Rekinu dalisana

Mums viss vienkārši - draugs dod savu algu man, es maksāju visus rēķinus un visu pērku. Ja viņam vajag kādreiz naudu, pārskaitu. Elementāri.

Jēziņ.. No tādām bābām pa gabalu.

Tas arī man liekas dīvaini - atdot visu savu algu otram un tad prasīt atpakaļ. Ja ir šitāda nespēja kontrolēt savus tēriņus, kā tiek veidoti iekrājumi? Un kāpēc vispār ir tāda nespēja? Olybetiem un šmigai viss aiziet?

Kā ir tām, kurām visu algu atdod, ar dāvanām, pārsteigumiem, utt? Vīrs no tiem 50€ iekrāj, piemēram, taupot uz pusdienu rēķina, lai varētu atļauties pietiekami labu dāvanu dzimšanas dienā? Vai, piemēram, saka: "iedod 100€, gribu uztaisīt Tev pārsteigumu":-D
Nezinu, man tas šķiet jocīgi, jo katram tomēr būtu jābūt kaut kādai savai naudai (vairāk, nekā pāris desmiti €), jo mazums, kas dzīvē var notikt.

Tā arī rodas tādi vīrieši, kuri bez sievietes vairs nespēj funkcionēt, jo sākumā atdod maku, pēc tam ļauj pieņemt citus svarīgus lēmumus.
--
Man bija radinieks, kur bija tā pieņemts, beidzās ar to, ka sievai bija jāizlemj pat tas, kuras zeķes un bikses viņam šodien jāvelk. Nē, nu var jau dzīvo arī tā.
--
Arī kolēģes ģimenē tā bija pieņemts, ka vīrietim kā bērnam tika izsiegta kabatas nauda. Katros svētkos bija jānoklausās, ka vīrs atkal neko neuzdāvināja. Viņa laikam uzskatīja, ka vīrietim vajadzēja vēl no tās kabatas naudas veidot uzkrājumus viņas dāvanām..

Tas arī man liekas dīvaini - atdot visu savu algu otram un tad prasīt atpakaļ. Ja ir šitāda nespēja kontrolēt savus tēriņus, kā tiek veidoti iekrājumi?

Nu manā gadījumā vīram parasti pietiek ar to naudu ko viņš sev ir atstājis, līdz nakamajai algai, es neprasu man atdot visu vai kādu konkrētu summu, pirmkārt tāda ideja bija viņam pašam, dot man lai tad darbojos tālāk, pirms man atdod naudu viņš jau izplāno cik viņam pašam vajadzēs uz mēnesi, pārējais iet uz kopējo ģimenes budžetu. Vīrs neveido nekādus iekrājumus, to daru es no mūsu abu algām.

Kā ir tām, kurām visu algu atdod, ar dāvanām, pārsteigumiem, utt?

Arī to jau laicīgi izplāno ka es pat nepamanu :D
Bet ja alga ir samērā maza, tad gan jau var pamanīt ka ir kāds aizdomīgs iztrūkums...
Anyway, nu mums tas labi strādā, jo es ļoti labi protu taupīt, krāt un plānot budžetu, vīrs neprot vispār. Bet kādai jau kā parasti gribas par kaut ko pašausmināties ak dievs ak dievs :D

Te jau runa bija par to, ka visu algu atdod (nevis daļu sev atstāj, kā ir jums), un tad izsniedz. Par to jau arī jautājumi radās... :-P tā kā "ak dievs, ak dievs" nav par Tevi, chill:-D

Sistēma, kad vīram jāatdod sievai visu algu, parasti ir alkoholiķu, azartspēļu atkarīgo un citu atkarībnieku ģimenēs...

Sistēma, kad vīram jāatdod sievai visu algu, parasti ir alkoholiķu, azartspēļu atkarīgo un citu atkarībnieku ģimenēs...

To arī esmu novērojis, Pārus ko zinu, kuriem ir šāda veida sistēma, viņiem visiem ir kaut kādas atkarības, tieši ar alkaholu vai ar azartspēlēm. Manai omei arī ir šāda sistēma, vectēvam patīk iedzert.

Man ar tas kaut kā dīvaini liekas, tad varbūt tiešām draugs/vīrs ir ar kādu atkarību..jo arī sūdu pirkšana ir atkarība, kas pieaugušiem cilvēkiem parasti pāriet.. :D

Katrs dara kā vēlas, ja ir abi apmierināti ar šādu dzīves modeli, lai jau!
Mums katram ir sava nauda, bet tanī pašā laikā kopīga, visus rēķinus sedz draugs, izklaides ,par mašīnu/benzīnu,jo tā mums viss pats dabiski iegājās, es pērku pārtiku, sadzīves ķīmiju, pamperus, tualetes papīrs , dušas želejas,/šampūnus nu visu ko vajag ķermeņa kopšanai,bet tas nenozīmē ka draugs neperk, ja ir man slinkums nopirkt piemēram piena paku, es pazvanīšu un palūgšu- mīļum , iebrauc, lūdzu pēc darba, veikalā un nopērc pienu, ja vēl ko vajag pajautā un nopērk arī ja nepieciešams paketes:-D, nopirks un atbraucot no veikala, neteiks, lūdzu mīļā tev paketes 2.50€no tevis! Tāpat es ja redzēsu ka ir vajadzīga skūšanās želeja,, skuvekļi, dušas želeja draugam, nopirkšu un neteikš, mīļum lūdzu tev skūšanās želeja un 6€ no tevis:-D. Tāpat ja kur braucam paēst ārpus mājas, Draugs maksā un pēc tam nedalām rēķinu, dāvanas ja jāpērk, man nekad nav bijis jādod nauda par to,jo viņš vairākas reizes ir teicis ka viņš pelna ģimenei,ne sev un lai naudu ko nopelna uzskata par mūsu, nevis savu. :-)

Jā, mums arī pamatā lielākoties viss ir kopīgs, protams, tā kā abi strādājam, tad arī abi maksājam, bet viss sadalīts proporcionāli, jo viņam ir gandrīz uz pusi lielāka alga (nu mazliet mazāk kā puse), attiecīgi viņam izmaksas arī ir lielākas, bet par dzīvokli un pārtiku liekam vienādi, pārējo praktiski viņš, bet arī, kad izejam kaut kur, bieži es arī izmaksāju, viņš pārsvarā, bet neskaitām, tad arī liekam kastītē jeb krājam to, kas mēneša beigās paliek pāri, tur arī neskaitam, cik kurš ielicis. Bet nu man pašai liktos dīvaini, ja viņš teiktu - zini, lai visa nauda pie tevis, jo man bail iztērēt, manās acīs tas par viņu neliecinātu, ka viņš ir nobriedis tādai kopdzīvei, iepriekšējās attiecībās diemžēl bieži bija tā, ka naudas tā jau nebija daudz, bet tika iztērēts pričendāļos mašīnai un datoram. :-D

Pieskaņojoties dažiem viedokļiem, manas simpātijas arī vienmēr raisījuši vīrieši, kuri ir sava maka turētāji. Ja man būtu jākonfiscē viņa nauda, un pēc tam vajadzības gadījumā atkal jāizsniedz, nu nē... Tas moments, kā vīrietis tur, pie sevis nēsā, noliek uz galda, atver savu maku, ir savā ziņā kaut kas vīrišķīgs. Jo ir jau forša tā sajūta, ka izmaksā, un ka vīrietis uzņemas pilnu atbildību, ja nu kas.
Arī bišķiņ uzskatu, ka pieauguša vīrieša nespēja nekādīgi noturēt mēnešalgu makā un/vai kontā sakņojas atkarību problēmās. Bet var jau būt, ka maldos. Negribu nevienu aizvainot.

Manā skatījumā attiecībās ar naudas lietām ir tāpat kā ar gultas lietām - ja abus viss apmierina, tad viss ir kārtībā. Ja neapmierina - tad jārunā un jāatrod kompromiss. Ja kompromisu atrast nevar - tad tās nav attiecības.

:-P

Es vispār nesaprotu attiecības ar uzstādījumu - tava un mana nauda. Manās attiecībās mums ir kopējs budžets. Abi pelnam +/- vienādi. Man gan alga atkarīga no prēmijām,bet tās vienmēr sanāk pacelt. Līdz ar ko nespēju iedomāties sevi taujājot pēc naudas pārtikai vai kam citam elementāram.