Nekad negribēšu bērnus

Nekādi it kā...:-D

Tu taču troļļi mani nekādi it ka:-D:-D:-D:-D:-O:-O:-O:-D

Zaķītis atkal atskrēja apsaukāties? :-) Kas jau bija sagaidāms no gudrinieces, kuru reālā dzīvē visdrīzāk pat apkopēja neuzklausa. :-)
Tām, ar ko reāli cilvēki tomēr vēl komunicē, silti iesaku pajautāt cilvēkiem, cik lpp papīru nākas brīvajā laikā par velti izlasīt. Man sanāca fin sektors vienos vārtos ērtāks kā IKT.

Bet par tēmu ļoti labi ja ir kas nevēlas dzemdēt! Kā Vonnegūts teica pasaulē ir apala, slapja un pārapdzīvota! Un tiešām nav visiem sevi jaatrazo..par ko cēlpiens vispār?

Atkal tā idiote trollene tul ka pilnīgi visas tēmas iepirkumu IT....ka var mācēt tā sviestaini murgot:-D

Savs auto tagad nav itin nekas. Tāpat kā augstākā ( bakalaurs ) tā ir ikdiena. Nothing special.
Piemēram, domājiet, ka augstākā tagad ļoti populārajā IT ( mağistra grāds ) un pieredze 7+ gadi vienmēr garantēs stabilu algu? Ne kuram katram, citam ir projekts, ir darbs un alga. Pie kam, nevis "tikai" web dev, kurus forumos/medijos mēdz pavilkt uz zoba. :-D
Cita lieta, ja tu vari darīt ne tikai darbu No1, arī darbus No2 un tev ir papīri, kuru dēļ Tevi ir vieglāk pārdot klientam pa dārgo. Tie papīri noteikti nav tikai augstskolas diplomi.
Savādāk ir firmās, kurām ir savs produkts. Tur ir stabilāk, ja augšiņām ir prāts nevis zāğskaidas pauros.
Naudas dēļ jau finanšu sektors pat izskatās pievilcīgāks. Ar laiku uzrāpjas līdz līmenim un investori uzskata; 25 gadu pieredze ir labāka nekā 10 gadu pieredze.
Tur arī nāk viss kas jauns klāt, bet jaunie nodokļu likumi būs max 500 - 2000 lpp mēnesī jālasa. IT var sanākt to pašu apjomu "jaunā" sagremot no piektdienas līdz pirmdienas rītam:-(. Nekāda īpaša nozare tā nav, bet izceļas tieši ar lasāmā daudzuma mokām:-( jau strādājot kā pieredzējušai spec.

20 gados tikko pabeigusi vidusskolu, nebija nekādu ienākumu un ar draugu kopā biju tikai gadu, nebija ne augstākās izglītības, ne tiesību un auto, ne plānu par precībām u.c. pieaugušo lietām, plusā visam tajā laikā smēķēju. Bērnu noteikti negribēju.
Tagad man ir 25, augstākā izglītība, savs auto, 6+ gadu attiecības, regulāri ienākumi un plāni tuvāko gadu laikā precēties un ideālā gadījumā ar mīļoto iegādāties īpašumu. Smēķēšanu arī esmu pavisam atmetusi. Liekas, ka bērnam emocionāli gatava īsti neesmu, bet noteikti daudz gatavāka kā 20 gados. :-)

Kas ir "caurkrituša kvalitāte"?
Slikta izglītība un pieredze?
Nesen no vienas agrāk diezgan prestižas iestādes darba tirgū izripoja ap tūkstotis izglītotu ar lielu pieredzi. :-):-)
Nav pasūtījumu? Viena firma pie krīzes izlidināja virs 200 specu ar augstāko un pieredzi 4+ gadi.
Darbs nav stabila vērtība, kredīti un komunālie ir stabila vērtība. :-O
Ir daudz jāstrādā, jāmācās un tik un tā tikai pie laba darba devēja būs OK. Kuram arī finanses ir OK.
Normāli ir arī bērnus negribēt. Darbaspēka pietiks ar rezervi paaudzēm, protams, var sevi mierināt, klausoties un lasot par "speciālistu deficītu" pasaciņas. Naivam cilvēkam ir lemts ticēt pasakām līdz kapa malai. :-)

Ja man būtu jāizvēlas vēlreiz , dzemdētu 19-20 gados.

nebiju gatava 20 gados. neesmu gatava tagad :D lielākajai daļai vienaudžu arī bērni vēl nav prātā, lai gan tuvojas 30.
vispār es neredzu baaaaaigo atšķirību starp 20 un 25, īpaši mūsu laikos. nav tā, ka darbs uzreiz garantē stabilitāti dzīvē, cilvēkiem grūti atļauties savu mājokli, ir daudz jāstrādā, lai darbā sasniegtu pietiekamu peļņas līmeni priekš sevis vien, kur nu vēl ģimenes. protams, ja tiktu pie bērna agrā jaunībā, tad jau izdomātu kā apgādāt un nokārtot dzīvi, bet pārsvarā cilvēkiem gribas sasniegt noteiktu dzīves līmeni pirms kļūt par vecākiem.

Tā nu ir tikai sievietes darīšana, cik gados vēlas dzemdēt bērnus, jo pati sieviete arī būs tā, kas viņu dzemdēs, aprūpēs, un tā būs viņas atbildība, kāda būs mazuļa pirmā saskarsme ar šo pasauli. Tas ir posms, kad lielākoties sieviete kļūst sociāli un finansiāli neaizsargāta, jo nu ar pabalstiem vien sevi un mazuli neuzturēsi, tāpēc ir svarīgi, lai blakus būtu kārtīgs vīrietis, nevis šāds tāds ar caurkritušu kvalitātii, kur galvenais ir prast vairoties. Un es neteiktu, ka sievietes ir palikušas egoistiskākas, viņas ir palikušas gudrākas, jo sabiedrībā, kur ir tik maz tēvu, bet nenormāli daudz tēviņu (nesen dzirdēts kāda vīrieša citāts) sievietei pirmām kārtām ir jāparūpējas par sevi un savas dzīves apstākļiem.
Man pašai pirmais puika piedzima 25 gados, otrs 27. Starpība it kā 2 gadi tikai, bet pēc otrā bērna dzimšanas sevi uzskatu par krietni prātīgāku un gudrāku mammu nekā pēc pirmā dzimšanas.

Bērniem 20 gados noteikti nebiju gatava - interesēja vairāk studijas, izklaides, ceļošana. Nebija gan arī tā, ka man būtu piemitusi “nekad mūžā” pārliecība, vienkārši likās, ka bērni, ģimene ir kaut kas vēlākiem gadiem, kad būšu atradusi savu vietu dzīvē, tā teikt. Vienai draudzenei bērns bija piedzimis 18 gados, ar visu tika galā un bija laimīga, ierobežota viņa nejutās, laikam jau atkarīgs no cilvēka un situācijas apkārt.

Pff, paldies visiem svētajiem un manam saprātam , ka nedzemdēju ne 20 ne 25 ne 29 gados. Pavisam nebiju tam gatava! Arī teicu, ka nekad negribèšu bèrnus, nepatika viss ar to saistītais un it seviški nepatika mazi bèrni. 30 gados izlèmu, ka varètu. Jà savu bèrnu mīlu, bet svešie joprojàm besī :D katra ir savādāka- vienai dzīves piepildījums ir atražot sevi, vīru un vēl 3 bērnus dzemdēt, citai - nedzemdēt vispār... ja pagrieztu laiku atpakalj, noteikti nedzemdētu ne 20 ne 29

Mani 20 gados interesēja studijas, darbs, hobiji un iespējamās precības. Par bērniem kā tādiem pirms laulībām pat i nedomāju. Tas neietilpa manā pasaules kārtībā. Tas, ka bērni būs kaut kad pēc kāzām - tas man bija skaidrs, tāpēc koncentrējos uz to, ka vispirms kāzas, tad bērni un noteikti nekā savādāk.

Nekad neesmu gribējusi bērnus - ne 20, ne 25 gados, ne tagad, kad tūlīt jau kā 30 ar roku aizsniedzami. Ar katru gadu šī pārliecība tikai aug un aug, liekot man pārliecināties par to, ka šis nav tas jautājums kurā jebkad mainīšu savas domas.

Man līdzīgi.
No fizioloģiskā viedokļa varbūt arī ir pareizāk radīt 20 gados. Bet, cik pazīstu sievietes, kas pirmos bērnus radījušas 20+/-2 gados, NEVIENA šobrīd nav kopā ar pirmā bērna tēvu. Te nu jautājums par vērtībām - vai vērtība ir stabila ģimene ar vienu kvalitatīvu partneri un ar/bez bērniem, vai bērns ir vērtība kā tāda, sak, labāk viena, bet ar bērniem, labāk vientuļā māte ar 3 bērniem, katrs no cita, nekā vispār bez bērniem. Respektēju abus scenārijus, bet izvēlos tomēr sev tuvāko.

Kā arī mūsdienās reti kurš 20 gados jau ir atradis savu īsto. Ne es, ne, cik atceros, neviena no manām draudzenēm/paziņām savos 20 gados nebija stabilās attiecībās, un šobrīd neviena vairs nav kopā ar tiem draugiem, kas viņām bija 20 gados.

Nekad neesmu gribējusi bērnus - ne 20, ne 25 gados, ne tagad, kad tūlīt jau kā 30 ar roku aizsniedzami. Ar katru gadu šī pārliecība tikai aug un aug, liekot man pārliecināties par to, ka šis nav tas jautājums kurā jebkad mainīšu savas domas. Par citu sieviešu izvēli nedomāju, jo neuzskatu, ka ir tāds "pareizi" vai "nepareizi". Ir normāli 20 gados negribēt bērnu, tāpat kā ir normāli gribēt. Ir normāli vispār negribēt bērnus un ir normāli vēlēties vairākus. Ir normāli būt jaunai māmiņai un ir normāli par tādu kļūt kaut pēc 40 vai 50 gadu vecuma. Mēs visas esam tik dazādas, tāpat kā mūsu vēlmes un izvēles. Savukārt tādus speciālistus, kuri bez maz vai propogandē to, ka ieņemt bērnu jaunības dullumā ir normāli, vispār neņemu par pilnu.

man 26 gadi un skaidri zinu ka bērnus negribu un nekad negribēšu.

Fascinējošs raksts. Piekrītu ka no tīri fizioloģiskās puses labāk tiešām dzemdēt tajos 20, nevis 30 vai 35. Cits jautājums ka tajos 20 gados cilvēks vēl nav nekas, viņam nekā īsti nav(ne izglītības, ne naudas un t.t.). Ārsts arī ir interesants "pipars", sāka ar spriedelēšanu par bērnu dzemdēšanu 20 gados, paturpināja ar izglītības sistēmas trūkumiem un to kritizēšanu kopumā un tad pabeidza ar filosofēšanu par to ka jādzemdē ne tikai priekš sevis, bet tāpēc lai saglabātu Latvijas tautu un lai Latvija neizmirstu.
Šis te vispār fascinē:

Piemēram, Zviedrijas pieredze rāda, ka arvien mazāk pāru paliek kopā, lai radītu bērnus. Ļoti bieži dominē vientulība vai vienpatība, un cilvēki vairs netiecas veidot ģimeni. Viņi ir gatavi apvienoties ekonomisku apsvērumu pēc, bet ne tādēļ, lai radītu bērnus. Tas ir briesmīgs egoisms un, manā skatījumā, arī infantilisms, jo ļaudis baidās uzņemties atbildību.

Man vienmēr likās ka ārstam ir jāpalīdz, jāsniedz padoms, bet te vecis izgāza kaut kādus murgus, redz nepatīk viņam ka kādam vientulība patīk, kāds negrib bērnus un kāds negrib uzņemties atbildību. Nezinu, bet nedomāju ka priekš ārsta šāda rīcība un šāda kritika ir ētiska. Pat drusku ož pēc diskriminācijas.

it kā jau varētu pasmieties, ka tādus valērijus publicē kā click bait-us. bet ir taču, kas nopietni piekrīt. tādā sabiedrībā dzīvojam, tfu