Oi, nu tikai nevajag, ka vecs cilvēks ir pelnījis cieņu tikai tāpēc, ka ir vecs. Zinu, varbūt izklausās briesmīgi, taču es uzskatu, ka, ja cilvēks izturas ar cieņu pret otru cilvēku, tad arī pretī saņems tādu pašu cieņu. Tikai tāpēc, ka esi vecs, tas nenozīmē, ka vari grūstīties, bakstīt kādu ar elkoņiem vai spieķi, vai censties ar lamāšanos un grūstīšanos tikt pie vietas. Un, diemžēl, ir sanācis novērot tādus gadījumus. Varu runāt konkrēti par sevi: jau gadiem ilgi cīnos ar panikas lēkmēm, atrodoties burzmās vai šaurās telpās kopā ar citiem cilvēkiem. Un, braucot sabiedriskajā transportā, ne reizi vien ir gadījies, ka jūtu, ka virsū nāk ģībonis un viss melns gar acīm paliek. Jā, mana vaina, ka man nav savs auto. Bet, tai pat laikā, es godīgi maksāju pilnu cenu par biļeti, tāpēc man ir tiesības apsēsties. Un es te nerunāju par braucienu no Centrālās stacijas līdz Nacionālajai Operai, bet par 30-40 min. brauciena attālumu, kuru savulaik mēroju ikdienā pēc nostrādātām 15 stundām uz kājām. Es neuzskatu, ka man ir visu brauciena laiku jāstāv kājās tikai tāpēc, lai es netiktu nolamāta no pensionāru puses. Cik reižu nav gadījies redzēt sievietes, kuras ir stāvoklī un jau ar manāmu grūtnieces vēderu, stāvot kājās, kamēr pensionāri ar grūstīšanos tiek pie savām vietām. Jā, esmu laidusi sēdēt vecu cilvēku, ja redzu, ka cilvēks nevienam neprasa atdot savu vietu vai arī ja pieklājīgi palūdz vai nevar apsēsties manā vietā. Taču tos, kuri cenšas tikt pie savas vietas ar naidu un agresiju, laist netaisos, jo arī es esmu cilvēks, arī man var būt slikti, arī tai grūtniecei var būt slikti un arī tam jaunietim var but slikti, pat ja viņš kādam izskatās jauns un visādi citādi vesels. Vecums nav attaisnojums rupjībai un necieņai pret citiem.