Skumjas

Vispār, manā prātā kaut kā nezolīdi šķiet, kad aiziet kāds sabiedrībā zināms cilvēks, tad soc. tīkli un TV sāk to visur vazāt. Uzreiz parādās raidījumi, raksti, filmas, ziņas utt. Un visi cilvēki pēkšņi paliek tik zinoši par aizgājušā privāto dzīvi un pēkšņi paliek tik "tuvi".

Visi grib labi nopelnīt. Tāpat kā bija un ir ar Mārtiņu Freimani - joprojām tiek veidoti visādi piemiņas koncerti, kam ar pašu aizgājēju maz sakara, bet peļņu ta gribās.

Vispār, manā prātā kaut kā nezolīdi šķiet, kad aiziet kāds sabiedrībā zināms cilvēks, tad soc. tīkli un TV sāk to visur vazāt. Uzreiz parādās raidījumi, raksti, filmas, ziņas utt.

Es par šo esmu aizdomājusies. Tiesa gan, vairāk saistībā ar pasaulē slaveniem cilvēkiem, kuriem pēc nāves tiek veltītas dokumentālās filmas, grāmatas, tiek runāts par dzīves laikā sasniegto. Man tas liekas skumji no tā aspekta, ka tad, kad cilvēks ir dzīvs, par viņa dzīvi netiek veidotas filmas un rakstītas grāmatas, taču pēc nāves teju katrs ir gatavs uzrakstīt grāmatu vai uzfilmēt filmu, kurā ar vārdiem varētu apbalvot šo cilvēku par dzīves laikā sasniegto. Es uzskatu, ka viss labais būtu jāsaka cilvēkam dzīvam esot, taču, diemžēl, nereti ir tā, ka šis cilvēks visiem svarīgs un ļoti nozīmīgs kļūst tikai pēc nāves. (t)

nereti ir tā, ka šis cilvēks visiem svarīgs un ļoti nozīmīgs kļūst tikai pēc nāves.

Tas ir tādēļ, ka tad vairs cilvēks pats neko no rakstītā, teiktā, filmētā apstrīdēt nevar un ir brīva vaļa izpausties un arī daļu no ienākumiem atprasīt arī vairs nevar. :-D

Jaestades, fakts. Tādos brīžos arī jebkurš var sev piedēvēt teju vai labākā drauga lomu, bet aizgājējs, diemžēl, šo faktu vairs nespēs apstrīdēt. Šo rakstot es aizdomājos par Robinu Viljamsu, kuram nu tie veltītas grāmatas, filmas, teju katrs ir labākais draugs. Skumji, jo šie labākie draugi cilvēkam bija vajadzīgi tad, kad depresijas dēļ tika nolemts beigt savu dzīvi, ne tagad, kad no filmām un grāmatām nāk laba naudiņa...

Jo tikai kaut ko zaudējot , mēs spējam ,patiesi , novērtēt to ko zaudējām....

Es arī ļoti saskumu pēc Valtera nāves. Varbūt tāpēc, ka nesen zaudēju vienu tuvu cilvēku, kas cīnījās ar vēzi, un nesen arī citam tuvam cilvēkam atklāja vēzi. Līdz šim vēzis likās kaut kas ļoti tāls, gluži kā zemestrīču un plūdu katastrofas citās zemēs - ir šausmīgi, bet tomēr kaut kas tāls un nejusts. Bet tagad, kad līdz kaulam esmu izjutusi visas vēža nianses, un cik ļoti tas viss ir sāpīgi, Valtera nāve man bija kā vēl viens atgādinājums, ka dzīvē notiek ļoti skumjas lietas.

Savā ziņa pat uzskatu, ka cilvēki, kuri apzināti bieži izvēlas skatīties līdzīgus video materiālus (par izvarošanām, karu, badu, cilvēku un dzīvnieku mocīšanas metodēm u.tml.) ar diezgan detalizētu izklāstu - nu nav īsti adekvāti savā prātā, jo nu es nespēju atrast nevienu iemeslu, kāpēc uz ko tādu būtu labprātīgi jāskatās, pārvarot visus dabiskos instinktus (pretīguma sajūtu, sāpes vai riebumu par to, ko redzi)...

Varu piekrist un tomēr.. arī šāda informācija palielina redzes leņki.

arī šāda informācija palielina redzes leņki.

+++
Tāda ir dzīve , ja es ko neredzu tas jau nenozīmē, ka tā nav

arī šāda informācija palielina redzes leņki.

Redzes leņķi?... Nu... Var izteikties arī tā, par ieslīgšanu vēl dziļākā depresijā, skumjās un citās negatīvas emocijās, kas tamlīdzīgi materiāli tikai paspilgtina. Padibenes izpēte nu dien ir ļoti nepieciešama “redzes leņķa” palielināšanai ikdienā. (t)

Draudzenes, protams, žēl, jo sapratu, ka ilgi bija kopā, atbalstīja gan emocionāli, iespējams arī materiāli, bet tagad gan jau nekas viņai nepaliks, jo tie slavas un mantas kārie radi savu paprasīs. Lūk, kārtējais piemērs, kāpēc būtu vajadzējis atrast laiku apprecēties..

Ja viņam bija, kāds īpašums, tad domāju, ka tieši šī iemesla dēļ arī steidza apprecēties, jo vēl pēdējā plašajā intervijā (septembrī?) tāds nodoms īsti nebija, neskatoties uz it kā sižetā ietverto kāzu dziesmas mēģinājumu.

Šis mani kārtējo reizi pārliecina, ka ar vēzi nevar un laikam arī nevajag cīnīties. Vismaz es necīnītos, es nepiekristu ne ķīmijterapijām, ne operācijām, ne kam, jo, ja lemts nomirt, tad neko tur nevar mainīt.

Vai ir tiešām zināms kāds vēža gadījums, kur vāktie līdzekļi rezultējās? Cilvēks tiešām nenomira?

Padibenes izpēte nu dien ir ļoti nepieciešama “redzes leņķa” palielināšanai ikdienā.

Wop! Varen iedomīgi.. Padibenes..khmm.. nu labi, lai viss ir rozā!

Padibenes izpēte nu dien ir ļoti nepieciešama “redzes leņķa” palielināšanai ikdienā. :-O:-O:-O:-Oar vēzi slimi cilvēki automātiski ierakstās pie padibenēm?

Es arī jūtu līdzi, tikai tuvākajiem un skumstu ,pārdzīvoju to cilvēku nāvi ,kurus es zināju reāli, bet dziļi arī nepārdzīvošu par tādu, kuru es esmu redzējusi 1x gadā.

Es zinu viena vēža gadījumu, kur cilvēks izārstējies un jau pagājuši daudzi gadi un vēzis nav atgriezies.

Man vienmēr ir skumji, kad uzzinu par kādu no slimības aizgājušu gados jaunu cilvēku. Nupat izlasīju grāmatu par M.Freimani, arī beigas likās skumjas, kaut jau gadi pagājuši.

Šis mani kārtējo reizi pārliecina, ka ar vēzi nevar un laikam arī nevajag cīnīties. Vismaz es necīnītos, es nepiekristu ne ķīmijterapijām, ne operācijām, ne kam, jo, ja lemts nomirt, tad neko tur nevar mainīt.

Piekrītu šim, diemžēl nezinu nevienu, kas šai cīņā būtu uzvarējis.

domāju, ka tieši šī iemesla dēļ arī steidza apprecēties, jo vēl pēdējā plašajā intervijā (septembrī?) tāds nodoms īsti nebija, neskatoties uz it kā sižetā ietverto kāzu dziesmas mēģinājumu.

Bija nodoms. Jau krietni agrāk. Bet viņś līgavu sargāja no publicitātes, tas bija noslēpums. Taču Valters ir uzrakstījis testamentu tā kā daudz maz būs pēc viņa vēlmēm.

Ar padibeni ir domāta abstrakta vieta (informatīva), nevis kaut kāda cilvēku kategorija.

Es nepazinu, bet jutu līdzi. Cilvēks uzaudzis acu priekšā. Dzeguzite bērnībā bija mans idol, visas dziesmas zināju, kasetes drillēju, intervijas lasīju Labā un Manā. Pāris gadu jaunāks par mani.
Lasīju tagad nesen vienu garu interviju - tajā izteicās apmēram tā, ka "iespējams, tieši viņu apprecēšu" utt. Un sapratu, ka kopā viņi sagāja tikai salīdzinoši nesen un ka viņu attiecības visu laiku noritēja slimības ēnā. Vispār nepalika tāds iespaids, ka viņa tiešām ir lielā mīla uz mūžu, bet re kā tomēr sanāca uz mūžu. Vispār intervijās sajutu to, ka viņam tiešām nav bail no nāves. Ļoti drosmīgs un galīgi ne izmisis šķita. Visu cieņu.
Nesen Mans Mazais bija intervija ar 4 bērnu tēvu, kura sieva nomira no vēža. Vot tas ir traģiski. 2 mazo meiteņu mamma, kas ārstējās Izraēlā un tomēr nomira. Vēzis ir tuvāk nekā jebkad, tāda sajūta.

Jūtu līdzi, arī asara nobira.
Bet es gan zinu gadījumus, kad no vēža izārstējās. Viss atkarīgs no tā, kur tas atrodas un stadijas. Zinu gadījumu rados, kur izārstējās no kuņģa vēža, tāpat no plaušu vēža un arī zināms draugu draugu lokā viens, kurš izārstējās no smadzeņu vēža - nervu audzējs. Visi ir dzīvi un veseli.
Piekrītu jau te izskanējušam viedoklim, ka visvairāk jau raksta par tiem, kas aiziet viņsaulē, bet neraksta par tiem, kuri atveseļojās.
Tā ka nevajag tik ļoti sirgt ar pesimismu, šodien gandrīz visus vēža tipus, izņemot smadzeņu vēža agresīvāko tipu glioblastomu, ļoti labi operē un izārstē.

Ar padibeni ir domāta abstrakta vieta (informatīva), nevis kaut kāda cilvēku kategorija.

ja domā tād tad taisnība tev, un atvaino ka pārpatu.
http://jauns.lv/raksts/arzemes/302539-krimas-slaktina-mirusas-16-gadus-vecas-alinas-vecaki-soka-par-krievijas-tv-manierem vai šādi krievu tv teātra melīgi pretīgie mūžīgie izgājieni.ir bezsmadzenu būtnes kas tam tic..

. Vēzis ir tuvāk nekā jebkad, tāda sajūta.

Černobiļas sekas..