Lieta tāda, ka vīra māte jau ilgu laiku nepieņem. Cenšos izpatikt un meiğinu izpatikt pēc prāta nekas neizdodas. Tagad, kad vairs necenšos , viņa vairs nepieņem savu mazbērnu uzskata, ka tas nav no viņas dēla. Tiklīdz stāstu vīram viņš man netic, bet pati acīs pasaka ka vēlas taisīt dnss analīzes. Es nezinu , kā lai rodu ar viņu kopīgu valodu .
vai jūsu paziņu vai pašu dzīvē ir pieredzētas ilgstošas, laimīgas attiecības, kad vīramāte vai sievasmāte (jā, jā - arī tēvs) vedeklu vai svaini ne acu galā neieredz?
Esam kopā jau gandrīz 10 gadus, lai gan vīramāte mani necieš jau no pašiem pirmsākumiem. Agrāk tas ļoti traucēja, bet tagad ir vienalga. Vīrs atbalsta mani, bērns ar so vecmammu atsakās draudzēties, tāpēc var pateikt tikai to, ka viņa ir vienīgā, kas kaut ko zaudē.
36
