Par nomuļāto tēmu - EX.
Bijām kopā 4 gadus. Dzīvojām kopā. Bija gan skaisti mirkļi, gan strīdi, -kā jau visiem. Bija laiks, kad strādāju (intelektuāli), esmu jurists, 24/7. Ikdiena bija pakārtota darbam.
Tad pienāca tas brīdis, kad draudzne pateica - čau! Tu par daudz dzer, Tev tāds darsbs utt.
Sākumā bija pofig... - darbs aizmigloja acis. Pēc brīža uznāca nemiers un tad salkas pēc attiecībām. Vēlāk sāpes, kā jau visiem zaudējot bijušo. Sāku stresot, sirds sāka sāpēt, parādījās jautājumi kā atgūt bijušo, ko darīt, lai nomierinātu sirdi - tiešām spēcīgi pārdzīvoju.
Ik pa brīdim sarakstamies, bet tam nav īpašas jēgas. Vēlējāmies satikties (viņas iniciatīva), bet nav iznācis.
Vakar, pārdomājot dzīvi, nonācu pie secinājuma - laikam jau, ņemot vērā manu dzīves ritmu, viņa man nebija vajadzīga, - biju izvirzījis sev mērķi - darbs un viss tam tika pakārtots.
Nobloķēju soc tīklos, izdzēsu Nr.
Jūsu domas. Ja meitēns parādās un uzraksta - atbildēt, tikties, vai nelikties ne zinis? Katru dienu par viņu domāju, bet nesapratnē par meiteni, - ja aizgāji, kādēļ raksti?
7
