Sveikas.
Rakstu saistībā ar kādu man sirdij pasmagu jomu. Beidzot esmu satikusi to savu īsto, esam iemīlējušies, viņš mani ir bildinājis... bet..
Iepriekš es vienmēr meklēju to īsto vīrieti un diezgan ātri pārtraucu attiecības (max 2 mēneši), ja nebija tas. Savukārt, manam vīrietim ir bijušas jau 3 ilgtermiņa attiecības vairākus gadus, kas varētu likties normāli 27gadigam vīrietim. Bet es negaidīju, ka, kolīdz būšu tā iemīlējusies, mani tas tā grauzīs. Neliek mieru tādas vajājošas domas par to, cik tuvs viņš ir bijis ar citām sievietēm, ko darījis, ko teicis viņām utt.
Iemesli varbūt dažādi tai nomācošajai sajūtai, piemēram, pagātnes daudzuma atšķirība, ka viņam tā ir krietni vairāk, greizsirdība, perfekcionisms, tas, ka viņš pats par to ir bijis pārāk atklāts un pārāk bieži pieminējis, pat bildes bija savos sociālajos tīklos atstājis (ko izdzēsa, kad pieminēju).
Jautājums ir par to, vai kādai ir bijušas līdzīgas sajūtas par vīrieša pagātni un kā lai tam tiek pāri un tiek vaļā no tām domām? Tā ir tā dzēlīgā sajūta, kad es tikai viņam esmu teikusi , ka mīlu, un viņš ir mans pirmais, kamēr esmu jau ceturtā , ko viņš iepazīstina ar savu ģimeni utt..
Paldies par jūsu padomiem un uzmundrinājumiem, jo šīs attiecības man ir tiešām svarīgas un es nezinu, kā neļaut , lai kaut kas , kas pagājis bojā to, kas ir tagad..