Tas ir forši, ka Elīna atradusi savu nišu, kurā darboties, taču vispārēju sajūsmu manī tāds mazais biznesiņš neizraisa. Ok, es arī nestrādāju no "zvana līdz zvanam", tāpēc brīvs darba laiks ir mana ikdiena, kaut gan pašai nav savs bizness. Tomēr pirkt un pēc tam pārdot poļu lupatas mazā bodītē, tas, protams, nav slikti, bet vai tiešām tas ir kāds baigais sasniegums. Man laikam ir citādas vērtības dzīvē, man šķiet, sasniegums ir, piemēram, laba izglītība, kas dod iespēju neierobežoti kāpt pa karjeras kāpnēm sevis mīlētā nišā un pelnīt labu naudu, vai arī vai bizness, kurā tu pats kaut ko ražo, vai esi idejas autors kaut kam inovatīvam un tas aiziet uz urā.
Tāpat man šķiet, ka tas ir tiik nogurdinoši, filmēt katru savu soli katru dienu, pucēties, bojāt savu jauno ādu un krāsoties kā uz skatuves. Ticu, ka viņa parastā dienā neliktu to grima kārtu, ja paredzēts vienkārši līdz veikalam aizskriet un mājās sacepumu krāsnī izcept, bet tagad to vairs nevar, jo ir taču storiji un to nepielūdzamie skatītāji.
Tāpat jābūt gatavai jebkurā brīdī saņemt kritiku par savu izskatu, vai pateikto/uzrakstīto/izdarīto. Tā arī noteikti ir smaga nodeva. Kā arī ir vajadzīga ļoti bieza āda, lai spētu bez sirdsapziņas pārmetumiem ignorēt klientu sūdzības, ka saņemtā prece bijusi nekvalitatīva, bojāta, vai nederējusi.
Es tā negribētu un man šāds bizness nešķiet pievilcīgs. Dzīvot, domājot tikai par šmotkām, grimu, mākslīgo skaistumu, Instagram, ēdienu, manuprāt ir ļoti degradējoši. Žetons gan par ceļošanu, tas gan noteikti paplašina redzesloku. Bet nu katram, protams, savs.
