Šķirties vai labot

Salabo 1x, salabo 2, salabo 3x. Cik reizes vēl? Ja ļoti sāk traucēt kāda rakstura īpašība, uzvedība, kura pat iespējams parādījusies krietnu laiku pēc pirmajiem randiņiem ,tad ļoti mazas iespējas, ka cilvēks mainīsies, labosies un paliks citāks (mums tīkamāks). Iespējams kādu laiku slēps savus mīnusiņus, jo jutīs otra noskaņojumu uz kofera kravāšanu, bet agri vai vēlu atkal atsāksies ...

Kā jums šķiet, no savas un apkārtējo pieredzes, vai mūsdienās neesat novērojušas tendenci, ka vieglāk un 'populārāk' ir vienkārši šķirties nekā ieguldīties attiecību labošanā?

Es gan esmu novērojusi tendenci, ka izmisīgi cenšas labot, reanimēt un līmēt attiecības, kuras ir tik ļoti salauztas, ka tur nekā laba vairs nav palicis. Nomet zemē laiku, sabojā nervus, pazaudē dzīvesprieku un sagrauj pašapziņu. Un priekš kam tas? Tā vietā izšķirtos, atrastu sev saderīgu partneri un dzīvotu laimē un harmonijā.

Šķiras, jo tas vairs nav nekas taaaaads. Cik saprotu, tad padomju laikos izšķirties bija kreiziii. Turpināja dzīvot kopā, lai gan nekādas laimīgās attiecības ne tuvu nebija. Vai tas ir labāk? Diez vai.

Es gan esmu novērojusi tendenci, ka izmisīgi cenšas labot, reanimēt un līmēt attiecības, kuras ir tik ļoti salauztas, ka tur nekā laba vairs nav palicis.

Jā, te var piekrist. Kaut vai tepat, forumā, cik gan bieži negadās lasīt diskusijas, kurās skaidri nolasās, ka vecis pēdējais kretīns, bet sieviete vēl kaut ko grib glābt, uz kaut ko cer, kaut kam tic... Kaut vai viena no jaunākajām diskusijām par čali, kurš var savu sievieti divreiz izsēdināt ārā no mašīnas nepazīstamā vietā. Tur būtu jāņem kājas pār pleciem, nevis vēl jāgaida pēdējais piliens. Ar to es gribu teikt, ka es esmu par to, ka labāk šķirties, nekā glābt to, kas nav glābjams vai mēģināt otru izmainīt, pielāgojot savām vēlmēm un vajadzībām. Protams, ir attiecības, kuras ir iespējams mainīt uz labāko pusi, ja ABI iesaistītie to vēlas, taču tādas attiecības, kurās viens cieš un otru viss apmierina, vai arī kur jau skaidrs, ka tas otrs nemainīsies... par tādām gan teikšu, ka jāšķiras un viss, nevis jābojā sev dzīve.

Ja cilvēks negrib neko labot, tātad nav vērts. Kuram vajag attiecības sakostiem zobiem? Labāk atrast kādu, ar ko nekas nav jālabo.

Nav vairs padumjie laiki, kad precēties vajadzēja pēc iespējas ātrāk un nereti tika paķerts pirmais, kas pie rokas. Ne vienmēr tas bija saderīgs vai labi iepazīts partneris. Daudzi izšķīrās.
Tagad, man šķiet, ģimenes un laulības tiek būvētas noturīgākas. Jaunieši tusē, eksperimentē, ātri iemīlas, ātri aplaužas, meklē jaunas attiecības un tas ir normāli - saprast, kādu cilvēku blakus gribi un tādu vēl atrast. Kad atrod, tad jau vairumā gadījumu uz palikšanu :-)

Neesmu gan novērojusi, parasti apkārt redzu, ka cilvēki nespēj izškirties, saietas atpakal pa daudz x un tā dzīvo... neesmu manījusi baigi, ka tā vieglu roku škiras. Protams, ir citādi kā padomju laikos, bet kopumā vairāk, škiet, pamanu tieši pretēju tendenci

Es arī īsti nesaprotu, kas tur negatīvs neturpināt attiecības kurās nejūtas labi, nav to jūtu utt, priekškam? Lai varētu pateikt - redz cik ilgi kopā? Pirmais un pēdējais? Ilgi nav vienlīdzīgs ar laimīgi.

atkarīgs no tā, kas izdarīts. vaig vairāk informācijas.

Bet kā tad mēs nonāksim līdz ilgām un laimīgām ģimenēm.

Tieši sūtot 10 mājas tālāk tos ķēmus, kas palaiž rokas, pazemo mēs varam tikt pie laimīgām ģimenēm :-)

Man liekas, ka mūsdienās jau tā daudz par daudz tiek popularizēti uzskati, ka attiecībās jāpielāgojas, jāmainās, tās jākopj utt., mans uzskats ir, ka nē, attiecībām ir jābūt dabiskām, abiem tajās ir jājūtas brīvi un jābūt pašiem, būtiski un regulāri nepārkāpjot savas vēlmes. Tāpēc nav ko vilkt garumā, ja nav, tad nav, veido nākamās.

ir ir tāda tendence mūsdienās. kā arī tendence būt laimīgiem.
es bieži ievēroju, ka vīrietis dzīvo nost ar attieksmi tāds es esmu, pieņem vai ej un sieviete mēģina, cīnās, iet uz kursiem, lasa gudras grāmatas, pielāgojās. un no malas jau izskatās stipra, laimīga ģimene, bet varbūt daudz laimīgāk būtu būt vienai vai ar kādu sev piemērotāku cilvēku.

un šo tiešām tiešām pamanu. ja maniem vīrieškārtas draugiem attiecībās neiet un tās tiek pārtrauktas, tad manas draudzenes cīnās par katru cenu visu salabot, ka tikai paliktu kopā. nezinu, bioloģiskais pulkstenis vai audzināšana pie vainas :D

Nepiemirsīsim, ka ne tik tālā pagātnē vairums sieviešu bija finansiāli atkarīgas no vīriem. Tad vēl ''kāds kauns un negods būt šķirtai!''. Manai vecaimātei bija šitāda loģika. Pati atraitne bija un zākāja škirtenes. Citi atkal aiz muguras iesmēja, ka vīrs nomira, jo zināja, ka ar šķiršanos būs par maz. Mūsdienās sievietēm tomēr vairāk iespēju un nav jāpacieš vīrieša izgājieni. Daudzas gan vienalga to dara.

Vienkārši ir jāatrod tāds cilvēks, ar kuru kopā nav tik lielu problēmu, lai būtu nezinkā sevi jālauž, jāslīpējas un jāiespringst. Es nesaku, ka attiecības nav kompromiss un darbs. Ir, bet ne jau ar tādām mokām. Ar īsto cilvēku tam visam jārit tā viegli. Lai tādu atrastu, ir jāšķiras no tāda, ar kuru tā nav. Un mīlestībai ar to nav sakara. Es runāju par saderību.

Vispirms labot, ja nesanāk, tad šķirties. :-)

Vismaz no novērotā es vairāk redzu,ka turās līdz pēdējam valdziņam, bet to esmu ievērojusi vairāk paaudzē , kam tagad ir pēc 30. Attiecībām nav jābūt moku mašīnai. Saplīsušus traukus taču nelīmē, attiecības arī neveajadzētu.

up

:-)