Sveikas, meitenes!
Ceru uz Jūsu sapratni un ieteikumiem, kā pārvarēt šķiršanos sāpes. Esmu bijusi attiecībās, ko varētu nosaukt par sapīgām un mokošām attiecībām (manos iepriekšējos forumus ir sīkāk izklāstītas mūsu attiecību problēmas). Es tiesām vairs negribēju tada tipa attiecības ar šo cilvēku, ļoti jutos emocionāli sagrauta un iztukšota. Draugiem, paziņām un ģimenei likās, ka jau ieslīgstu depresijā. Pati saku saprast, ka es jau noguru no tā visa,kas notiek starp mums,man vairs nebija spēka katru dienu mosties ar domu, ka mani nokrāpa, vai esmu vajadzīga, vai mani mīl utt. Pēc visiem strīdiem, pazušanām un sarakstēm ar citam meitenēm, vienmēr uznāca kāds jauks un gaišs posms mūsu attiecībās, tiešām viss mainijās un uzlabojās, līdz nākamajam strīdam un tā tas turpinajas visu laiku. Tomēr pēdējā mēneša laikā sāku pamanīt, ka mani pieaug tāds kā aizvainojums uz šō cilvēku es skatijos ar tādu, ka nepatiku, it kā viņš man būtu svešs cilvēks. Tiešī pirms svētkiem viņš nozuda uz vienu dienu, viņš iepriekš mēdz dažreiz nozust un tad parādīties, un es neizturēju un uzrakstīju, ka mēs šķiramies, nobloķējot viņu. Tagad mani jau piekto dienu grauj tā sajūta, ka man ļoti žēļ,ka tā viss sanāca, ka tiešām mīlu šō cilvēku un ļoti vēlos, lai mūsu attiecības būtu tādas, kādas tās ir bijušas ''gaišajos posms," bet es saprotu,ka tur viss jau ir tik ļoti sabojāts, ka nekas nemainīsies. Katru dienu man uzrodas, kādas atmiņas, azivainojumi un piedzīvojumu mirkļi, kas mani ievelkt atpakaļ domās. No vienas puses es saprotu,ka ta jau sen vajadzēja izdarīt, un bija jāpartrauc viens otru mocīt, bet no otras puses es vainoju sevi, ka nespēju saglabāt tādas attiecībās un kā tās pārvertās par to, kas ir tagad.
Tiešām vēlos atrast mierinājumu un saprast, kā to visu pārvarēt un nevainot sevi.
Gaišu svētkus vēlot!
14
