Deminutīvi

aizraksti e-pasta vēstuli, bet tev pretī atraksta apmēram šādi: Labdieniņ, pateicamies par Jūsu vēstulīti. Izskatīsim Jūsu problēmiņu tuvāko dieniņu laikā. Jauku dieniņu!

Man likās neticami, kad ejot cauri izejošo darba e-pastu vēsturei, šādu komunikācijas stilu ieraudzīju savu kolēģu izpildījumā. Ar deminutīviem, ar smaidiņiem, ak vai... Kad par šo sāku iebilst, sākās acu bolīšana "Kā? Tā nevar? Nu tā taču ir jaukāk" un nelīdz ne komunikācijas vadītāja, pārmetumi, ne kas... Mīļāk un personiskāk redz esot. (t)
Mans vārds, par laimi, arī deminutīva formā skan tieši tik mīlīgi, ka tā mani nosaukt var atļauties tikai ģimenē. Pati pamazināmo formu izmantoju ļoti minimāli, un noteikti ne darba vidē. Ja nu vienīgi, ja runa ir par kādām bērnu precēm. Pieaugušajiem - brilles, bērniem - brillītes.

Pat zvanot pierakstīties pie ārsta saka, ka grib pierakstīties pie dakterītes Zaļkalnītes, kaut ārstes uzvārds ir Zaļkalne.

:D :D
Man gan tas vairāk asociējas ar mīļuma vai pozitīvas attieksmes pret cilvēku izrādīšanu. Un mani un tāpat kā es citus, saucam deminutīvā tikai tuvu draugu vai ģimenes lokā. Bet esmu pamanījusi, ka, pat ja cilvēks ir kaut kā uz joku varbūt sācis cilvēku saukt deminutīvā, tad pēc tam ir grūti to izbeigt, jo šķiet jau kā iesauka un pats vārds ausij liekas neparsts.

Nedzīvoju Latvijā, līdz ar to, par laimi, mans vārds nekad netiek lietots pamazināmā formā. Radiniekiem vai draugiem, kuri manu vārdu lietojuši deminutīvā, vienmēr esmu skaidri pateikusi, ka lūdzu sevi turpmāk tā nesaukt. Vispār ciest nevaru deminutīvu lietošanu sarunvalodā. Pirms kāda laika redzēju kādas masieres sludinājumu, kuros dominēja deminutīvi: "piedāvāju izbaudīt jauko masāžiņu", "jums ļoti patiks šī masāžiņa", "svarīgi ir rūpēties par visām sava ķermeņa vietiņām", "varat man zvanīt uz šo telefona numuriņu" utt., utjp.. Ja godīgi, automātiski zūd jebkāda interese par pašu piedāvājumu, jo tāda sajūta, ka raksta nevis pieaudzis cilvēks, bet mazs bērns.

Kaya, Tevis citētais ļoti pēc intīmmasāžas izklausās. Pat iedomājos, kā varētu izskatīties sieviete un, kāds tai ir balss tembrs, kad izrunā rakstīto :-D

Scandinavian, it kā aprakstā par sevi pozicionēja sevi kā parastu masieri parastā masāžas salonā, bet nekad neko nevar zināt. :D

Par laimi mani nesauc par Zanīti,bet jebkurā gadíjumā nevaru iedomāties, ka savai vadītājai varētu pateikt “lūdzu, nesauciet mani tā”. Pretī dabūtu atbildi “Es esmu vadįtāja un zinu kā ir labāk”:-D

Pēc pēdējā autores komentāra man šķiet, ka tasmir vienkārši mazvērtibas komplekss...

Mazvērtības komplekss padotajam vai vadītājai?

Es ceru, ka ne man ir mazvėrtības komplekss :-D

Nē, tieši padotājiem, jo ne jau vadītājs ir izteicis, ka lieto deminutīvus , lai izrādītu savu pārākumu.

Lietišķā vidē (darba/biznesa attiecībās, saņemot/sniedzot skaistuma, medicīnas, dajebkādu pakalpojumu utt.) deminutīvi ir nevajadzīgi un lieki, jo patīkama un sirsnīga komunikācija par tēmu var izveidoties arī bez tādām familiaritātēm. Pamazināmās formas liek domāt, ka, iespējams, taisās apčakarēt vai uztver nenopietni, un ne jau bez pamata, jo noliek vienu zemāku, mazāku, niecīgāku par otru (un nē, tas ir svarīgs sīkums, nevis nieks, jo tas parāda attieksmi - vīzdegunīgu, autoritāru vai paviršu - pret padoto, kolēģi, biznesa partneri, klientu, pacientu utt., ja tie no brīva prāta abpusēji neakceptē familiārāku saziņu), a neitrāla valoda uztur līdzvērtīgu, līdztiesīgu, vienlīdzīgu attieksmi vienam pret otru bez pārpratumiem un liekām raizēm. Neitrāla valoda ir lietišķās etiķetes sastāvdaļa un vienkārši cilvēcīga pieklājība un cieņa lietišķo kontaktu pasaulē.
Citur - nu, atkarīgs no situācijas.
.
Mjā, vadītājs, kas vienmēr zina labāk, ir despotisks boss.
Lai lieto mīlīgas pamazinājuma formas, cik grib, tas nemaina to, ka savus padodos uztver kā zemākus radījumus, ko tā mīlīgi iztrenkāt pa savam un tikai savam vien prātam.

Par cilvēkiem, kas profesionālajā vidē citus sauc deminutīvos, parasti nodomāju, ka vai nu ir pilnīgs muļķis un arī citos aspektos īpašu darba kvalitāti negaidu, vai arī, ka viņam ir kaudze ar problēmām un šī nebūs vienīgā dīvainība. Līdz šim (diemžēl) nav nācies satikt nevienu, kas neiekļautos šajās divās kategorijās. Par priekšniekiem, kas pēc aizrādījuma turpina saukt darbiniekus tiem nevēlamā formā, vispār neizteikšos. Tas ir elementāras cieņas trūkums un pamatīgs red flag, ka jāmeklē cits darbs.
Vispār, esmu ļoti pārsteigta, ka kādam te tie deminutīvi liekas pilnīgi OK. Jūs varbūt arī jauno klientu par cukurdupsīti saucat un VIDam ēpastu ar "Bučas! Čmok, čmok" parakstat?

vislabākais ir, kad atalgojumu nosauc par raudinu :)

Tas atkarīgs no teicēja. Tagadējā darba vietā tās retās reizes, kad priekšniece tā nosauc, ir mīlīgas, vispār nekad neasociētu ar pārākuma izrādīšanu, drīzāk tā ģimeniski. BET, ja iedomājos par iepriekšējām darba vietām, priekšniekiem..tur gan varētu būt, ka tas deminutīvs ar slēptiem nodomiem. :-D

Tā kā man kolēģes ir apmēram mana vecuma, tad mēs vienkārši saucam vārdā viena otru. Mani citreiz uzvārdā, ja sauc no tālākas vietas, jo man ar vienu kolēģi līdzīgi vārdi..lai nesajauktos:-D:-D:-D
Bet kolēģes, kas ir vecākas par mani par kādiem 30 gadiem, jā, mēdz saukt deminutīvā, neapvainojos, uztveru neitrāli:-)

Parasti mani sauc vārdā, bet viens kolēģis mēdz pavilkt uz zoba, ne jau aiz ļauna.:-D Viņam meitu sauc tā pat kā mani un es ar viņa meitu tajā pašā skolā gāju ,nu viņam ir arsenāls ar vārda atvasinājumiem.:-D

Es gan nekad neesmu iedomājusies, ka kāds, saucot mani deminutīvā, izrādītu par mani augstāku statusu vai ko. :-D Es to parasti asociēju ar to, ka tam kolēģim kaut kādu iemeslu dēļ liekos mīlīga, jauna un tāpēc mani sauc deminutīvā (nu nez, vai nav vienalga?). :-D Un kolēģi manā vecumā mani tā nesauc, bet ir kolēģe gados, kura tā sauc un man nav iebildumu. Es pati gan nevienu nesaucu deminutīvā darbā un arī sadzīvē deminutīvus attiecībā uz cilvēku vārdiem liekas, ka nelietoju vai lietoju ļoti maz (apsveikumos, piemēram). Tāpēc es uz šito galīgi neiespringstu. :-D

Un nē, vadība mūs nevienu nesauc deminutīvā. Citi kolēģi sauc, bet tā nav vadība. No vadības puses gan tas liktos dīvaini.

Neesmu tam nekad pievērsusi uzmanību. Nekad neesmu nevienu tā saukusi, un man pašai ir vārds, kas tā īsti nelocās.
Vienīgais, kas man deminutīvos baigi iekritīs acīs ir, kā daudzas mammas runā par bērniem. Viņu teikumā grūti atrast kādu vārdu, kas nebūtu deminutīvs. Viss ir bērniņš, pieniņš, gultiņa, kājiņa, atraudziņa :D tas gan liekas tik pārsaldināti, ka grūti laisīt.

Tā kā manam vārdam var pielikt daudzas galotnes deminutīvā -iņa, -ucīte, –īte tad dažkārt nepatīk ka tā sauc. Ir viena augstāk stāvoša kolēģe, kas neatkarīgi no situācijas sauc mani mīļvārdiņos pat par saulīti, bet es tam neiebilstu, jo man ar viņu ir labas attiecības, gan drīz kā darba mamma:-D. Bet, kad kāds no citiem kolēģiem mēģina mani tā saukt tad vienmēr nodomāju: " ko tam atkal vajag ", jo pārsvarā tas notiek, kad vajag kādu pakalpojumu. Manuprāt tā nav varas izrādīšana, bet vienkārši pielabināšanās un vēlme tādā veidā iegūt labāku attieksmi no tevis.