How to not give a fu*k?

bet ārā kāpj veca kundzīta ar kruķi, kurš drīzāk izskatījās pēc ķebļa, sniedzos tā kā palīdzēt

a kas kundzītei notika? Krita vai nevarēja izkāpt?
Rīgā jo ilgāk dzīvoju un esmu, jo vairāk saprotu, ka nav jāuzbāžas ar savu palīdzību, ja neprasa. Ja redzi un šķiet, ka vajag, pajautā pirms dari. Tā teikt, nemeklē negatīvismu pati.
Es dzīvoju savu dzīvi, apkārt daudz neskatos, neinteresējos par svešinieku problēmām. Man pašai savu pietiek.

Nu camooooon.. Vnk ieslēdz pohujismu un viss. Tiem kam taa dabas dots, viegli jau laikam teikt. Bet tā ir. Es neiedziļinos visādos sūdos, laižu gar ausi un viss. Uzņemu un uzklausu to info, kas man interesē. Ak, paldies Tev māte daba. :-D

Neklausies mulkibās sev apkārt. Un mans noslepums, kā tagad moderni ir teikt - esmu prokranistēšanas dieviete. Novelku visu līdz pēdējam un par to ne sūda nebēdāju. Tad kad deadline tuvojas, tad saņemos un izdaru. Mierīgi izdaru, nevis skrienu pa galvu pa kaklu, daudz apdomaju, aprekinu iepriekš cik man tas laika paņems. Es laikam varētu būt hipijs. Tiešām :-D
-------—
Attiecībā uz svešiem cilvēkiem - neuzprasies, nebazies virsū. Un viss būs ok.

Es ar to saskaros darbaa ik uz sola.Pieeju ar taadu sapratni,ka tiem cilveekiem,kuri ir veci slimi,nevariigi ir tiesaam gruuti-vini ir dusmiigi uz visu pasauli.Es vienmeer censos paliidzeet ar domu-es piedaavaaju savu paliidziibu,cilveekam ir izveele-pienemt ,vai atteikties,bet es esmu centusies paliidzeet.

Man arī arī ar to sanāk saskarties darbā. Ar cilvēkiem strādājot kaut kā ar laiku iemācās neuztvert lietas personīgi. Laika gaitā izstrādājas kaut kāda intuitīva psiholoģiska sapratne kā ar konkrēto cilvēku ir jārunā, kā viņš reaģēs.
Bet, galvenais ir izturēties laipni un ar smaidu. Lai arī kā gribētos atcirst kādu repliku pretīm, tas tikai situāciju padarītu sliktāku. Jāatceras, arī, ka šiem nīgrajiem cilvēkiem ir problēmas, ne jau mums, kas grib palīdzēt.
Kā mēdz teikt - ja zaudētājs smaida, uzvarētājs vairs nejūt kāroto uzvaras garšu. Un tā arī ir. Tie niknie cilvēki apmulst, viņi ātri nomierinās, ja izturas pret viņiem laipni.
Un tas nav galīgi tā vērts, lai ilgi prātotu.

Es dzīvoju savu dzīvi, apkārt daudz neskatos, neinteresējos par svešinieku problēmām. Man pašai savu pietiek.

Bet šis teksts, gan man nepatīk.(t) Protams, ka nav jāskrien un jāpalīdz katram nokritušajam dzērājam. Bet tomēr vienaldzība ir vissliktākais, kas var būt! Tā arī veidojas tā īgnā sabiedrība. Un tad nav brīnums, ka Latvijā notiek traģēdijas, kas varēja nenotikt, ja kaut viens nebūtu bijis vienaldzīgs..

Man tieši kaut kādi random cilvēki reti var nokaitināt. Parasti kādu joku vai sarkasmu izmetu. Grūtāk ir ar cilvēkiem, kurus diendienā satieku. Tur es par dažām lietām diezgan bieži pārdzīvoju.

besame-piekriitu ,ka nepaziistami cilveeki mazaak var nokaitinaat,jo saveejais cilveeks ir tuvaaks tomeer ,un tad taa uzkliegsana utt ir daudz personiigaaka.Mana draudzene-Dr. psihiatre teica,ka vinai taa bija vesela probleema ,tik galaa ar mammu-gruuti savaakties maajaas.

Man arī patīk ilgi cepties :-D nu kā patīk, es tā daru, man tas traucē, nezinu kāpēc, bet man var sabojāt omu kāds, kurš ne pa ķeksi man kaut ko riebīgu pasaka utt, saprotu, ka vajadzētu neņemt galvā, bet ne vienmēr izdodas.

Ja man kko negatiivu izsaka sveshs vai mazpaziistams cilveeks, ir nepatiikami tieshi tajaa momentaa kad tas izskan, bet peec neilga laicinja jau esmu to aizmirsusi. Sveshinieku komentari nespeej sabojaat man dienu, jo vinji mani nepaziist, neko par mani nezina un izgaazh tikai pashi savu zhulti, kam ar mani maz sakara. Saveejie savukaart, ja arii pateiks ko sliktu, tad nedariis to taadaa veidaa un taadiem vaardiem, kas mani aarkaartiigi saruugtinaatu. Nevaru teikt, ka man buutu pilniigi vienalga, ko citi domaa, bet tas atkariigs no taa, kas tas par cilveeku, kas man to saka.
Autores gadiijumaa-protams, tantinja vareeja noformuleet savu atteikumu mazliet pieklaajiigaak, bet nevajag arii domaat ka tikai taapeec, ka cilveeks ir gados, vinjam tuuliit vajadziiga paliidziiba visaas malaas.

Neņem galvā, bet nu sabiedriskā vietā, ja gribi kādam palīdzēt, vispirms to pajautā, nevis uz savu roku sāc grābstīties gar viņam piederošām mantām! Iespējams, sievietei ir pieredze, ka kāds, gribot palīdzēt, ir izdarījis sliktu. Man riebjas tie izpalīdzētāji, nesen viens vecis man autobusā iespieda pirkstus roku balstā, jo izdomāja, ka palīdzēs man to pacelt.

man šķiet, ka no šādām situācijām vari arī mācīties, nevis uzreiz pieņemt, ka "cilvēks ir nelaimīgs dzīvē, ja prasās uzbraukt random cilvēkam"
ja tu palīdzi cilvēkam, kam nav vajadzīga tava palīdzība, tu 100% traucē. tantiņa pati māk manevrēt ar savu spieķi, pati tiek galā, tas var būt fiziski grūti un cilvēki, kas no malas nāk klāt un aiztiek viņu, tikai traucē. tā pat bieži vien redzu, ka līdzcilvēki uzspiež savu palīdzību cilvēkiem ratiņkrēslos. cilvēks pats tiek galā, viņš kontrolē savu mobilitāti, viņam nevajag, lai svešinieks viņu kaut kur stumj. esmu redzējusi gan kā šāda situācija izvēršas par konfliktu, gan kā cilvēks ratiņkrēslā laipni mēģina iziet no situācijas un tikt vaļā no palīdzētāja. un es zinu, ka cilvēkiem ar invaliditāti ir ļoti svarīgi pašiem tikt galā un nevēlama palīdzība ir kā liels uzbrauciens.
Hey_Lola, es nesaku, ka nevajag palīdzēt līdzcilvēkiem, tas ir tiešām sirsnīgi, ka tavs instingts uzreiz lika mesties palīdzēt, bet nākamreiz varbūt piedomā vai palīdzība tiešām vajadzīga un vai tādā veidā netīšām neaizskar cilvēku.

Akaroa-piekriitu,ka tas noteikti traucee vairums gadijumos,ja iet runa par jauniem cilveekiem.Vini negrib justies kaa invaliidi,vini grib ,lai vinus pienem kaa normaalus cilveekus.Varbuut arii vecie cilveeki biezi vien negrib buut to "veco" sarakstaa-negrib justies bezpaliidziigi,kaut knapi kustaas,bet ir tas savs lielais EGO!

Es laikam būtu kundzei atvainojusies. Kaut gan vispirms būtu pajautājusi vai vajag palīdzību. Tad šāda situācija nemaz nebūtu izveidojusies. Ja vajadzētu cilvēks pajautās palīdzību, visticamāk ka tu kundzei vienkārši traucēji. Ir gadījies ka trolejbusa ir kontrole, ierāpjas kundze labakajos gados bez spieķa un lūdz kontrolierim padot roku lai palīdz apsēsties. Prasīja latviski, kontrolieris nereaģēja, tad prasīja krieviski, un tad arī reakcijas nekādas, kad kundze paziņoja ka neviens viņu nesaprot tad tikai kontrolieris vīrietis reaģēja un viņš nebija aizņemts ar biļešu pārbaudi. Ārā kāpjot es palīdzēju tikt ārā jo viesiem citiem bija vienalga. Vienaldzība mani kaitina vairāk nekā uzbrēkšana. Ej nu zini kas otram ir atgadījies, varbūt dzīvē problēmas pāri galvai. Cilvēks drīkst būt dusmīgs, mani tas īsti neietekmē. Nu uzbrēca, izlādējās un?

Nekad nevajag aiztikt svešus cilvēkus un viņu mantas bez atļaujas. Vienmēr apjautājies-vai palīdzēt?
Ja gribi citiem darīt labu- vienmēr vari jebkuru pēc saviem ieskatiem (invalīdu, grūtnieci, vecu cilvēku, jauno vecāku, utt) laist sev pa priekšu rindā vai piedāvāt savu sēdvietu, vari pieturēt durvis, kad cilvēks ar invalīda vai bērnu ratiem vai velosipēdu stumj. Tā ir palīdzība, par ko neviens neapvainosies.

Es dzīvoju savu dzīvi, apkārt daudz neskatos, neinteresējos par svešinieku problēmām. Man pašai savu pietiek.

Labi uzrakstīts. Kaut ko šādu izlasot, jācer, ka šī teksta autores bērniem, vecākiem uz ielas nekad nepaliks slikti un garām neies cilvēki, kuru galvās būs identiskas domas.

Bet tomēr vienaldzība ir vissliktākais, kas var būt!

Vienaldzību, starp citu, rada tādi, kuri tā vietā, lai pateiktu "paldies!" vai laipni atteiktu palīdzību, rupji uzbļauj vai pukst forumos, ka viņiem nepatīk šādi "palīdzētāji". Medaļai ir divas puses - ir jāmāk ne tikai piedāvāt palīdzību pirms to sniegt bez prasīšanas, bet arī - laipni atteikt vai pateikt paldies.
Par tēmu runājot - ir viegli, ja esi flegma pēc temperamenta. Tad reāli, kamēr līdz tevīm "aiziet", jau vairs nav tas aktuāli... :-D

Es laikam esmu viens no tiem retajiem, kurš lielāko daļu negatīvisma spēj laist gar ausīm. Kā to panākt? Es nezinu, tas vairāk ir atkarīgs no iekšējā psihloģiskā stāvokļa. Pret tādām frāzēm labi palīdz humors. Es pats bieži vien atcertu pretī kaut ko sarkastisku un pretīgu tam cilvēkam, kurš man ko rupju ir pateicis. Man tas palīdz, iespējams Tev tas arī varētu palīdzēt. ;-)

Ir tāda grāmata, ka saucās: The Subtle Art of Not Giving a F*ck
Kas māca konceptu kā nesatraukties par lietām un kā to visu kategorizēt, lai tas stress vai skumjas nemācas virsū par bezjēdzībām. Ir labas atsauksmes, tādēļ varbūt, ka vērts izlasīt. :-)
šeit ieskats: https://www.youtube.com/watch?v=XolpPfkk9b8

Es pats esmu visai stoicisks un aizskart mani ir grūti cilvēkiem, kam nav nekādas vērtības vai saistības ar mani un pat ja cenšās visādi kasīties es saku: "Tavas problēmas!" un dodos prom. :-P

Protams, ka nav jāskrien un jāpalīdz katram nokritušajam dzērājam. Bet tomēr vienaldzība ir vissliktākais, kas var būt! Tā arī veidojas tā īgnā sabiedrība. Un tad nav brīnums, ka Latvijā notiek traģēdijas, kas varēja nenotikt, ja kaut viens nebūtu bijis vienaldzīgs..

To pašu gribēju teikt! Tāpēc ir pat skumji, ka tik daudzi uzskata, ka nav ko līst klāt, ja palīdzību neprasa. Līdz ar to mani vairs nepārsteidz, kāpēc Latvijā ir tik ļoti daudz vienaldzīgu cilvēku, kāpēc šoferis var no autobusa izsēdināt mazu bērnu, kurš pēc tam apmaldās mežā un nosalst, kāpēc cilvēkam var palikt slikti ar sirdi, viņš var nokrist uz ielas un nomirt, kamēr visi brauc un iet garām, jo droši vien domā, ka kaut kāds dzērājs guļ un tādam jau nav vajadzība palīdzēt. Man tas liekas drausmīgi skumji. Pati esmu savulaik pat dzērāju mēģinājusi uzstutēt kājās, jo redzēju, ka cilvēks guļ uz zemes, ziemas laikā! Man nav vienalga, kas notiek ar līdzcilvēkiem, neatkartīgi no tā vai tas ir biezais vai bomzis.