Novērojumi liecina, ka pret patiešām toksiskiem cilvēkiem tās dziļās ģimeniskās jūtas arī kaut kurā brīdī pazūd. Neviena mīlestība nav mūžīga, pat bērna-mātes nē, ja tur apakšā ir dziļš cinisms un izmantošana.
Ir bijusi saskarsme ar toksisku cilvēku, kurš gadu desmitiem(!) ir tracinājis savus visvistuvākos radiniekus līdzīgi kā Pārsliņas aprakstītajā situācijā. Beigās jau viņa pirmās pakāpes radinieki ieslēdza "ignoru" - sak, dari ko tu gribi, uz mums tas neattiecas, mūs tas neskar. Varu pastāstīt, kas notiek, ja to cilvēku for real noignorē, tā kā noignorē pat viņa miesīgie vecāki un bērni, par pārējiem nerunājot. Tas cilvēks gadu gadiem turpina braukt ciemos pie vecākiem un/vai bērniem, rēķinoties ar to, ka tie vecāki un bērni viņu neizmetīs no mājām, jo nu tuvs radinieks. Teiksim, visi sēž pie galda, ēd, un toksiskais sāk savu monologu. Visi ignorē, jo ignorances viņš vēl vairāk uzvelkas. Sāk psihot, ārdīties, bļaustīties, mest mēbeles pa atvērtu logu. Tu it kā varētu izsaukt pašvaldības policiju, bet then again - viņš nevienu nav piekāvis, plus viņš ir tavs tēvs vai dēls. Tā nu tu sēdi un klausies. Gadiem. Gadu desmitiem.