Dzīvesvieta mums ir sava, vīrietis maksā visus par un ap to saistītos izdevumus. Visādā citādā ziņā neko nedalām, bet arī neko nesarunājam par to, kurš un ko pirks. Mums tas viss notiek tā dabiski un organiski, nerēķinot līdzi, kurš vairāk vai mazāk izdevis. Atpūtīsimies vai ēdīsim ārpus mājas - vīrietis samaksās. Pasūtīsim ēdienu uz mājām - varu samaksāt es. Kāds no mums pirmais pamanīs, ka beidzies šampūns vai tualetes papīrs - tas tad arī pirmais nopirks vietā. Tā teikt, neiespringstam uz šo visu un viss ir forši.
Tiesa gan, reiz man arī bija tāds vīrieša izstrādājums, kurš saņēma vairāk kā es, bet vienīgais, ko atmeta, bija puse par komunālajiem un īri (un arī tā pati puse dažreiz bija bez maz vai jāizdīc). Sadzīves lietas nekad nepirka, laikam domāja, ka šampūns, veļas pulveris un tualetes papīrs no gaisa krīt. Pārtiku nekad nepirka, taču vienmēr gaidīja, ka sagaidīšu šo mājās ar vakariņām. Kad tas nenotika, uzmeta lūpu un psihoja, ka neesmu īsta sieviete. Kopdzīvē izturēju mēnesi un aizlaidos. Mana dzīves nostāja šajā jautājumā ir tāda, ka es personīgi nekad neatļautu vīrietim sevi pilnībā uzturēt, bet arī pati nekad neuzturētu vīrieti. Taču kaut kādam balansam ir jābūt. Autores situācijā balansa nav. Ko darītu? Nu, es ietu prom. Bet, ja tomēr ir lielā mīlestība, tad runātu vēlreiz. Ja arī tad nesanāk, tad būtu nekaunīga un vienkārši pirktu ēdienu tikai tik, cik pašai vajag. Un tas pats attiecas uz citām precēm. Ja vajadzētu, tad to šampūnu kaut vai zem gultas glabātu. Tad varbūt čalim dalektu.
15
