Dzīve pirms un pēc bērna

Piekrītu katram viedās minkas vārdam.
Tikai vēlos piebilst, ka sievietēm, kas plāno radīt bērnus ir jāapsver trīs būtiskākās lietas:
- Vai uz partneri varēs paļauties, kurš patiešām arī pieskatis to bērnu, kad nepieciešams (noņemot nost rozā brilles, kuras bieži liek sievietēm domāt - "piedzims mazais un viss mainīsies".
- Vai ir vismaz divi radinieki, kuriem var atstāt bērnu, kad nepieciešams, jo, lai attiecības ar bērna tēvu netiktu pabojātas pēc bērna ienākšanas, vecākiem ir nepieciešams arī pabūt divatā šad tad bez bērna klātbūtnes.
- Vai sieviete ir gatava ziedot savu brīvo laiku, ķermeni, iespējams sapņus utt., lai 20 gadus no savas dzīves veltītu kam citam - bērnam. Pretējā gadījumā, māte sāks vainot bērnu, vainot pagāti (sevi), ka piekrita dzemdēt, vainot partneri, ka padarīja grūtu un visus citus, kuriem varētu atrast vainu. Līdz ar to, ilgstoši atrodoties tādās sajūtās - var gluži elementāri nojūgties pats un izbesīt arī citus.

9. Aukle nav panaceja. Darbspējīgs, kaut cik izglītots cilvēks par aukli nestrādās. Par auklēm strādā tie, kurus citur neņem. Paskaties laukumiņos, retas ir aukles, kam bērni patīk. Aukles arī maksā pietiekami daudz, lai vecāki to justu (ja vien neņem jebkuru, kas piedāvājas par aukli). Ja aukle no radu/draugu loka- tas ir ideāli, bet ņemt no ielas- tas ir risks. Būtībā svešs cilvēks, kam uztic sava bērna dzīvību, veselību.
10. To, kā ir būt mammai, uzzināsi, kad bērns piedzims. Ir 101 lieta, man jau šīs 10 apnika drukāt :D

Un ja man jāatbild uz jautājumu attiecībā uz sevi, tad jā - bērns ir ienesis ļoti daudz izmaiņas un papildu izdevumus. Lai arī dažreiz lieka, ka labi ir tā kā ir, tad gan jau jebkurai mammai (tā pat arī man) iezogas doma par to vai maz vajadzēja un kāda būtu dzīve bez bērna. Varbūt tādēļ, ka sabiedrībā (īpaši lv) ir uzskats, ka sieviete, kurai ir bērns, vairs nav sieviete, bet gan tikai mamma, kurai tagad savas vēlmes nevar būt, jo, ja gribēs kaut ko sev vairāk kā bērnam, tad uzreiz ir slikta mamma. Bet uzskatu, ka jebkura sieviete vēlas būt primāri sieviete nevis mamma, līdz ar to, tas ir viens no lielākajiem stūrakmeņiem būt par mammu, jo ar tā statusa iegūšanu termins "sieviete" kļūst otrškīrīgs, jo jāpilda mammas pienākumi nevis jādomā par ceļojumiem, tusiņiem, flirtu, kino, teātriem, pastaigām nakts stundās ar draudzenēm utt.
Jociņš spociņš - līdz ar to, ja cilvēks uz to ir gatavs un jūt, ka būt par sievieti nav tik svarīgi kā būt par mammu, tad ideāli - jācep tik gaisā. :-D

Sharmantaa ļoti godīgi raksta:

gan jau jebkurai mammai (tā pat arī man) iezogas doma par to vai maz vajadzēja un kāda būtu dzīve bez bērna.

Ir tādas šaubas brīžos, kad bērns noved līdz baltkvēlei. Un līdz baltvēlei pilnīgi visi vecāki kādā brīdī ir novesti. Visbiežāk Neons aprakstītā veida situācijās, kad bērna histērijām nav iespējams palīdzēt, kad bērna vēlmes ir absurdas.
Nevienai mammai visā pasaulē nav instagram/žurnālu vāku bērni- visi bērni raud, niķojas, cits vairāk, cits mazāk. Ar bērniem viegli ir tikai tad, ja pats neaudzina, vai bērns ir suņa vietā, kad tā īsti neinteresē, kā bērns jūtas.
Ja gribi zināt realitāti ar bērniem, palasi cāli. Nevienā bērnkopības grāmatā to, kas ir realitātē, neraksta. Bērnkopības grāmatas vispār nav vērts lasīt- padomi ir nejēdzīgi. No tā, ka bērnam padzied šūpuļdziesmu, palasa grāmatu vai mazāku bēbīti pašūpo rokās, bērns neaizmieg. No tā, ka bērnam harmoniski vecāki, mierīgas dienas, salds naktsmiers nav garantēts. Speciālisti neņem vērā, ka bērniem ir atšķirīgas nervu sistēmas- viens vecāks ieliek bērnu gultā, apsedz in bērns aizmieg, otrs dara tāpat, ievieš īpašu rituālu, bet efekts-0. Ja speciālistu padomi būtu derīgi, cāļa forums neeksistētu. Palasi cik daudz un dažādas problēmas ir vecākiem. Un vēl jau ir slimo bērnu mammas. Tām dubultgrūti.
Jābūt ļoti stiprai vēlmei būt mātei, tad grūtības vieglāk pārvarēt. Citējot Sharmanto:

jūt, ka būt par sievieti nav tik svarīgi kā būt par mammu, tad ideāli - jācep tik gaisā

Varoņstāsti, kad BKA studē, veido biznesus- tur parasti ir atbalsta komanda, kas audzina bērnu, pilda mātes lomu, bet māte ir māsas lomā, pieskata bērnu, kad ir laiks.

Viedā Minka beidz, pēc DieKleineHexe teiktā, tādi bērni ir izlaisti kverpļi kuriem jāuzdod pa pakaļu :-D .
Arī gribu piekrist Viedās Minkas teiktajam, nav perfekti bērni, es personīgi nezinu nevienu mammu, kurai bērns būtu izcils, bez niķiem, histērijām utml. Jā, mans bērns vēl ir tik mazs, ka atnākot mājās un gatavojot vakariņas, vēl nesaprot ka mamma nevar pievērst 100% uzmanību, un dibens vēl mazajam ir jāslauka jo labi ka vispār smuki pats aiziet uz podiņa. Daža laba mamma no sava mazulīša gaida pieauguša bērna uzvedību, es savā komentārā negaudoju, tikai izteicu realitāti kāda mēdz būit, bet arī tā nav ikdiena.

Viedaa minka -tik forsi uzrakstiji!:-D

Ir vēl situācija, kad bērni taisa histērijas veikalā, man personīgi 1x tā bijis, nezinu kas notika mazajam, uztaisija niķi, nekad vairs nav taisījis, bet dažai mammai momentā uzskats, ka bērns ir izlaists kverplis vai kā tur, ir pat tādas ka esmu redzējusi no malas, kas nāk un audzina. Nav daudziem empātijas nekādas, tikai mācīt un sodīt, bet sapratne nekāda.

Un arī bērnus no 70 gadiem nevar salīdzināt ar šo paaudzi, paaudzes atšķiras, ne velti runā par to, 70 gados nebija ne tādi lielveikali ar milzīgu krāsainu preču klāstu un rotaļlietu lūztošiem plauktiem, ne televīzori tādā kvalitātē un pat daudziem tādi nebija, nerunājot par viedtalruņiem, planšetēm, uz ielas ņirbošiem reklāmas stendiem, košām rotaļlietām, dziedošām, smejošām, skanošām, krāsainu informāciju pārbagātība kas būtiski ietekmē smadzenes.

Es vispār esmu šokā par cilvēkiem, kam nav kauna kaut ko iet un aizrādīt vai, nedod dievs, sākt audzināt svešu bērnu.(t) Es tieši tagad, kad esmu mamma, tik ļoti labi saprotu un jūtu līdzi mammām, kuru sīči ratos trako vai taisa histērijas veikala, jo zinu, kā tas ir... Ar tādu zīdaini jau nevar neko sarunāt.

Un par bērniem, man vismaz ir tā, ka man patīk vecums 4+, jau tagad sapņoju, kā ar pieaugušu meitu pļāpāsim pie vīna glāzes :-D Tas zīdaiņa vecums vienkārši ir jāpārdzīvo.

Un Viedajai minkai par palīgu komandu ir taisnība! Ja man mamma būtu blakus, man dzīve ar bērnu būtu pasaka un es kaut katru nedēļas nogali varētu iet uz kino vai teātri. Realitāte ir vira vecāki, kuriem īpaši atstāt negribam, tāpēc nākas tikt galā pašiem un, protams, ir grūtāk.

Līdz ar nokļūšanu vecāku statusā, tev piešķirs idiotes titulu, visvairāk- ārsti, bet arī visi citi. Katrā bērnkopības jautājumā tu izrādīsies gan briesmīga mamma, gan pareiza- atkarība no vērtētāja. Visiem būs par tevi viedoklis, visi visu par tevi, tavu bērnu un attiecībām zinās labāk, visi par tevi labāk zinās, kā tev bērnu jāaudzina, ko tu dari nepareizi, pat tad, ja tevi ne reizi ar bērnu kopā nebūs redzējuši Acīs tev to neteiks vai teiks reti, bet aprunās un tu jutīsi attieksmi caur jautājumiem, piezīmēm, replikām, skatieniem

Jaaa, diemžēl tā ir. Nu nav tā, ka man ĻOTI daudz nācies saskarties ar šādiem komentāriem/skatieniem/ieteikumiem. Sevišķi tracinoši, ja tas nāk no cilvēkiem, kuriem savu bērnu nav. Kā mani draugi vienreiz audiznāja - redz, tas pāris savu bērnu uztrennējis tā, ka ieliek gultiņa, paglauda muguriņu un bērns jau guļ. Jums arī tā vajadzētu. / Paldies, nebija ienācis prātā :D

Man tas pats, ja vecāki būtu kaut kur blakus, būtu nu paradīze, bet blakus ir vīra vecāki un tur ir biški citādi, takā nu neko :-D

+1 raganai
Ir lietas , kuras es nekad nepieļaušu , ja vien nav zemestrīce vai cita katastrofa. Mani nedrīkst traucēt kad esmu vannas istabā , runāju pa telefonu, braucu pie stūres.
Meitai pēc nedēļas 5 gadi. Lieliski to zin , principā viss ko domāju , kā būs pa lielam arī bija. Man ar meitu nav grūti , daudz kur ejam kopā , ja netiek ievēroti manj noteikumi ir 3 brīdinājumi un viss beigta balle. Bet ,pa lielam man nekad nav bijušas problēmas ar audzināšu sabiedriskās vietās. Meita redz kā tas izskatās no malas un apzinās ,ka tas ir traģiski.
Zīdaiņa vecumā vispār nekādu problēmu, pasit bērnu padusē un ej :) jau dzemdību namā gulēja pilnu nakti. Visa audzināša ir attieksmes jautājums un ir jānovelk laicīgi robežas , ja man tagad būtu jāskaidro , ka nedrīkst dauzīt aizvērtas durvis , ja esmu vannas istabā vai citas glupības darīt, es traka būtu palikusi.

Wee, to, ka tev ir īpaša meita, diezgan liela retums, to visi zina!!! Visu cieņu, tiešām!
Dzīvi bez bērniem vairs negribētu - vienmēr ir, kas mīl, sagaida, kāds, kam tu esi pasaule!!!
Bet reāli - mammas darbs ir grūtākais pasaulē, nekad nedomāju, ka ir tik smagi!
Sākot ar zīdaiņa vecumu un arī tagad, kad lielāki!
Mani puikas ir diezgan forši, neplēšas, spèlējas, sūdzēties nevaru, bet gadās jau visādi....
Un mums vecāki abiem tepat, palîdz daudz, tāpēc apbrīnoju tos, kam nav neviena!

Man ir 2 bērni ar mazu vecuma starpību, starpība ir gads un 2 nedēļas. Viss apzināti un ar domu, lai abiem kopā ir interesanti un kad bērnus palaidīšu skolā, varu plus mīnuss pievērsties sev un savai karjerai. Par cik mums nav nekādu palīgu, dārziņu - ir pagrūti tieši tā sava privātā dzīve, bet mums ar vīru ir nosacījums, ka 1 x nedēļā katrs dara ko grib, dažas stundas dienā. Manas dienas parasti ir sestdienas un tad es pēc kursiem dodos kafiju padzert, pa veikaliem, pastaigāt, nu ko vien gribu.
Izdevumu ziņā - nu ir dārgi, jo bērniem vajag nodarbības, mēs apmeklējam dažādas nodarbības 4x nedēļā, ja izejam ārā, tad ejam uz vietējo kafejnīcu ar spēļu laukumu, kur bērni spēlējās un es dzeru kafiju, nu tā tas viss savācās. Bet ir citas mammas, kuras nekur neiet un neved bērnus, tad atkal nav tie izdevumi tik lieli. Apģērbu bērniem pērk mans vīrs, bet par cik mums ir tiešām maz apģērbu bērniem, tad tas nemaz tik daudz nemaksā.
Par audzināšanu, varu ieteikt tikai vienu - audzināt no pirmās dienas pie rutīnas, pie mantu savākšanas, stāstīt ko drīkst un ko nē, jo man mājās nebija neviena aizskrūvēta skapīša, sēdēju blakus berniem un stāstīju, ka nedrīkst. Ēdam tikai pie ēdamgalda un pēc 4 gadiem mans gaiši bēšīgais dīvāns ir perfekti tīrs. Arī paēdot bērni ieliek traukus trauku mašīnā vai izlietnē, tagad mācu lai pēc pamošanās saklāj savu gultu... un tādi sīkumi arī to bardaku mājās samazina....

Ar bērniem viegli ir tikai tad, ja pats neaudzina, vai bērns ir suņa vietā, kad tā īsti neinteresē, kā bērns jūtas.

Šim gan nu es atļaušos nepiekrist... vai tiešām visas cāļu mammas ir izlasījušas kaut vienu bērnu audzināšanas grāmatu? Un es nedomāju tādu, kur stāsta, ka bērnam jādzied šūpuļdziesmas, lai iemigtu, bet grāmatas, kur izskaidro bērna attīstības posmus un bērna tipus? Piemēram, zinu, ka viens no populārākajiem tekstiem k esmu dzirdējusi "mans bērns vispār mani neklausa", ignorē utt., bet varbūt bērns ir no tiem bērniem, kurš nevar vilkt zeķes un vēl klausīties ko mamma saka. Tie ir bērni, kuri ir fokusēti uz vienu lietu, bet sabiedrībā mēs tādsu saucam par "bērniem, kuri neklausa", viņi nespēj darīt 2 lietas vienlaicīgi.
Un par histērijām, jums nevienai nav sliktās dienas, kad pamostaties un nav garstāvoklis? Man ir, bet es atšķirībā no bērna māku sevi savākt kopā, nevis pamosties un raudāt, un beigās to bērnu vēl kaktā ielikt... jo bērnam nav jausmas kā sevi savākt kopā. Vecāku pienākums ir iemācīt bērnam atpazīt savas emocijas un kā tās kontrolēt.

jau dzemdību namā gulēja pilnu nakti.

Atļaušos iebilst, ka tas nav attieksmes un audzināšanas jautājums. Audzināt var bērnu, kurš kaut ko jau saprot. Forši, ka Tev ir iznācis ideāls bērns, protams.

Es domāju, ka tām kurām ir bērni, kuri JAU dzemdību namā gul pilnu nakti un tml, grūtāk saprast mammas, kurām tā nav. Diezin vai jau zīdainim var iemācīt gulēt jau dz.n pilnu nakti, būt mierīgam utt. Tas protams ir forši, ja tā ir. Bet temperaments ir temperaments un nav arī labi apspiest to:-) Bet nu jā, es cenšos visu uztvert ar vieglu prātu, baigi neiespringt ja viss nav ideāli.

Nu ko jūs apšaubāt wee prasmes sarunāt ar zīdaini! Skaidrs, ka visas, kurām bērni atļaujas naktī pamosties un raudāt/ēst, vienkārši nav tik gudras, lai sarunātu ar savu zīdaini, ka naktī jāguļ :-D