Par agru, lai stātos laulībā?

Katram savs laiks. Es savos 21 ne tuvu nebiju tuvu tam, lai būtu gatava laulībām, joprojām neesmu, bet zinu cilvēkus, kas bija- kādam viss ok, kādam nē, nu nekad neko nevar paredzēt.

Domāju, ka jums par agru. Īpaši, ja galvā aktualizējas stereotipi.

Apprecējāmies pēc 6 gadu kopā būšanas, man bija 25 gadi. Tagad 3 gadus precējušies, ir bērns. Piekrītu, ka pa īstam attiecības pārbauda bērna ienākšana ģimenē.
Ja prasītu man, tad teiktu, ka vismaz 2-3 gadus vajag kopā padzīvot un tad precēties. Paskatīties, vai varat sadzīvot. Jo pierīvēšanās periods sadzīves jautājumos arī var būt visai trauksmains, it īpaši ja abi auguši ģimenēs ar dažādiem uzskatiem par lomu un darbu sadalījumu starp vīrieti un sievieti.

Mēs precējāmies, kad man bija 24 un vīram 27. Kopā uz to mirkli bijām mazliet vairāk kā 2 gadus un 2 gadus arī dzīvojām kopā.

Baidos no tā, ka vairākums runā jo jaunāks apprecās, jo ātrāk izšķirās.

No saviem pazīstamajiem cilvēkiem varu teikt, ka šis teiciens ir diezgan precīzs. Jo tie no manējiem, kas aprecējās pēc vidusskolas vai agrajos 20 gados, dobrīd visi ir šķīrušies un ar piekabēm (sīkajiem)!
Bet dari kā gribi, tikai pēc tam nepīksti, ka džekam iestāsies pusmūža krīze un aizlaidīs pie citas, atstājot tevi ar sīci un baru finansiālu problēmu! :-)

Man liekas, ka pareizajam vecumam (25, jo tad daudzi precas, kā raksti) te maza loma, jo nekad jau nevar paredzēt iepriekš, kā būs kopdzīvē. Ne 20, ne 30, ne 40+ gados. Viss atkarīgs būs tikai no Jums pašiem un kāpēc neprecēties, ja ir sajūta, ka esi gatava un viņš ir īstais?

Tā bija tikai dažu nedēļu "krīze" ja tā var teikt, pārdomas. Pirmoreiz kas tāds atgadījās attiecību laikā. Pēc bildinājuma. 
Abi kārtīgi izrunājāmies un tas ir pārvarēts

Kādi apsvērumi, argumenti jūsu sarunā izgaisināja Tavu pēcbildinājuma krīzi?
.
Un kas Tev tagad liedz ar puisi no visām iespējamajām šaubu pusēm apspriesties par it kā pareizo laulāšanās vecumu?

Bet dari kā gribi, tikai pēc tam nepīksti, ka džekam iestāsies pusmūža krīze un aizlaidīs pie citas, atstājot tevi ar sīci un baru finansiālu problēmu!

Un no kurienes šāds scenārijs?
Džekam tomer jau 25, gan jau ne pirmās attiecības...
Notiek jau visādi, bet nu vai tāpēc nekad neprecēties un varbūt vispar nebūt nopietnās attiecibās? Jo taču var nokrāpt, izšķirties un kas tik vēl ne (t)

Man bija 21, kad precējos un pazīstami bijām tikai 4 mēnešus. Vairums rauca degunus par mūsu lēmumu precēties tik ātri, tomēr pierādījām, ka tā nebija kļūda - pēc 10 gadiem joprojām kopā un audzinām 3 burvīgus sīčus. (l)
Kā jau meitenes iepriekš minēja - nevienu līdz galam tāpat neiepazīsi un ja vīram uznāks pusmūža krīze 35 gados, tad tā uznāks neatkarīgi no tā vai apprecējāties 20, 25 vai 30 gadu vecumā..

Katrs kāzas uztrver citādi, vieniem tas ir papīru sakārtošana un balīte ar draugiem, citiem bazinīcas svētība un kopdzīves uzsākšana. Kas tad pēc kāzām mainās attiecības, jūtās? Pēc tam var arī izšķirties un būs tiesības uz 50% no mantas, kas sasaimniekota laulībā.

Nav laulības nekas tāds, tas ir drīzāk juridisks akts. Visa tā romantiskā puse ir piedomāta. Daudz lielākas saistības ir kopīgi īpašumi (kredīti) un bērni (par to gan vajag 100x padomāt, pirms uzņemās)

Cilvēku nevar iepazīt trīs gadu laikā, viņš var mainīties.
p.s. ir par ātru.

Nedomāju ka par agru ne pavisam , kā jau pati minēji-stereotipi. Ja ir mīlestība kāpēc gan ne? (l) Pati precēšos kad būs 22 :-) Kopā iet nu jau 4 gads :-)

Nē, man neliekas, ka ir par ātru. Ja jūtat, ka ir laiks, tad tik jāprecas!
Es apprecējos 26 gados. Līdz kāzām kopā bijām 4 gadus, no kuriem gandrīz 4 arī bijām jau nodzīvojuši kopā.

Neuzskatu, ka ir par agru precēties jebkurā gadījumā, kad abi ir pilngadīgi. Protams, ja vien nepazīst viens otru 2 nedēļas. Pati nepiekristu precēties, ja nepazītu cilvēku mazāk kā gadu. Tomēr ir jāpārbauda vienam otru tādos apstākļos kā "Ziemassvētki pie manas mammas", "ārzemju ceļojums", "mīļotajam gripa". Bet citādi - precies kaut 18 gados! Precības jau nav nekas tāds. Tas ir juridisks akts ar attiecīgajām sekām + smukas bildes + tusiņš. Var apprecēties arī 45 gados un ātri vien izšķirties.
Tas, ko neieteiktu - uzreiz ķerties pie bērnu radīšanas. Un, starp citu, pajautā savam līgavainim, ko viņš par to domā, JO esmu novērojusi, ka daudziem cilvēkiem kāzas = ģimenes pieauguma plānošanas laiks un viņiem tas šķiet tā ļoti pašsaprotami. Protams, ja pašai nenormāli gribas un Tavi vecāki un ģimene ir PAR, kāpēc gan nē, bet, ja ir bažas par partneri... rēķinies, ka izšķirties Tu varēsi kuru katru dienu, bet palikt ar mazu bērnu uz rokām vienai 22 (23, 24 ..) gados BEZ vērā ņemamas darba pieredzes, BEZ laba darba un laba amata (kas šaubos, ka Tev 21 gadā ir) - ir auč. Tu taču saproti, ka tur bez vecāku palīdzības ir praktiski neiespējami normāli dzīvot, ja nu vienīgi izdzīvot.

Neliekas par ātru, ja esi gatava un zini , ka tas ir tas k vēlies, neredzu problēmu.

Pievienojos tām, kas raksta, ka nav par agru. Nav jau atkarīgs no vecuma,bet no pašām attiecībām. Un viens otru līdz galam nevar iepazīt kaut kādā noteiktā laikā, tas notiek visu kopā būšanas laiku, uzzinam ko jaunu, iepazīstam jaunu pusi, faktu u.t.t. Ja neesi vēl gatava - atzīsti to un pārliekam kāzas uz tiem 2 gadiem, tas jau nenozīmēs, ka nemīlat viens otru.
Vieni var būt 10 gadus kopā, aprecas un viss - pēc gada šķiras un var būt gadu tikai kopā, aprecas un dzīvo ilgi un laimīgi. Nav pareizi nolikt termiņu, pēc cik ilgas pazīšanas, kopā būšanas var precēties.
Un par statusu, finansēm. Ja tagad nav vienam - Jūs jau viens otru atbalstat, ejat ceļu kopā, ar laiku viss būs. Vai domā atcelt kāzas, padzīvot atsevišķi, kamēr dabūsi to visu un tad saieties atkal kopā un precēties?:-D Cik daudz ir pāru, kuri sāk kopdzīvi vai pat aprecas un visu iegūst, izveido ar gadiem kopā? Ļoti daudz. Protams, ja ir taupīgais režīms vai visam vajag un nevar atļauties sapņu kāzas, tad arī nevajag līst kredītos un tagad precēties. Iekrāt var.

Nav svarīgi, par agru vai ne. Svarīgi, ka tevī vispār ir kaut kripatas šaubas. Ja precas, tad uz mūžu, ne?! Ja tu neesi 100% droša par un ap visu tieši par šo cilvēku, tad kādēļ precaties? Kas ir tā patiesā motivåcija?

Vecums šeit nav noteicošais, noteicošā ir Tava pārliecība. Es 21 gada vecumā pilnīgi noteikti nebiju gatava precēties kaut ar savu (nu jau) vīru bijām kopā 2 gadus. Daudz par to runājām, viens otram neko neuzspiedām. 25 gadu vecumā pēkšņi sapratu, ka to vēlos, ka man to vajag, gribu nokārtot mūsu attiecības līdz galam un ar šo cilvēku vēlos tiešām novecot. Ar vīru to izrunājām, viņš jau bija gatavs krietni ātrāk, bet ne mirkli necentās so procesu paātrināt. Tā nu 26 gadu vecumā apprecējos, pēc 7 gadu kopā būšanas (6 no tiem nodzīvojām kopā).
Kopā pa šiem gadiem esam izgājuši cauri tik daudz kam un tik dažādās situācijās viens otru esam redzējuši, ka droši varu teikt, ka uz nevienu cilvēku tik ļoti nepaļaujas un nevienam tik ļoti neuzticos kā savam vīram. Vēl tikai jāiziet cauri te jau pieminētajam bērnu “pārbaudījumam” :-D
Ja varētu patīt laiku atpakaļ, es neko nedarītu savādāk jo man patīk tieši tā kā ir, neprecētos ne mirkli agrāk kā būtu tam 100% gatava un pārliecināta par šo cilvēku.

meitenei 21, vīrietim 25; viena puse stabiliem ienākumiem, otra ne;

Ja otra puse ir gatava atbalstīt materiāli nestabilo ienākumu dēļ.. kāpēc gan ne.

jo jaunāks apprecās, jo ātrāk izšķirās.

Nepiekrītu. Bet.. no otras puses.. ātrāk izšķiroties ir lielākas iespējas atrast citu vīru :D
Precības nav tad, kad ar ķēdēm vienu pie otra piekaļ.. ja nu galīgi nesanāk sadzīvot, vienmēr var izšķirties :)