Nekad negribēšu bērnus

Un neizklausās pēc īpaši apzinīgas učenītes harmony, ar šitādām domām par bērnu dabiskajiem procesiem.

Sūdaina pakaļa tā vai tā paliek sūdaina pakaļa, neskatoties uz to, kā to nosauc :D :D Neko jau tādu traku viņa nepateica. Ja Tu par šo domāji... Vnk ne visas, runājot par bērniem, ieslēdz uķi-puķi režīmu.
+ viņa pati saka:

Es neesmu mežonis, es vienkārši esmu tieša!

Negribēt drīkst un tas ir absolūti OK. Drīkst arī negribēt, negribēt un tad pēkšņi sagribēt. Tāpat kā gribēt jau no sākta gala vai pārstāt gribēt.
Bet man iztaujājot Harmony interesanti - kāpēc tad šāda profesijas izvēle, ja tas beigās paņem tik daudz enerģijas? Man ir 2 draudzenes, bērnudārzā, abas gan auklītes, bet pilnīgā sajūsmā par bērniem, vinām tie sīču bari enerģiju tieši dodot un ikdienā iepriecinot, nevis pumpē ārā. Grūti pašai nav?

Te visas tā runā, itkā vecākus pēc 60 uz mežu visi vestu :D
Interesanti tad kāda diez jums pašiem attieksme pret vecākiem, ja tāda pati, kā paši aprakstat, vai dziļa vienaldziba, tad nepavisam nav jābrīnas ka negrib paši bērnus :D
Man nekad nav vispār bijusi tāda doma "lai vecumdienās nav vientuļi" un tamlīdzigi. Saprotu ka bērni izaugs un aizies savā dzivē un negaidu ka viņi visu laiku auklēsies ar mani, es vispār ceru, ka ar vīru būsim no tiem pensionāriem kas ceļo utt :D
Nav taču vairs padomju laiki, vai jādzīvo lauku viensētā, pensionāriem ar iespējama aktīva dzīve :)

Bērnus nedrīkst radīt un audzināt ar domu, ka viņiem pēc tam pret mums ir pienākumi. Manuprāt, tas ir pilnīgi nepareizs iemesls. Jā, protams, ja būs savstarpēja mīlestība, tad tāpat nebūs tā, ka viņam būs vienalga, kas ar vecākiem notiek. Bet uzlikt to par pienākumu izdabāt ikvienai vecāku kaprīzei - tas ir šķērsām. Un, jā, es domāju, ka, ja es bērnam būšu tikai pienākums, tad tā būs mana, nevis viņa vaina.
--
Bet tie vecāki, kuri savus bērnus ir radījuši un audzinājuši, lai mīlētu, arī to nepieprasa, cik es redzu paziņu lokā. Prasītāji ir tie, kuri paši bērnam neko nav devuši - ne tik ļoti materiāli, bet emocionāli.

Nekad, ne savā, ne tuvo cilvēku ģimenēs neesmu dzirdējusi/redzējusi, ka vecāki kā pienākumu no bēniem sagaidītu regulārus zvanus, ciemošanās vai aprūpi vecumdienās. Nu pēdējo, protams, ka lūgtu vispirms bērniem (ja vispār nonāk tik tālu, ka jālūdz un bērniem pašiem acu pierē nav) nevis svešam no malas. Man tas šķiet tikai normāli. Bet ne jau nu ar attieksmi "es tevi 18 gadus baroju, tev tagad jābrauc mani izklaidēt un palīdzēt"
Gan manā ģimenē, gan draugiem vecāki un vecvecāki dzīvo diezgan aktīvu dzīvi, pat ja kādam veselība pieklibo. Un neviens nerūc par nepateicīgajiem bērniem, kuriem arī pašiem pietiek, ko darīt.

20 gados taisītu abortu. Tagad, 25 gados (drīz 26), apdomātu iespēju paturēt, bet nepriecātos. Pati bērnus plānoju uz 30 gadiem. Kāpēc? Pirmkārt, es neredzu nevienu pamatotu iemeslu, kāpēc sevi gribēt ierobežot brīvā laika, telpas ziņā tik agri. Uzskatu, ka dzīve pēc bērniem vairs nekad nebūs tāda pati, kāda pirms (izņemot, kad jau paši savā dzīvē aizgājuši). Bērnus vienmēr var paspēt uztaisīt, kamēr nav klimakss. Personīgi man 20 vai 25 gadi brīvības un vieglprātības šķiet pārāk īss laiks, ja skaita, ka turpmākos 20 gadus būs savi garīgie un finansiālie resursi jātērē uz vēl kādu. Es labāk šo laiku atlieku uz vēlāku posmu, tāpat taču tas reiz pienāks, ja ar veselību viss kārtībā, kāpēc steigties? Otrkārt, Man nepatīk mazuļu posms. Pēc tam, kad bērns pieaug, ap gadiem 3, tad gan patīk.

Par mazuļiem runājot. Man vispār nepārāk patīk just, ka kāds ir tik atkarīgs no manis, ka, piemēram, rokās noturēt ēdienu (pudelīti) nevar vai aiziet uz tualeti.. Es arī tos sīkos suņus vai citus dzīvniekus, kas, piemēram, čurā uz paklājiņa nekad neieviestu savā dzīvē.
Starp citu, es arī neplānoju barot ar krūti, man šī ideja liekas nepatīkama un es no sev zināmām sieviešu pieredzēm redzu, ka pudeļu bērniem viss ir ok un nav nekas briesmīgs izvēlēties maisījumus pat tad, ja vari pati barot.

Pirmkārt, es neredzu nevienu pamatotu iemeslu, kāpēc sevi gribēt ierobežot brīvā laika, telpas ziņā tik agri.

Pēc 10 gadi Tu neredzēsi nevienu pamatotu iemeslu, kāpēc bērnam nebija jābūt agros 20 gados (ja protams bija iespēja), kurš 35 gados jau būtu pusaudzis, un Tu kvalitatīvāk varētu izbaudīt dzīvi, ņemot vērā ienākumu apjomu un lielāku sapratni, ko vēlies sagaidīt no dzīves.
Bet 45 gados Tu smaidīsi par visiem saviem dzīves uzskatiem kā 25 gados, tā 35 gados.

Redjasper, 1) es labāk baudu dzīvi savā jaunībā, kad to ir vieglāk izdarīt bez lielas atbildības un ar svaigu, jaunu, nedaudz vieglprātīgu prātu nekā 35 gados. Protams, 35 gados dzīve nebeidzas, bet sajūtas, emocionālais fons, saprāts, vēlmes, atbildība, dzīves noguruma līmenis atšķiras. 2) man jau šo dziesmu "pēc 5 gadiem domāsi citādāk" tepat cosmo teica, kad man bija tie 20 gadi. Pēc teju 6 gadiem nekas nav mainījies, neredzu pamatojumu, kāpēc lai kaut kas turpmāk mainītos. Pieņem to, ka visiem nevar būt vieni uzskati.

Bez tam, tas ir normāli, ka var pasmaidīt par saviem uzskatiem pēc n gadiem vai domas var pamainīties, jo mēs nestāvam uz vietas, bet attīstāmies. Taču, pirmkārt, tas, ka kādreiz tikai iespējams domāšu citādāk uz šo brīdi man neliek darīt kaut ko pret savu šī brīža gribu. Diezgan muļķīgs arguments, pēc kā sanāk, ka jādzīvo ir nākotnei, nevis tagadnei. Tikai dzīvojot domājot tikai un vienīgi par nākotni tu nekad neizbaudīsi tagadni.
Otrkārt, tādus fundamentālus uzskatus neesmu mainījusi savas dzīves laikā, piemēram, vienmēr esmu zinājusi to, ka jauna bērnus negribi vai to, ka nevēlos bērnus bez laulībām.

Identisks viedoklis kā Dārtai.
Es arī 20 gados būtu taisījusi abortu, tagad pēc pieciem gadiem vēl apdomātu, bet par bērnu nepriecātos. Plānoju uz gadiem 30, ātrākais 29. Man nepatīk bēbji, tieši piemīnētās neatkarības pēc, ka man ar viņu visu laiku būtu jāņemas 24/7. Es arī nebarotu ar krūti, jo es negribu būt nekāda staigajoša piena kanna, man viss tas grūtniecības periods nešķiet ne skaists, ne brīnumains - drīzāk esi neveikls valis. Visā visumā.. ne priekš manis. Gribu izdzīvot savu dzīvi kā man patīk un, kad būšu sasniegusi un izdarījusi visu ko vēlos, tad varbūt var bērnus un ir iespējas arī adoptēt, ja nesanāk savējais.

Es ari domaju kadreiz, jo ilgak izbaudisu jaunibu jo labak, bet tagad, kad ir berns, domas pamainijas, gribetu pat atrak lai ir berns, ja dzivotu no jauna, lai esmu vel jauna un berni pratiga vecuma. Tagad ari neesmu veca mamma, bet pati brinos par sevi, cik loti viss pamainijies, uzskati un vertibas:-D

Harmony, es nesaku, ka Tu esi slikts pedagogs. Vnk mani pārsteidza, ka Tev, kā cilvēkam, kam katru dienu jābūt saskarē ar bērnu baru, ir tāds izteiksmes veids par pilnīgi dabiskām bērna izdarībām. Tas liek domāt, ka tas nav Tavs sirds darbs, aicinājums. Bet tas arī neapgalvo, ka Tu savus pienākumus slikti pildi. Vnk, ja mani kaitināti bērnu kliegšana un tas tā arī ir, tad es nekad nemocītu sevi ar darbu bērnudārzā, kur tas ir neizbēgams process. Un man kā mammai gribas, lai manu bērnu dārziņā sagaida ar sirdssiltumu, nevis personāls pie sevis nodomā - bāc, atkal te visi kakainiem pamperiem brēkdami skraida man apkārt.

harmony ne ar vārdu nav teikusi, ka viņai riebjas tie bērni, ko viņa aprūpē DARBĀ. viņa to negrib sev kā dzīves piepildījumu nepārtrauktam 1,5 gadam. un jā, bērniem ir sūdainas pakaļas, kamēr viņi dirš autiņos. ja 'paveicas', pat mugura ir sūdaina :D
no kurienes te parādījās delfu komentētājs MGTOWx?

Es Harmony situaaciju redzu liidziigi kaa savu.
Atceros,ka man loti patika straadaat psihiatrijas slimniicaa,likaas tik interesanti utt,tacu vienmeer domaaju,ja man maajaas buutu psihiski slims cilveeks,es to nespeetu...
Tas taapat ,kaa straadaat ar veciem cilveekiem darbaa(loti patiik ruupeeties par veciem cilveekiem)-tas ir pavisam kas cits,kaa redzeet sos cilveekus maajaas(iipasi ,ja loti tuvi cilveeki)
Es saaku domaat,ka maajaas mees vairs sevi neredzam kaa profesionaalus,uztveram lietas citaadi tomeer.

Darbu ar psihiski slimajiem, vecus aprupejamos utt gluzi nevar salidzinat ar savu miesigu mazuli, kurs, starpcitu izaug no pamperu perioda. Un ari pamperu perioda ir daudz vairak ka tikai kakasana un raudasana. Un vai ari tu, izsakies tada pasa maniere ka vina par savu darbu arpus darba? Ka riebjas tie psihie, besi veci nevarigie vechi, kada jega rupeties par vecakiem kuri dirsh pamera, jo ir nevarigi utt?

NightSky-mans piemeers nebija tas labaakais-sapratu.

crimson parakstos zem katra vārda,gluži manas domas. ;-)

Darbu ar psihiski slimajiem, vecus aprupejamos utt gluzi nevar salidzinat ar savu miesigu mazuli, kurs, starpcitu izaug no pamperu perioda. Un ari pamperu perioda ir daudz vairak ka tikai kakasana un raudasana. Un vai ari tu, izsakies tada pasa maniere ka vina par savu darbu arpus darba? Ka riebjas tie psihie, besi veci nevarigie vechi, kada jega rupeties par vecakiem kuri dirsh pamera, jo ir nevarigi utt?

Es saprotu tavu domu, bet tu taču saproti, ka arī bērns ne vienmēr izaug un izveidojas tāds, kāds tev liekās, ka viņam būtu jābūt? Piemēram, abi vecāki uzņēmīgi, apvieno studijas ar darbu, paņem hipotekāro kredītu, uzceļ māju, paši izremontē, izveido savu biznesu, darbojas, audzina bērnu, ved uz pulciņiem, pērk attīstošas mantas, utt., bet bērns izaug un... neko negrib. Grib spēlēt ģitāru. Negrib mācīties. Augstskola nav priekš viņa. Vai arī vēl ļaunāk, antīkos uzskatos iesīkstējuši vecāki sapņo par bērnu - ārstu vai juristu, bet bērns vēlas būt gleznotājs, kļūst pat atzītu mākslinieku, bet vecākiem tā sāpīte tomēr paliek. Principā tas ir tikai pēdējo ~5 gadu trends, ka vecāki ir bērna "dzīves konsultanti", un bērns pats izvēlas dzīves ceļu, agrāk jau tā nebija. Tēvi sapņoja, ka dēli būs sportisti, mātes sapņoja, ka meitas dzemdēs 25 gados, nevis 18 vai 35 gados, utt. Un tad tas baigi neatšķiras no odettas aprakstītā scenārija, jo vecākam galvā ir izveidojusies kaut kāda laimīgā idille, bet bērns ņem un.... ew! :-D nepakļaujas tai! :-D

jā, arī savu vecāku pamperu vākšana var būt dzīvi sagraujoša, degradējoša un nav nekāda dabiska varonība/augstākais dzīves piepildījums, eņģeļa uzpleču nopelnīšana utt. te vienreiz kādai pieleks, ka cilvēki ir dažādi?