Kā mainās vērtības/dzīves mērķi

Paceļu :-)

Cilvēks mainās visu savu dzīvi.
Nelūdzi atbildēt, bet Tavā situācijā tieši Tava pašas stabilitāte radīja to, ka nevēlies būt piekariņš kādam. Sievietes, kurām nekā nav, ir vairāk vērstas uz precēšanos, jo tad taču vīrs visu sagādās..

Man bija otrādi. 18-20 gados bija mērķis nekad, nekad neprecēties.

tas gan nav kā mērķis, bet prioritātes man noteikti ir mainījušās. 17-22 gados bija svarīgi būt svarīgai, būt daļai no kādas grupas/kolektīva, gan draugu, gan ģimenes, gan darba/hobiju ziņā. ļoti daudz laika un enerģijas patērēju uzturot kontaktus, socializējoties, iepriecinot cilvēkus, organizējot pasākumus utt. šobrīd arvien patīk būt starp cilvēkiem, bet neesmu gatava tam veltīt pārāk daudz laika un necik daudz enerģijas :) vairāk tendējos uz privātiem mērķiem, karjeru, valstīm, kur dzīvot un kuras apmeklēt.

24 un 25 gados, kad sāku karjeru, arī man bija tieši tādas pašas domas - ka nē, es neesmu radīta bērniem utt., bet viss izmainās ar laiku. Vienkārši Tev vajag vēl mazliet paburzīties, pastrādāt un "attēsties" darbu un ballītes. :)

Neredzu neko īpašu Tavā situācijā, ir pilnīgi normāli ka dzīvojot un laikam ejot mainās cilvēka uzskati, skats uz dzīvi, kaut nedaudz mainās vērtības un intereses, kaut kas pazūd, kaut kas mainās. Ir jāsāk uztraukties tad, kad iestājas pilnīgs pofigisms.

Kad man bija 10, gribēju savu ģimeni jau 16 gadu vecumā - gribēju apprecēties un būt ar bērnu uz rokām. :D Māsīcai tajā laikā piedzima bērniņš, es viņu bieži auklēju, tāpēc tā gribēju. :D
Kad man bija 16, sapratu, ka man galīgi nav vajadzīgs bērns tajā momentā, kāda ģimene, pati vēl bērns. :D
Šobrīd koncentrējos uz studijām. Jā, es gribētu bērnu, bet zinu, ka neesmu tam gatava. :) Dzīve rādīs, kā viss būs.

Kad man bija 10, gribēju savu ģimeni jau 16 gadu vecumā - gribēju apprecēties un būt ar bērnu uz rokām.

psc, es 10 gados gribēju rotaļu mašīniti vai robotu 0.o

Man kaut kā otrādāk - kādreiz likās, ka ģimeni un bērnus kaut kad tālā nākotnē, ja vispār gribēšu, un tagad (man vēl nav 25) šī ideja šķiet daudz vilinošāka.
Un jā - ir tikai normāli, ka ar dzīves pieredzi mainās uzskati un mērķi.

Man atkal ir tā, ka jo vecāks kļūstu, jo vairāk saprotu, ka daudz kas jau ir sasniegst un ir iegūta stabilitāte un ka tādēļ var arī sākt domāt par ģimenes veidošanu. :-)

Par bērniem runājot, es arī kad man bija 15, 16 domāju, ka jā, gribēšu bērnus (nu ne jau tajā vecumā, bet vispār), tad tas pa gadiem pāris nonāca līdz - nē, nekad, ja 'iekritīšu', tad būs aborts - tagad tas ir uz 'nu varbūt', 'varbūt adoptēšu' posma, viss, ko zinu, ka līdz augstskolas pabeigšanai (24 gadiem) tāds netiks plānots, pēc tam jau redzēs :-D
Bet jā, vēl nesen domāju citādāk, pēdējos pāris mēnešus esmu īpaši domājusi par to, ko gribu dzīvē. Sapratu, ka šī brīža situācija manī vispār nenes prieku, viss, ko daru ir apmeklēju lekcijas un mācos, lai arī studijas man ļoti patīk, tomēr dzīve kā kopums neapmierina.

Ja par ģimenes veidošanu, tad man vienmēr bijis skaidrs, ka negribēšu bērnus. Ja 16-17 gadu vecumā tas vēl, kā toreiz likās, varēja tikt izskaidrojams ar jaunību un domām, kuras nepārtraukti mainījās, tad tagad, kad esmu nosvinējusi savu trīsdesmito dzimšanas dienu, pilnīgi skaidri zinu, ka ģimenes veidošana nav manas dzīves interesēs. Un ar katru gadu šī pārliecība tikai nostiprinās. Vienīgais, kas mainījies, ir dzīves uztvere. Ja savos 18 gados domāju, ka ap 30 man jau būs savs dzīvoklis, izveidota laba karjera un atrasta sava vieta pasaulē, tad tagad viss ir tieši pretēji - joprojām esmu sevis meklējumos, necenšos nobāzēties kādā vienā konkrētā vietā, to pietaupu vecumdienām. Tagad, atšķirībā no 18 gadīgās manis, vairs neiespringstu uz to, ko par mani padomās, kā izskatīšos no malas. Vienkārši baudu dzīvi un konkrēto mirkli. Uzskatu, ka tas ir tikai normāli, ka mūsu domas mainās un tas, kā 18 gadu vecumā iztēlojāmies sevi pēc desmit gadiem, var nesakrist ar realitāti un tagadnē notiekošo. Un arī tas ir tikai normāli. Ja vienmēr viss ietu kā pēc plāna un dzīve būtu paredzama, tā būtu gaužām vienmuļa. :)

Vienīgais, kas mainījās - sapratu, ka pēc 30 dzīve tomēr turpinās... :-D Un pa ceļam uz šo vecumu iemācījos dzīvot tā kā gribas man, nevis kādam citam.

Vienīgais, kas mainījās - sapratu, ka pēc 40 dzīve tomēr turpinās, pat sakas.ka citi saka..:-D
Neons man ar kā līdzīgi

godīgi sakot, mani mērķi diez ko nav mainījušies, kopš pusaudžu gadiem. tad jau zināju, ka bērnus nekad negribēšu, bet vīrieti gan, kas arī ir. apprecēties kautkad gribētos, vai gribēju 16 gados, neatceros. un pa karejru, dzīvesvietu arī tas pats. ko gribēju tad, to gribu arī tagad, darbs jau ir kādu gribēju un uz pārējo tiecos un pamazām viss notiek. visādi uzskati un dažas intereses tikai mainījušās, bet ne mērķi.

Man līdzīgi ka Kaya.
Arī drīz 30. Arī domāju, ka šādā vecumā būs bērni, ģimene, bet tagad mainu profesiju, kas nozīmē papildus līdzekļi, studijas, kā arī gribu sakrāt savam nekustamam īpašumam, gribas vēl daudz ko apgūt, jo saprotu, ka neko nesaprotu, vēl daudz kas jāmācās :D
Nav jau tā, ka negribu bērnus un vīrieti sev blakus, bet varbūt nav lemts un cits dzīves ceļš man ejams, jo visu laiku biju koncentrējusies tieši uz to, bet dzīve man visu laiku ved uz pilnīgi citu pusi.

Saprotu, ko tu domā. Bērnus es vēl nekad neesmu gribējusi, bet par laulībām utt jā, kad vēl studēju, likās, ka mērķis ir atrast vīrieti un ar laiku veidot ģimeni, bet tagad, kad esmu veiksmīga profesionālajā jomā un varu atļauties sev nodrošināt labu dzīves līmeni, nemaz tā negribas skriet dzīvot ar kādu, kalt nākotnes plānus utt, man ir parādījušies daudzi personīgie mērķi, tiem jau laika nemaz tik daudz neatliek, un attiecības jā- ir forši, bet nu palēnām, palēnām, par laulībām šobrīd man nevar būt ne runas, pirms vienu īpašumu esmu noformējusi uz sava vārda :D Jā, kaut kā citādāk uz to skatos nekā agrāk, bet nu laikam jau tas ir normāli, jāseko savām izjūtām.

Kad biju jaunāka, vispār nedomāju par kāzām un nopietnām lietām, par to, ko vēlos utt. Domāju tikai par šodienu un to, ka gribas ar draudzenēm kaut kur aiziet, likās, ka viss ir labi un tā arī būs. Līdz pienāca brīdis, kad es sapratu, ka dzīvē svarīgākais ir ģimene. Jo vienu dienu cilvēks ir un nākamajā viņa var nebūt. Un tad es aizdomājos par to, cik ļoti es biju pametusi novārtā sev svarīgus cilvēkus, jo likās, kur gan viņi pazudīs..bet viņi pazūd.
Kā arī, agrāk domāju, ka man nebūs bērnu, ka es negribēšu:-D Njā...tagad es ar lielāko prieku gaidu, kad man būs tā laime:-D
Vispār...tā kā man bērnībā nebija normālas ģimenes un es atceros, ka vienmēr ļoti pēc tā ilgojos un bija diezgan sāpīgi noskatīties, ka visiem ir mammas un tēti. Un laikam ir kaut kas iekšā palicis...vēlme pēc laimīgas ģimenes:-)

Agrāk, domāju par to pašu ko tagad -ka gribas visu savu - mašīnu, māju, dzīvokli suni, kaķi. Agrāk likās, ka rutīna ir kas briesmīgs un biedējošs, tagad saprotu, ka tas ir pat vajadzīgs. No tās iziet var vienmēr ko arī ik pa laikam daru. Precēties vienu laiku gribēju pat ļoti. Tagad saprotu cik tas ir masvarīgi. Vēlos, lai esmu vesela, tuvinieki veseli un laimīgi. Tagad aktualizējies jautājums par mācību pabeigšanu, dzīvesvietas iegādāšanos un sevis realizēšanos darbā. Bērnus nekad neesmu gribējusi. Man pat žēl, ka tā. Vienmēr skaudis tas kā citas sievietes gaida tās divas strīpiņas un raud, kad nav. Un tiešām zina - es gribu būt mamma! Gaidu, ka varbūt tas notiks ar mani, bet jo vairāk rit laiks, jo vairāk saprotu, ka tas nav priekš manis. Šī dzīves ziedošana citam cilvēciņam, kas, iespējams, pēc 10-20 dzīves gadiem ienīdīs tevi un nenovērtēs, ka esi bijusi blakus (no personīgās pieredzes). Tajā pašā laikā ļoti žēl drauga, kurš ļoti vēlās ģimeni un bērnus. Es apzinos, ka svarīgākais man ir ģimene, bet cik ironiski, ka bērnus es nevēlos :-)Nevēlos visu savu laiku veltīt tikai viņiem un pamest novārtā savus sapņus.

Kad jau labs laiks padzīvots, varu droši teikt ka - attiecības, ģimene un bērni ir vērtība, kuru nekas cits nevar aizvietot. Pārējais nāk un iet...
Salīdzinājumā ar 20 gadiem - domās un plāni atšķīrās, bet pamatos tie bija tādi paši.
Tagad varu droši teikt, kad jaunībā izietās grūtības, kad veidoju ģimeni, nāca pasaulē bērni, bija tieši savā laikā. Toreiz bez stabiliem ienākumiem, ar niecīgiem pabalstiem, bez auto, bija diezgan smagi. Bet grūtības norūda un stiprina.
Tagad redzot savus bērnus jau diezgan paaugušos, viņu patstāvību, atbildību un viņu individualitāti, visas pagātnes grūtības bija sīkums.