir kaut kādas vairākas ne tik pozitīvas un stagnējošas lietas sakrustojušās, tikko kaut kas izkustēties, tad arī būs gaišāks skats uz dzīvi.

Man bija krīze ap 26, 27 gadiem. Jo sapratu, ka man jau tuvojas 30. To, ko vēlējos sasniegt, vēl neesmu sasniegusi, bet laiks skrien, sejā jau parādās pirmās krunkas, vecākiem jau matos sirmums. Tolaik daudz domāju, cik trausla ir cilvēka dzīvība, cik ātri skrien laiks, par to, kāda ir dzīves jēga. Manuprāt, šis ir arī laiks, kad cilvēks sāk vairāk apjaust, ko patiešām vēlas, atmest domas par to, ko teiks citi. Es pat neteiktu, ka ap šo laiku ir krīze. Tā drīzāk ir nepieciešama transformācija. Katras pārmaiņas pavada lielāks vai mazāks haoss. Tas viss uz labu, galvenais neieslīgt tajā haosa periodā.

Es stirpi šaubos, ka ir tāda lieta kā konkrēta vecuma krīze.:-D Man šķiet , ka ir normāli, ja periodiski uznāk melnie, kad viss un visi ir apnikuši.:-D Jo savādāk man ir šīs krīzes ik pēc nedēļas.:-D

Man bija krīze ap 26, 27 gadiem. Jo sapratu, ka man jau tuvojas 30. To, ko vēlējos sasniegt, vēl neesmu sasniegusi, bet laiks skrien, sejā jau parādās pirmās krunkas, vecākiem jau matos sirmums. Tolaik daudz domāju, cik trausla ir cilvēka dzīvība, cik ātri skrien laiks, par to, kāda ir dzīves jēga.

Tieši manas pārdomas šobrīd. Cik viss patiesībā ir mazsvarīgs. Īpaši par naudas tērēšanu, ka neviens jaunākais Iphone, GUESS, LACOSTE, CHANEL un diētas neglābs tevi no novecošanas, bēdām, skumjām, slimibām vai vientulības. Diezgan plaša tēma par ko domāt.

Tajā vecumā iepazinos ar savu 2.pusīti.. dzīve tik sāka iet uz augsu. Arī 30 gadu slieksnim pārkāpu bez krīzes..
Manuprāt, krīzēm nav saistībā ar vecumu.. drīzāk ar dzīves notikumiem :-)

nu, es neteicu, ka Tu esi dažs labs :)

Ja ir sajūta, ka krīze iestājusies, tad ir pienācis pēdējais brīdis pārmaiņām (patiesībā, pārmaiņas jāievieš vēl pirms krīze iestājas). Jāpalūkojs kritiski uz savu dzīvi un jāsaprot, kas ir tas, ko vajadzētu mainīt. Mans uzskats, ja cilvēks dzīvo saskņā ar savām vēlmēm - nekādām krīzēm nevajadzētu būt. Protams, dzīvē visu paredzēt un izplānot nevar, bet var strādāt ar savu uztveri un lietas/notikumus/situācijas mācīties uztvert savādāk, ja nedarbojas vienā konkrētā variantā. Vislielākās bremzes un problēmas cilvēks uzstāda pats sev savas domāšanas dēļ!

Iepzīstini mani ar savu draugu :-D:-D:-D:-D ahahah
Troolllooooloooo

Iepzīstini mani ar savu draugu ahahah
Troolllooooloooo

bļoda...ne tur ierakstīju:-D:-D:-D