Dzīvot vienai vai ar kādu

It nekad nav iznacis dzivot vienai
Tas liekas ka piedzivojums un interesanti. Vienmer kebkura situacija var atrast plusus.

Plusi nav jagatavo, vieglak uzkopt , klusums,miers,ej kad gribi un nac kad gribi.Tuse kaut cauru nakti. Dzivo ne ar vienu nerekinoties. Minusi rekini vienai jamaksa, un jagul vienai.un ja kas kur noplist kadam jazvana lai brauc salabot.

Pirms laulībām vienmēr dzīvoju viena un man tas ļoti patika. Neviens man netraucēja, varēju nevienam neatskaitīties ne par ko, dzīvot pēc saviem noteikumiem un ne ar vienu nerēķināties. Tās ir vienas no manām laimīgākajām atmiņām. Citu cilvēku ieradumi mani bieži vien kaitina, galīgi neesmu sociāls cilvēks, nepatīk dzīvot kopā ar kādu. Tagad esmu precējusies un, protams, dzīvoju kopā ar vīru, bet tas ir savādāk, jo tas ir mans vīrs, nevis kaut kāda draudzene, istabas biedrene, utt.

Pirms tagadējām attiecībām paspēju gan dzīvot viena,gan ar draudzenēm.No šīm divām situācijām man patika vairāk dzīvot vienai,jo varēju darīt ko gribu,mājas kārtību uzturēt kā gribu,nevajadzēja ar kādu dalīt telpas.
Tagad dzīvoju kopā ar draugu,nespēju iedomāties,ka būtu atkal jādzīvo vienai,jo ir tik ļoti patīkami,ka ir kāds,kas gaida mājās,kāds,kuram ierausties azotē.

Man identiski kā KindaPsycho gadījumā. Nekad neesmu bijusi sociāls cilvēks, tāpēc savulaik šī iemesla dēļ ātri vien izvācos no dzīvokļa, kurā sākotnēji īrēju istabu. Pēc tam nāca pirmā attiecību pieredze, kura vispār, kā man toreiz likās, pielika punktu manai vēlmei ar kādu dzīvot kopā, jo, kā cilvēks, kuram ļoti svarīga ir brīvība un neatkarība, nespēju izturēt to, ka bija jāatskaitās par katru soli, ka otrs cilvēks sagaidīja, ka tikai gatavošu vakariņas un uzkopšu māju, tai pat laikā nespējot saprast manu vajadzību pēc laika tikai sev. Toreiz, kad attiecības beidzās, nozvērējos, ka nekad vairs ne ar vienu nedzīvošu kopā, jo mīlēju sajūtu, ka varu iet kur un kad, un cikos gribu, ka nevienam ne par ko nav jāatskaitās, nav jāgatavo ēst, ja negribu to darīt, un nav jāatsakās no laika vienatnē, ja man tas ir svarīgs (šīs lietas varētu pieskaitīt pie plusiem, dzīvojot vienai). Un, goda vārds, visticamāk, šo solījumu arī būtu turējusi, ja nebūtu satikusi savu vīru, kurš ir identiska rakstura cilvēks. Protams, vairs neejam kur un kad gribam, esam iemācījušies rēķināties viens ar otru, esam iemācījušies pielāgoties viens otram, taču visā pārējā esam palikuši tādi kā iepriekš, un man ir prieks, ka man ir cilvēks, kurš saprot, cik svarīgs man ir laiks vienatnē, kurš neuzspiež man darīt to, ko negribu un neliek mainīt manus paradumus savu iegribu dēļ. Pretī es dodu to pašu. Priekš manis, šis varētu būt tas galvenais pluss kopdzīvei, jo ir forši dzīvot un pavadīt savu dzīvi kopā ar kādu ar kuru kopā esot varu justies VĒL labāk, kā esot vienai.

Nepatika dzīvot vienai. Ja no rītiem un pa dienu bija forši, tad vakaros :'-( Šeit gan runa par savu vīrieti blakus, jo, ja jāizvelas starp citiem kaimińu variantiem (draudzene, pazińas, svešinieki), tad noteikti labāk vienai.

Pulsi dzivojot kopā -
- nav jākārto māja
- nav jāgatavo pašam
- ir ar ko papļāpāt, ja paliek garlaicīgi.
- hmm tas laikam arī viss.
Plusi dzīvojot vienam -
- mājās ir miers, klusums
- nav jārēķinās ar otru
- vari darīt ko vien vēlies
- neviens tevi "nebaksta", par neizdarītu kādu mājas darbu utt.
Būtība viss jau ir atkarīgs kāds ir otrs. Ja otrs ir normāls un nav pa pilnam kaitinošu īpašību, tad visam vajadzētu būt kārtībā.
Bet ja gadās tāds variants, ka nav miera ne rītā, ne vakarā, visu laiku zāģē pa kaut ko un otrs tev visu laiku ir sejā, apmēram šādi -
Tad gan labāk tomēr ir dzīvot vienam.

Gribētos tomēr precizēt, vai tu domā dzīvošanu kopā ar otru pusīti vai ar kādu paziņu, draugu?
Ir abas pieredzes visādās variācijās. Ir milzīga atšķirība!
Jāsaka, ka patika gan kopā, gan vienai. Grūti pateikt, kā labāk jūtos, ir vienmēr citādāk, bet varu visādi.
Es domāju, ka tos plusus un mīnusus nav grūti iedomāties, ja padomā loģiski un skatās izejot no konkrētās situācijas. Vienai - dari ko un kā gribi. Nekāds spiediens pilnīgi ne par ko, pienākumi tikai attiecībā pret sevi...brīvība, var ietaupīt utt. Vai tas ir plus vai mīnuss, to jau katrs spriež pats par sevi.
Kopdzīve - tuvība, kopība, intimitāte, socializēšanās, piederība utt. Atkal - vai tas ir plus vai mīnuss? Tik individuāli.
Tīri par sevi - kopumā kopdzīvei saredzu vairāk plusu, kaut vai tas, ka saskarsmē ar otru cilvēku ir iespēja augt, pilnveidoties un attīstīties daudz pilnvērtīgāk, intensīvāk, jo otrs mums forši parāda, kur mums pašiem ir vājās vietas, kopdzīve piespiež domāt, risināt, runāt utt., un, protams, tuvība (gan fiziska, gan emocionāla) un saskarsme vispār ir pamatā apmierinātībai ar dzīvi, ja izraisa pozitīvas sajūtas un emocijas. Un dalīta bēda ir pusbēda. :-)

Te dazam tadi plusi ka saprotu ka runa par kopa dzivosanu ar mammu ja?

Ar ko kādu? Mammu? Mīļoto cilvēku? Kursabiedreni? Random dzīvokļa/istabas biedreni? Ir taču starpība.
.
Dalot dzīvestelpu, mājās ir dzīvībiņa, ir ar ko parunāties un/vai pastrīdēties. Nevar ierakties netīrās kafijas krūzēs un pavadīt visas brīvdienas pidžamā un ar taukainiem matiem. Atsevišķos gadījumos tas otrs ir kopjams, barojams un aprūpējams. Citos gadījumos tevi kopj, baro un aprūpē.
.
Dzīvojot vienai var visu un nevajag ne ar vienu rēķināties.

Lai dzīvotu ar kādu kopā ir ļoti jāskan.
Plusi kopdzīvei- vienmēr ir kāds mājās, ir ar ko pavadīt laiku, runāties, pamīlēties ,ir kāds ,kurš var sagaidīt ar siltām vakariņām, pagatavot brokastis, Tev slimam pienesīs klāt tabletes, ir drošības sajūta un mazāk jābaidās no iespējamajiem bandītiem:-D;
Plusi vienatnei- ej gulēt ,cikos vēlies, kad vēlies, esi tik skaļš, kluss,cik vēlies, nav tā jāpiedomā kā izskaties, kāda kārtība ir dzīvoklī, nav jākontaktējas ar kādu ,ja nav tāda vēlme.

Dzīvoju ar otru pusi, ja otras puses nebūtu, dzīvotu vienatnē. Man patīk minimālisms, pēc iespējas mazāk lietu, platība, miers un klusums.

Noteikti dzīvot vienam.:-D
Esmu bagais vientuļais vilks pēc dabas, man nepatīk dzīvot kopā ar kādu.

Ilgtermiņā dzīvot viena noteikti nevēlētos, taču dažas dienas ik pa brīdim pabūt vientulībā - būtu gana patīkami.

Varu dzīvot vai nu viena, vai ar savu vīru. Vairāk ne ar vienu citu ilgstoši nevaru un negribu dzīvot.
Esmu vienpate, nepatīk ilgstoša sabiedrība. Man ir svarīga sava telpa un ar vīru es to varu iegūt kad man tas ir nepieciešams.
Kad ar vīru vēl nebiju precējusies, divus gadus dzīvojām katrs savā valstī un es iemācījos dzīvot viena un man tas tiešām iepatikās, lai gan no sākuma ļoti baidījos no vientulības.
Ar draudzenēm, ģimeni vai citiem cilvēkiem man ir grūti pielāgoties, tad labāk esmu diendienā viena. Bet vislabāk jau protams sadzīvojis ar vīru ar noteikumu, ka viņš man nav blakus 24/7, tad gan es nojūgtos.

Tomēr, ja nav runa par otro pusi, es labprātāk dzīvotu viena. Man tā būtu vienkāršāk un patīkamāk.

Visvairāk patika dzīvot viena. Nodzīvoju viena vairākus gadus. Šobrīd dzīvoju ar vīru, protams, esmu precējusies un mīlu viņu, labprātāk dzīvoju kopā ar vīrieti, kuru mīlu, nevis viena, taču no dzīves vienatnē nebaidos un reizēm pat pietrūkst. Plusi dzīvojot vienai - pati nosaku, kā manā dzīvesvietā viss tiks regulēts, kur kas atradīsies, kādā krāsā būs šķīvji, vai man vajag veļas žāvētāju vai bez tā var iztikt, nav nepatīkamu pārsteigumu, kad vīrs kavē darbu un no rīta izlietnē pārsteigums netīru šķīvju veidolā (ne regulāri, bet katram jau gadās...).
Taču plusi, dzīvojot ar vīrieti - saliekot budžetus kopā, var atļauties kvalitatīvāku dzīvesvietu, nevis katrs atsevišķi, tā kā sakrīt intereses, mājās nekad nav garlaicīgi, nekad nav jādomā, ko iesākt. Nu un protams, praktiskās lietas. Viens prot labi gatavot, otrs prot nomainīt krānu, viens pēc darba iebrauc veikalā, otram ir laiks sagaidīt meistaru, utt.
Ar draudzenēm, vecvecākiem, mammu, māsu, brāli, māsīcu utt. es NEKAD un NEMŪŽAM kopā dzīvot nespētu. Ja vecāki kļūtu nevarīgi, drīzāk algotu aprūpētāju, bet kopā - ne ne. Piebildīšu, ka ir pieredze dzīvot kopā arī ar citiem cilvēkiem, pie kam ilgu laiku.

ir ļoti atkarīgs, ar ko dzīvo kopā.. Dzīve kojās, kur istabiņā bijām 4 meitenes, man kā vienpatim raksturu kārtīgi palauza. Lai gan es nekad dzīvē vairs negribētu dzīvot kopā ar draudzenēm vai citiem cilvēkiem, tā tomēr bija vertīga pieredze un iemācīja rast kopīgu valodu kaut ar akmeni, ja nepieciešams.
Tad sekoja dzīvošana vienai, kuru es vienkārši dievināju, kaut gan es ticu, ka tās sajūtas man vairāk bija dēļ tā, ka tas bija milzīgs kontrasts kojām. Beidzot pašai bija sava istaba, normāla virtuve un vannasistaba, taču ātri palika vientuļi un garlaicīgi.
Tagad dzīvoju kopā ar puisi. ir forši, ka ir ar ko parunāt, ir kāda palīdzīga roka blakus un vienkārši dzīvība blakus, taču es nesaprotu, kā pāri var sadzīvot un viens otram neapnikt (ja to tā var nosaukt :-D), īrējot istabu vai vienistabas dzīvoklī, man tomēr prasās mazu sturīti sev, kur varu nolīst no visiem.

Man vislabāk patīk dzīvot ar mammu. Tas tomēr ir svarīgākais cilvēks. Ar vīru, protams , arī labi, bet ar mammu tomēr vislabāk .