Es ilgi nevarēju saņemties bērnam, baudījām divvientulību padsmit gadus. Protams, ka dzīve ir mainījusies pēc bērna, bet ne tā, kā es biju iedomājusies. Pirmie mēneši bija ļoti grūti, punča sāpes, negulētas naktis, bez vīra atbalsta neiztiktu, viņš cēlās naktīs, vakaros nēsāja mazo, mierināja. Ļāva man izgulēties. Jau no paša sākuma mājās nesēdējām, braukājām apkārt ar mazo. Dabūju dzirdēt daudz nosodošus pārmetumus, ka nevar vazāties pa lielveikaliem, kafejnīcām, ciemos ar tik mazu zīdaini. Nevienā neklausījos. Jo tikai tā es jutos labi. Ja sēdētu mājās, noteikti nāktu depresija virsū. Rezultātā lielajām bļāvējām mājās sēdētājām bērni slimo, kamēr mūsu bērns vēl nav slimojis vispār ar visu būšanu lielveikalos un cilvēkos. Mums ir palīgi, tad nu tiekam uz kino un restorāniem, jā, ne tik bieži, kā iepriekš, bet tomēr kaut kā atrodam laiku divatā. Baidījos, ka attiecības kļūs sliktākas, bet ir tieši pretēji - tās ir ieguvušas jaunu jēgu , vīru redzu tagad vēl savādāk, kā tētis viņš ir fantastisks. Tā saikne, kas viņam ir ar meitu, ir neaprakstāma vārdos. Katru vakaru viņi pavada laiku stundām, vakari un brīvdienas ir viņu laiks. Es eju ar draudzenēm, uz manikīru, kur vien vēlos, varu mierīgi meitu atstāt tētim. Tas dod ļoti daudz un liek man justies labi. Protams, ir grūtāki brīži, bet kopumā meita ir diezgan mierīga, labi čuč gan mašīnā, gan ratos. Tā, kā neesmu mammas un mājsaimnieces tips, ļoti ilgi nevarēju saņemties bērnam, rezultātā tagad varu teikt - bērns un ģimene ir mana lielākā laime dzīvē un tas ir tā vērts :)
291
