Manos laikos tā nebija

smagi kļūdies ko arī cosmo bieži redzam. Milzums cilvēku pat ar googli info nemāk atrast

Nu bet jebkuru jautājumu VAR noskaidrot pāris sekunžu laikā. Tas, ka daudzi to nespēj/negrib, ir cits jautājums.

Ir divas lietas, kuras man manā bērnībā patika labāk:
1) Nebija kau kā īpaši iepriekš jāpiesaka vizīte pie draugiem vai radiem ciemos, tu vienkārši izdomāji un gāji ciemos, un otrā pusē cilvēki jutās absolūti ērti. Tev līdzi ciemakukulis, viņiem arī kaut kas garšīgs, un māja vienmēr kārtībā. Nu nebija tā kā tagad, kad plāno ciemiņus un no savas cūkukūts kaut ko cenšas sakārtot.
2) Bērniem bija lielāka brīvība un iespēja ātrāk kļūst patstāvīgiem, pieaugušiem, gudriem. Jā, riskanti, bet man tā patika labāk. Man vecāki nenesa smadzenes par to, ka kāpju kokos, peldos ezerā, līdz tumsai esmu ārā, utt.
Viss pārējais tagad ir labāk. Internetu sāku lietot, kad man bija 14, es jūtos kā zivs ūdenī šajā digitālajā laikmetā. Patīk, ka tagad jaunieši var veidot savu stilu kā grib (ādas legingi, kļošenes, oversize mēteļi, croptopi, botas, augstpapēdenes), nevis kā mums bija - ja nepietiekoši īss topiņš, neesi stilīgs. Patīk, ka jaunieši tik labi zina angļu valodu. Kad es sāku lietot internetu, filmu DC++ vilki 2 nedēļas, youtube vēl nebija - angļu valodu apguvi senilas skolotājas vadībā, kura stāstīja kaut ko par telefaksu. Šobrīd patīk viss. Par tādu cenu, par kādu es 2008. gadā tirgū pirku ķīniešu botas, kuras pēc 2 mēnešiem izlīmējās, šobrīd var nopirkt iepriekšējās sezonas viskrutākos Nike apavus uz izpārdošanu. Iespēja iepirkties internetā jebkurā pasaules valstī un bez kosmiska uzcenojuma un piegādes maksas. Iespēja nodibināt savu uzņēmumu par 40 eiro. Esmu laimīga dzīvot šajā laikmetā.

Runājot par interneta labumu, es tieši pirms pāris dienām par šo iedomājos. Esmu totāls mūzikas frīks. Šķiet, austiņas no ausīm ikdienā izņemu vien tad, kad runāju ar citiem cilvēkiem vai kad guļu. Nespēju savu ikdienu iedomāties bez mūzikas. Kā bija manā bērnībā? Noteikti tāpat kā daudziem citiem. Ja patika kāda dziesma, tad vajadzēja sēdēt un gaidīt, kad tā atkal skanēs pa radio, lai, reizē mēģinot notrāpīt uz divām pogām vienlaicīgi, palaistu ierakstu un dziesma ierakstītos kasetē. Un, nedod dievs, ja sapiņķerējās kasetes lenta, tad palīgā nāca zīmulis vai vecais, labais rokas rādītājpirksts. :D Tagad sev tīkamo mūziku varu atrast sekundes laikā, klausīties kur un kad gribu, un cik reizes pēc kārtas gribu. Paldies par to tehnoloģiju attīstībai! :D

Bez daudzām šeit jau pieminētām lietām - manos laikos neviens nedzēra kafiju/tēju skrienot pa ceļam savās ikdienas gaitās kartona/plastmasas vienreizlietojamās krūzītēs. Tādus dzērienus bija pieņemts baudīt nesteidzoties kafejnīcās/ēdnīcās/mājās vai pie kāda ciemos, nevis ejot pa ielu sabiedriskās vietās vai mašīnā braucot. Varētu teikt, ka laikmets tāds - dzīves ritms palicis ātrāks, bet man kaut kā negribas tam īsti ticēt. Drīzāk - tāda mode vnk.

Manos skolas laikos visi skolas biedri bija heteroseksuāli vai vismaz neko neteica, ka patiesībā nav. Tagad katra otrā 15-20 gadīgā tīne sevi definē kā biseksuālu, Latvijas skolas solos ir arī transpersonas un lauku skolas 9.klases izlaidumā, uz kuru šogad biju, pēc atestāta izsauca meiteni un iznāca stalts puisis skaistā uzvalkā.

Ak, Dievs, cik šis ir smieklīgi! :-D:-D:-D

smagi apšaubu to stāstiņu, kas iesākas ar pārspīlējumu par pusi meiteņu, kas sevi uzskata par biseksuālām. protams, izslēgts nav, ka kaut kādos retos pāķos ir tik drosmīgs zēnmeitenis (vai meiteņzēns?(t)) un viņa ģimene, bet drīzāk jau nu tur meitenes vietā pēc atestāta bija atnācis brālis...

Ir atšķirība, vai savas patikšanas vai nepatikšanas apspriež par sevi (pašironija), vai ar saviem patīk vai nepatīk apzīmogo citus (aprunāšana).

Atšķirība ir, bet jāsaprot, ka ir arī atšķirība starp aprunāšanu, kur tu lieto šo vārdu nepareizi, un to, ka cilvēki mēdz izteikt arī to, kas nepatīk.
Man patīk suns. Man nepatīk suns. Man patīk dzeltena krāsa. Man nepatīk dzeltena krāsa. Man patīk rozā krāsā lūpukrāsa. Man nepatīk rozā krāsā lūpukrāsa.
Šķiet, ka definēt to, kas pašam patīk, kas nē, iemācās jau bērni pirmsskolas vecumā.
(t)

ne tajā tēmā, sorry, nespēju saprat kāpēc tā dažreiz notiek, skatos, ka ne man vienai.

Lai prasītu no bērniem, pai tie skraidītu pa āru kā vecajos laikos, atbildiet sev uz jautājumu cik tad daudz jūsu mammas tajos laikos sēdēja cosmo, fb, bildējas priekš ig utt.
Otrs, arī manos laikos varbūt kompis ne visiem bij, bet bija internetzāles, kur trulināja laiku. Vai pieaugot, pīpēja un dzerstījās apkart aiz nekā darīt.

Vienkārši tas, ka laiks netika pazaudēts sēžot telefonā/datorā. Šķiet, ka "manos" laikos dzīve bija piepildītāka - cilvēki komunicēja viens ar otru klātienē, rakstīja pastkartītes svētkos, daži produkti bija garšīgāki, piemēram, Laimas produkcija. (l) Tagad viss šķiet tāds konveijers mazliet. Informācija nāk gūzmām, ka tikko tu par to domāji, pēkšņi - jau aizmirsti.

Lai prasītu no bērniem, pai tie skraidītu pa āru kā vecajos laikos, atbildiet sev uz jautājumu cik tad daudz jūsu mammas tajos laikos sēdēja cosmo, fb, bildējas priekš ig utt.

Nav iebildumu, ka bērni sēž pie datoriem, ir iebildumi, ka teiksim 14 gadīgs bērns neorientējas sabiedriskajā transportā, neprot uzcept desiņu ugunskurā, baidās viens nākt no skolas. Manā laikā es 1.klasē ar autobusu no skolas braucu mājās divatā ar savu draudzeni, kura gāja blakus bērnudārzā. Un 90-tie bija daaaaudz bīstamāki nekā mūsdienas. Attieksme pret bērniem bija vienkāršāka. Tagad auklējas kā ar jēlu olu.

DatuSubbjekts-pilniigi piekriitu!

nez, kādreiz bija vēl piepildītāk. nevis kartīti rakstīja, bet ar zirgu jāja/gāja ciemos. un visa saime gulēja rijā kopā. vēl agrāk bija labs teamwork-s, medījot mamutus... un... un....
tas vispār ir galīgi garām kaut ko tā salīdzināt. tie laiki bija labi laiki, jo tie bija tavi laiki. kā ir, tā ir, nav ko 'cepties' un salīdzināt kā tādām tantēm, kam nekas cits vairs nav atlicis ;P
šermuļus šie 'es tavā vecumā' man uzdzina šausmas vēl padomju laikos, kad slavināja 12 gadīgu puišeļu un meitenīšu došanos, piemēram, Tēvijas karā (tagad zināms kā 2. pasaules), revolūcijas cīņās vai tēva nodošanu...

un vispār -- ļaujiet bērniem vienkārši priecāties, nevis īgņojaties, ka viņiem nav bietes vairs jākaplē. :)
iemācīt sabiedrisko transportu shēmas, uzcept desiņu un ko tur vēl - hei, ar to pie šo bērnu infantilajiem vecākiem, kuri tā kā būtu dzimuši tajos jaukajos, labajos laikos ap 1990.gadu (20+8), nevis pie bērniem.

Nu paga, nu kā var spriest par visu jaunatni pēc dažiem sev zināmajiem.
Mana māsa, mūsdienu bērns, bet ir loti patstāvīga ( vai maz vienmēr tas ir labi? ) un nedirn pie datora visu laiku. Es teiktu, ka pat tagad aug forša jaunatne.
Šitie teicieni - agrāk bij labāk atgādina tos laikus, kad pati biju maza un omes tik skandināja, ka padomju laikos bij super, Ulmanis the best un Jelcenlaiki ar nav pelami :-D
Nu tagad pilnīgi tas pats.

besame, tā būs vienmēr - to sauc par nostaļģiju :-) Cilvēki var būt badā dzīvojuši un caurām kurpēm, vienalga stāstīs, ka bija labāk :-D
Man ļoti patika tas, ka mēs neuzaugām ar telefoniem un viedierīcēm acu priekšā, bet tās ierīces gan izauga mūsu acu priekšā kaut kā radot labāku izpratni par to, kas lācītim vēderā. Nezinu, kā citiem, man tas deva lielu interesi visu ko skrūvēt un ķibināt vaļā, pētīt kas tas ir un kā tas strādā (pat ja nestrādā). Tagad šķiet, patērēšana ir daudz lielāka, un tas patērētājs pat nezina, kā tā vina prece radusies.
Un vēl no sērijas manā laikā - manā laikā neviens tā neapvainojās, kad viņam norādīja uz kādām kļūdām. Tagad visi tādi snovfleiki, ka apvainosies par to vien,ka esi kādam virsū paskatījies.

Manā laikā es 1.klasē ar autobusu no skolas braucu mājās divatā ar savu draudzeni, kura gāja blakus bērnudārzā. Un 90-tie bija daaaaudz bīstamāki nekā mūsdienas. Attieksme pret bērniem bija vienkāršāka. Tagad auklējas kā ar jēlu olu.

Arī par šo padomāju. Mums visi jau pirmajā klasē gāja uz skolu bez vecākiem, vēlāk arī vakaros, no pulciņiem, kaut tā bija mazpilsēta un daudzi dzīvoja visādās nomalēs. Skaitījās kauna lieta, ja skolasbiedri redzēja, ka vecāki nāk pretī. Tagad 3-klasnieks viens no skolas gaišā dienas laikā nenāk.
Tāpat sabiedriskajā transportā vecāki cilvēki bija jālaiž sēdēt. Tagad Maximā māmiņas ar pirmklasnieku lien bērnu kasēs, jo bērniņš taču. :-D
Pieaugušo viesībās arī neļāva cūkoties ar ēdienu, bļaut pie galda, paēda uz gāja un bērnistabu vai laukā spēlēties.
Bērni tagad ir šausmīgi nīkulīgi- nevar to, nevar šo.

Nikola-es tiesi taapeec laikam esmu "beernu niideeja"tagad,jo luuk nepareizaa aabolu skirne nopirkta!:-D
Nu nevajag jau ieiet galeejiibaas,bet pareizi vien ir par to nostalgiju,jo taas man ,piemeram, noteikti ir atminas no jauniibas laikiem.
Cilveeki noteikti ir nepacietiigaaki,nesavaldiigaaki,loti steidzaas nodziivot dziivi.

ko jūs par to braukšanu piesējāties, jā, rīgas 'elitārās' skolās māmuķi ar džipiem brauc pretī. ne jau bērns to prasa, bet māmuķis un tētuks. vai arī tiešām vecākiem ir pa ceļam.un galīgi jau nav tā, ka neviens bērns nemāk braukt ar sabiedrisko. ļoti daudzi brauc, jūs cherry-pick-ojat kaut kādus spilgtos piemērus no Rīgas centra. bet nu cilvēkiem jau patīk piesieties tikai negatīvajam.

un atcerieties, ka mums ir LIKUMĀ noteikts, no kāda vecuma bērns drīkst būt viens un no kāda vecuma bērns drīkst pavadīt mazāku bērnu. tas jums te nav trīsgadīgo piesiet pie gultas kājas un mammai aiziet iepirkties vai uz darbu vai 5gadīgo palaist zosis ganīt.