Dzīve pirms un pēc bērna

Šobrīd esmu mājas ar zīdaini! Dzīve, protams, ir ļoti mainījusies. Pirmie mēneši tiešām ir visgrūtākie, bērns aug un paliek vieglāk! Vismaz man ir daudz vieglak un interesantāk ar tādu saprātīgāku bērnu nevis galīgu zīdani, kurš grib tikai pie pupa un rokās.. Tagad eju visur, kur man vajag, gan uz kafiju ar draudzenēm, gan bibliotēku, gan pie ārsta! Bērns līdzi, pašam arī interesanti, nevis tikai mājas dzīvoties! Weekendos ar vīru braucam mini ceļojumos, vakaros eju uz sporta zāli. Protams, no daudz ka nākas uz laiku atteikties, bet es apzināti dzemdēju bērnu pēc 30, kad esmu gan izmācījusies, gan strādājusi, gan paspējusi patusēt tā, ka melns gar acīm..Tagad izbaudu tādu lēnāku dzīvi čiliņā.. :-P
Un, jā, bērni man nekad nav patikuši, bet savējais tiešām ir lielākā laime! (l)

Viss mainijās, bet tajā brīdī pašā laikā mes vecāki spejam atrast laiku sev un savām interesēm.
Sākums tiešām ir grūtāks dēļ nezināšanas un negulētam vainpusgulētām naktīm, bet ari nevaru teikt,ka man bija briesmīgi. Bērns bija viegls, nebija tā kā citur dzirdu ka mammas mocās, bernam zobiņi nāk, naktis neguļ. Nevienu zobu nejutu, tie iznaca velu un bez īpašiem kreņķiem. Neviena pote neradija problemas. Bērns ari neslimoja. Viss bij tā viegli.
Grutāk sākās ka bērns sāka apzināties savu ES, tas ir sākot no 2 gadi, un tad bij visādi, krenķi, niķi, gāšanās zemē, histērijas un joprojām ir, mazāk bet ir, tik uztvere mums vecāki atkal ir cita. Mums jau vēl tik 3gadnieks, takā esam tik bernaudzināšanas sākumā.
Par finansēm - būsim godīgi, daudzkas ir vecāku iegribas, protams viss prasa līdzeklus un ir papildusizmaksas, bet esam tā visu optimizējuši ka īpaši neizjūtu.
Kad biju pirms bērna, pirku sev vairāk drēbes - tas ir katru mēnesi pa 100 eiro jauniem svarkiem, blūzēm utt., Labi tagad tā vairs nav, bet ziniet nevajag arī, jo nu tāpat agrāk bij daudz emocijpirkumu, tagad apdomigak pērku un tiešām ko vajag. Tāpat biežāk gājam uz restorāniem, kafenēm, tagad retāk. Galīgi nepietrukst.
Ja optimizē savus ienakumus, lūdzu nemaz nejutisi bērna izdevumus. Tikai pāris jubilejas gadā vairāk :-D

Mūs ar vīru bērns tieši "iekurbulēja" vairāk doties dažādos izbraucienos, nelielās ekskursijās un garās pastaigās. Jā, laiks ārpus mājas divatā, tā ir pagaidām ekskluzīva lieta (meitai gandrīz 3 gadi, iet bd), taču mājās sanāk laiks gan sarunām, gan filmu vakariem. Vīrs jau no paša sākuma ļoti iesaistījās mazās audzināšanā, tāpēc arī pirmajā dzīves gadā man atlika laiks 1x mēnesī aiziet uz kino, vakaros iet paskriet vai uz pāris stundiņām satikties ar draudzenēm. Tad, kad mazā pa dienu gulēja, tas bija laiks tikai manai atpūtai. Protams, daudzas lietas mainās, bet mums to pieņemt bija ļoti dabiski un bez stresa.

Ja runā par finansēm, tad bēbis neko daudz neizmaksāja. Izdevumi palielinās ar gadiem. Bērnam tagad 6 gadi un tēriņi ir daudz lielāki kā bēbīšlaikos.
Kas mainījās? Ļoti daudz kas, bet galvenais saglabāt veselīgu attieksmi pret pārmaiņām un izbaudīt to laiku. Nu un atkārtošos, ļoti daudz kas atkarīgs arī no otras puses un kāda rada gabala. Pirmos bēbīšlaikus nemaz to kunkuli nevienam atstāt negribās.

Mainījās tieši laika plānošana. Nevar vairs tā spontāni piecelties un doties, īpaši vēlu vakarā. Bet ja mēs vēlamies kaut kur doties, es laicīgi sarunāju, ka mamma paauklēs. Vīrs mani arī laiž, tieku gan pie friziera, manikīra, iepirkties. Daudz kur nu jau dodamies ar bērnu, īpaši kad siltāks. Sākumā bija ļoti grūti, bērns pa rokām, bet man brauca ciemos draudzenes, lai pakavētu laiku. Kopā vienkārši pasēdēja ar mani mājās. Bet man pirmie mēneši pagāja eiforijā, es biju tik laimīga par mazo bebīti, ka nemaz tā nerāvos kādam atstāt, man ļoti patika būt kopā, jā uznāca citreiz izmisums, likās nekad nebeigsies tas nemierīgums un četras sienas, bet tas pagāja kā viens mirklis, tagad eju ciemos ar bērnu, braucam staigāt utt, ir citādi, nav tāda brīvība, bet ir ļoti forši. Un nekad nevajag skatīties uz citu bērnu niķiem un raudām, tici man, kad tavs bērns to darīs, tev tas liksies pilnīgi citādi kā kad svešs.
Runājot par budžetu, kad viss ir sapirkts, tad jau kāmēr maziņš tik ļoti nenāk klāt tās izmaksas. Un arī atkarībā cik dārgas lietas pērk, cik daudz sadāvina vai atdod radi/draugi.

Palasot šāda veida diskusijas, rodas iespaids, ka bērni ir radīti tam, lai mūs izputinātu, sagandētu dzīvi un noverdzinātu savus vecākus līdz kapam. Priekš kam tad viņus radīt? Vai kāds ir teicis, ka bērnus audzināt ir viegli? Nē, tas ir grūtākais, ko man ir nācies dzīvē darīt. Bet tas ir arī labākais, ko man nācies dzīvē darīt. Ja man nebūtu bērnu, es diez vai smietos no sirds katru dienu, rāpotu pa grīdu uz sacensībām, kurš pirmais tiks no loga līdz gultai, diez vai mani kāds kutinātu līdz bezsamaņai un diez vai es izdalītu 100+bučas ikdienas. Es visticamāk neveltu sniegavīrus, nepikotos un nešļūktu no kalniņa, nepētītu rudens lapu krāsas saulītē, nepamanītu ķirzaciņu uz ceļa un neglābtu gliemezīšus no ceļa pēc lietus. Man noteikti būtu vairāk naudas, kuru notērēt šķietami svarīgās lietās impulsīvā šopingā. Vai noēst ārpus mājas, jo negribas gatavot. Viss laikam atkarīgs, kas katram ir svarīgs.

Palasot šāda veida diskusijas, rodas iespaids, ka bērni ir radīti tam, lai mūs izputinātu, sagandētu dzīvi un noverdzinātu savus vecākus līdz kapam.

Kāpēc uzreiz tik fatāli? Cilvēks, kurš taisās plānot bērnus, grib zināt, kādas grūtības un izdevumi var sagaidīt. Prieks un laime jau kopā ar bērnu ienāk ģimenē pēc definīcijas - nemaz nav vajadzības par to jautāt.

Pirms bērna man arī bija bail, es nekad nebiju piedzīvojusi ko nozīmē bērns, ko tas dod, kāda tā ir mīlestība, es vienkārši nezināju kā tas ir un man arī bija skeptiska attieksme kā būs, cilvēks taču nevar būt pārliecināts par to ko nav piedzīvojis un sveši bērni nav labākais piemērs, ja neesi baigais bērnu fans.

7heaven Kāpēc tik drūmi un nīsti pret citiem? Meitenēm ir jāsaprot ka bērns ir atbildība un nevar vienkārši nogrūst malā. Jāstāsta realitāte nevis ka viss ir ideāli un var tik spēlēties.

Jā, es atceros, ka skatījos,kā raud citi zīdaiņi un domaju, ak kungs, kā to var izturet. Bet sava bērn raudas tiešām netracina. Tas ir pilnīgi savādāk!

Šoreiz piekritīšu Ladybug.
Protams, monētai nav tikai viena puse-labā.
Katram sava pieredze, tāpat arī man. Man gāja grūti ar jaunās dzīves pieņemšanu. Vienā dienā, kad bērns piedzima, iepriekšējà dzīve kā ar nazi nogriezta. Tik daudz mācījusies, kā kopš mazās dzimšanas brīža, nekad nebiju. Neteikšu, ka pirms bērna man bija maz pacietības, bet ui kā bērns manu pacietību ir uztrennējis. Laika sev man pirmos 6 mēn bija ļoti maz, lai neteiktu, ka nemaz. Draugs strādāja no rīta līdz vēlām naktīm, palīdzēja mana mamma un radi. Tik daudz izsalkumu nekad nebiju jutusi. Mūsu situāciju sarežģīja tas, ka bērnam atklājās piena nepanesība, tiklīdz sākām dot ārstniecisko maisījumu, mazai vēders vairs nesāpēja. Līdz tam viņa bļāva no agra rīta līdz vēlai naktij un arī naktīs. Gulēja maz, arī es gulēju to laiku pa 3-6h, kā kuru nakti. Tas bija ļoti grūts periods. Vēl aizvien mazā pa dienu čuč man blakus, gultiņā paguļ max 20min.
Bet tajā visā ar draugu esam paspējuši pabūt gan spa, gan restorānos, uz koncertiem, izrādēm u.c., nu, nebūtu mana mamma, kas palīdz, nebūtu mūsu izklaides. Tagad esam uzrunājuši auklīti, lai ir kam vēl atstāt mazo, kad gribam pavadīt laiku divatā. Man ir svarīgi ik pa laikam kkur aizdoties vienai vai divatā, lai uzlādētu baterijas, jo mazā ir ritīgs mūsu power mix, mums abiem nav tik daudz enerģijas, cik viņai.
Viegli nav, manas ekspektācijas piedzīvoja krahu, bet tas kā es jūtos mammas lomā ir amazing.(l)

Piekrītu, ka ir ļoti labi, ka tagad tiek daudz runāts arī par grûto pusi, lai sagatavotu jaunās mammas. Es, piemēram, nebiju gaidījusi, ka barošana būs tik grūta. Pagāja aptuveni mēnesis līdz kārtīgi iemācījās saņemt krūti un zīst.
Atzīšos, ka sava bērna raudas var kaitināt, bet tas bija manā gadījumā, kad ar nelieliem pārtraukumiem raud no rīta līdz vakaram. Bieži raudājām abas.

Nu, jā, jāskatās, protams, pēc situācijas. Man ĻOTI paveicas, mazajai nebija problēmas ar vēderu, ne arī tās saucamas kolikas. Es biju sagatavojusies uz vistrakāko pirms berna piedzimšanas, a izrādījās daudz labak un vieglāk! Mammām, kuru mazuļi daudz raud, protams, ir neizsakāmi grutak. :-/

Un monētai NAV tikai viena sliktā puse. Pēdējā laikā diskusijās tas labais netiek pieminēts, jo taču ir pašsaprotams. Uz katra soļa dzirdams, ka topošās mammas jābrīdina par šausmām, ko nes bērni - miega nebūs, pupi nošļuks, izklaides nebūs, draugi aizmuks, nauda tērēsies tikai pamperiem un maisījumiem. Nu kamon! Jā, pirmais pusgads ir grūts un citām mammām megagrūts. BET TAS VISS PAIET! Un paiet ātrāk, nekā spējat iedomāties.
Autorei: pirmajā gadā izmaksas ar manu pirmo bērnu bija apmēram 150-200eur/mēnesī. Pirmais bērns ēda maisījumu no 3 mēnešu vecuma, tāpēc tāda summa. Ar otro bērnu tagad summa varētu būt līdz 100eur, jo līdz 10 mēnešu vecumam baroju pati, maisījumu tikai pa retam un tas bija kādas 2 bundžas mēnesī. Drēbes es pērku lētākās, pārsvarā no Pepco, Maximas, Rimi. Tāpat ātri izaug un ātri nošmulē. Visādus krāmus un mantas sadāvina radinieki. Lielākās izmaksas bija rati un autobeņķis, jo pirkām jaunus. Tādas lietas kā barošanas krēsls, šūpuļkrēsls nopirku fb lietotus labā stāvoklī pa mazām naudiņām. Šo to vēl pārdevu tālāk, tā kā sanāca pa nullēm. Galvenās pārmaiņas dzīvē ir tas, ka visu ir jāplāno. Ir ļoti grūti spontāni paķert somiņu un izskriet pa durvīm neplānotās darīšanās. Tu sāc apmeklēt tikai tos veikalus, kuros var tikt iekšā ar ratiem. Vienai pasēdēt tualetē ir izaicinājums. Un vēl daudz mazu sīkumu. Un galvenais - 24/7 tu esi atbildīgs par vēl kādu cilvēku.

Varētu teikt, ka ar bērnu pati piedzimu no jauna. Bērna piedzimšana un audzināšana ir gan skaistākais, gan grūtākais, kas ar mani jebkad dzīvē noticis. Iepriekš ar bērniem pieredze bija apaļa 0, vīram arī. Pilsētā, kur dzīvojam, mums uzticamu palīgu nav. Mazajai bija laktāzes nepietiekamība (piena nepanesība), ar kuru cīnijāmies, saglabājot zīdīšanu. Arī zīdīšana gāja kā pa celmiem u.c. problēmas. Visa rezultātā ilgstoši pazemināts garastāvoklis, tuvs depresijai. BET. Tas nenozīmē, ka kaut ko nožēloju un žēlojos. Nē. Tikai sagatavoju informatīvi, ka var būt visādi. Pie visa pierod, un bērns pretī sniedz daudz prieka, parādās izteikta dzīves jēgas izjūta. Viss ar laiku nokārtojas. Finansiāli bija dārgāk sākumā, it īpaši salasās uz šķietamiem sīkumiemun un uz medikamentiem, bez kuriem izrādās varēja iztikt vai citi speciālisti pat tos neiesaka. Topošajām māmiņām ieteiktu vairāk sagatavoties. Ja ar bērniem pieredzes maz, tad jo īpaši bruņoties ar informāciju kamēr vēl ir laiks un miers mājās. Tām, kurām vāji nervi, jau laicīgi meklējiet risinājumus krīzēm - nomierinošas tējas, kas jums paliīdz, praktizējiet meditāciju vai meklējiet stipru atbalsta komandu. Nervus jūs uztrenēsiet, bet līdz tam jāizdzīvo, ticiet man, vēlāk savas problēmas risināt laika var būt pamaz :-D . Tās, kuras ir lielas miegamices, izguļaties kamēr var. Padomājiet par praktiskām lietām - ja saldētava atļauj, sagatavojiet sev ēdienu porcijās, ātri uzsildāmu Cik var visu sagatavojiet bērnam. Vispār, ja kāda vēlas sīkāk papļāpāt par šo tēmu, tad esmu atvērta sarunām arī privāti.

Par tām šausmām es piekritīšu, pirms bērna lasot un klausoties cik nu grūti ir, es domāju - a vot kāpēc man vajag bērnu? Ja jau ir tiiik slikti?
Jā, ir grūtības, bet viss atkarīgs kā to uztver, kāds vīrietis blakus, no paša cilvēka galu beigās.
Par raudāšanu, mans arī ļoti mocijās ar vēderu, varēja visu dienu sēdēt opā konkrētā pozā un daaaaudz raudāja un tāpat tas bija citādi kā cits raudoš bērns, jā bija brīži kad biju nokaitināta un pārgurusi, bet kad noliku gulēt beidzot tad visu kā ar roku noņēma, visu aizkaitinājumu. Es runāju vairāk par ikdienas paraudāšanu un niķiem.

Taa dziive izmainaas liidz nepaziisanai:-DSaakumaa esi kaa vaavere ritenii ,un peec kaada gada veel vairaak kaa vaavere ritenii-visi daarzini,klubini ,pasaakumi utt,viss tikai un ap mazajiem.Dziive noteikti bija interesanta,jo es biju visaa tajaa virpulii ieksaa ar visaam 4!!!!Teiksu atklaati-es gaidiju ar nepacietiibu ,kad tie "rezgali" izaugs!:-D

Es uzsvēršu galveno, kas manā dzīvē mainījies: brīvība spontanitāte, kā arī kultūras pasākumu apmeklēšanas iespējas. Sanāk, ka tas mainījies uz negatīvo pusi. Ne visi dzīvo pilsētā un ir iespēja dabūt aukli dzīvesvietā. Kultūras pasākumi notiek pārāk vēlu vakaros, tāpēc nav opcijas vest bērnu pie aukles un vēlā vakarā braukt pakaļ. Jā, pietrūkst arī iziešanas ārpus mājām divatā ar vīru. Pagāja kādi 2 gadi, kamēr bērns bija gatavs nakšņot citur bez vecākiem. Tagad ir otrs bērniņš, un atkal kādi daži gadiņi jāpagaida ;-)
Izbraucot kaut kur ar maziem bērniem, ir jārēķinās ar diendusām, izkustēšanās nepieciešamību (nevar gaidīt, ka bērns visu dienu, piemēram, būs gatavs sēdēt ratos vai mašīnā), tāpēc ekskursijas un izbraukumi jāplāno citādāk nekā agrāk (kad varēja vienkārši izdomāt un maukt).

Virdziinija-jaa tas laiks divataa ar viiru!Tas bija sveets!(l)Atceros,ka bijaam loti prieciigi,ka kaada no mammaam mazos pieskatija kaadas 3 stundas,lai mees kaut kur varam izskriet!

Es gan savā komentarā nemanīju neko ko 7heaven minēja, ne teicu ka sagandēta man dzīve(mūžam tā neteiktu) ne ka esam izputinati(tiesi pretēji optimizejam lidzekļus un arī citās diskusijās esmu teikusi ka tādu kosmosu naudas neprasa berna ienaksanu, ar visu to ka mums ar vīru nav mega ienakumi). Kārtejais negatīvais bubulis ienāca diskusijā. Nu bet ir tads teiciens - "Paši redzam ko gribam redzēt". (t)