Gatavoju vakariņas. Protams, es, jo esmu pa māju. Neesmu diži nekāda kaislīgā pavāre, bet kopumā man padodas, cenšos katrreiz pagatavot ko savādāku, esmu sākusi skatīties kulinārijas šovus utml.:)
Apmēram 2reiz nedēļā aizejam uz restorānu. Ir reizes, kad vīrs ir paēdis biznesa pusdienās, tad vakarā tikai uzkodas sagatavoju. Ja negribas gatavot, tad piezvani, ka negribas un lai vīrs, braucot mājās, padomā par takeaway, ja ir izsalcis.
Bērnam, protams, atsevišķs stāsts, bez izņēmumiem- brokastis, un kārtīgas pusdienas pēc skolas.
Sanāk, ka vakariņas bieži ēdam ar vīru, kad bērns jau čuč.
Brīvdienās vienīgais, ko gatavoju - branču ap kādiem 12. Tāda ilga maltīte, kopā būšana visiem pie viena galda, man tas ir svarīgi.
Un, ja ir iedvesma, tad vakaram uzcepu kādu kūku.
Pārāk neiespringstu, taču zināmā mērā uztveru to, kā iespēju izrādīt savas rūpes, jo vīrs ir naudas pelnītājs ģimenē un katrā ziņā man sniedz absolūtu vaļu, varu darīt un pirkt visu, ko vien vēlos. Tad nu es no savas puses vismaz to varu izdarīt, kā uzturēt pavardu “siltu”:) Laikam tāds klasiskais modelis.
Par to nogurumu no gatavošanas, vai tiešām nevar sarunāt paņemt pauzi? Nedēļu vai, piemēram, negatavot brīvdienās. Gan jau neviens badā nenomirs.