Pasākumi ar kolēģiem

Uzskatu, ka darba pasākumi ir jāapmeklē diezgan obligāti. Protams, nevajag jaukt ārā jau saplānotus plānus. Manuprāt ir ļoti svarīgi izveidot labas attiecības ar kolēģiem. Nav ar visiem jābut BFF, bet labas attiecības ir patīkamas ikdienas pamats. Īpaši svarīgi apmeklēt pasākumus esot jauniņajam. Ātrāk iejusties komandā un būt ''savējam''. Man tagad ir jauns kolēģis, kas nenāk ne pusdienās kopā, kur nu vel citos pasākumos. Pat knapi atraujas dienā no krēsla... Tas tik veido to, ka cilvēki viņu sāk atstumt, aprunāt utt.

Pff...es tevi saprotu.:-D
Es pirms gada arī sāku strādāt jaunā darba vietā un šeit ir pasākumi, tāaadas zobu sāpes, kolēģi it kā forši, bet esmu PATI jaunākā VISĀ uzņēmumā.:-D prārjie vidēji 10 gadus vecāki, bāc, ir grūti:-D Kadru rotācija tajā firmā arī nav nekāda , praktiski NAV.:-D Es sevi ar MILZĪGU piespiešanos un varu aizvelku uz kopēju sanākšanu ofisā, pastāvu tur, izliekos, ka man baigi interesanti, un tad pie pirmās iespējas speros atpakaļ uz kabinetu.:-D Ārpus darba akrivitātes it kā pa lielam nav, vienīgi reizi gadā visas nozares salidojums kādā reģionā.

Piespiedu brīvorātībie varētu būt pasākumi ofisā, iekā darba laika, pirms kādiem svētkiem vai svētkos, bet tas , kas aiziet uz brīvdienām, par to es tiešām neiespringtu, tas ir TAVS brīvais laiks. Galvenais ir sevi piespiest aizvilkties uz pasākumiem ofisā.:-D

Man tagad ir jauns kolēģis, kas nenāk ne pusdienās kopā, kur nu vel citos pasākumos. Pat knapi atraujas dienā no krēsla... Tas tik veido to, ka cilvēki viņu sāk atstumt, aprunāt utt.

Tas ir kaut kāds pusaudžu kolektīvs?
Var saprast ka cilvēki grib veidot draudzigas attiecības darbā utt, bet aprunāt un atstumt kādu jo viņš uz darbu iet strādat un sasniegt savus mērķus nevis draudzēties un pusdienot ar kolēğiem...?? Kaut kāda skolnieku līmeņa attieksme jums tur.

Vietā, kur dzīvoju es, ārpusdarba pasākumi notiek regulāri, vasarā katru mēnesi. Pa vasaru strādāju divās darba vietās, līdz ar to vienīgā brīvdiena man bija svētdiena. Visi tusiņi notika tieši svētdienās, bet tā kā es no darba mājas ierados svētdienas rītā (ap 6:00) tad pēdējais par ko gribēju domāt bija kaut kāds tusiņš. Kolēģiem parasti centos izskaidrot, ka man fiziski nav spēka piecelties ātrāk par 14:00 un arī pēc tam nekāda lielā darītāja nejūtos. Nezinu vai saprata, bet mani tas pārāk nesatrauca. Tas bija laiks, kad katru brīvo stundu starp maiņām pavadīju guļot. :-D
Citādā gadījumā noteikti lielākoties ierastos, kaut neesmu sajūsmā par iespēju pavadīt laiku ar kolēģiem, kas man nav labi draugi.
Dzīvojot Latvijā gan nevienu darba pasākumu garām nelaidu. :-D

Tas ir kaut kāds pusaudžu kolektīvs?
Var saprast ka cilvēki grib veidot draudzigas attiecības darbā utt, bet aprunāt un atstumt kādu jo viņš uz darbu iet strādat un sasniegt savus mērķus nevis draudzēties un pusdienot ar kolēğiem...?? Kaut kāda skolnieku līmeņa attieksme jums tur.

Sakars? Mums ir dažāda vecuma, teiksim vidēja, kolektīvs. Visi ir ļoti atvērti un visi ar humora izjūtu. Pat tādam kas nesaprot jokus, te būtu grūti strādāt. Un ne jau aprunā neglītā veidā. Bet piemēram, kādam panesās jautājums- Jānis vispār pieceļas no galda? Kā 8 atnāk, tā 17 pieceļas un aiziet. Tad vēlāk panesās joki utt. Un priecājos, ka tā. Nevarētu strādāt darbā ar formālām, oficiālām, diplomātiskām attiecībām- Labdien, uzredzēšanos, un uzrunāt uz Jūs.

Tas ir kaut kāds pusaudžu kolektīvs?
Var saprast ka cilvēki grib veidot draudzigas attiecības darbā utt, bet aprunāt un atstumt kādu jo viņš uz darbu iet strādat un sasniegt savus mērķus nevis draudzēties un pusdienot ar kolēğiem...?? Kaut kāda skolnieku līmeņa attieksme jums tur.

To pašu gribēju rakstīt.
Es, kā introverts cilvēks, kurš, pat ja ļoti grib komunicēt ar citiem, bieži vien saskaras ar reālām grūtībām to darīt, jo ir kauns, uztraukums, neveikla sajūta, bailes utt., ciest nevaru to, ka visa pasaule bez maz vai tiek pakārtota ekstravertajiem. Un, ja kolektīvā būs viens introverts cilvēks, tad viņš tiks aprunāts un apsmiets. Un kāpēc? Tāpēc, ka jūtas neveikli pusdienojot kopā ar citiem? Tāpēc, ka pēc darba grib vienatnē mājās palasīt grāmatu, nevis dzert kopā ar kolēģiem? Tāpēc, ka klusām dara savu darbu, nevis ar visiem kopā iet pīpēt un klačoties? Goda vārds, brīžiem kad lasu tos stāstus no sērijas "ja nedraudzējas ar citiem un nepiedalās kolektīva ballītēs, tātad dod pamatu tikt aprunātam un apsmietam" rada sajūtu, ka to raksta pusaudži, nevis pieauguši cilvēki.
Ja par tēmu, tad es kolektīva rīkotā pasēdēšanā piedalītos vienreiz mēnesī, tā arī pasakot, ka ikdienas ritms ir tik steidzīgs, ka brīvdienās vēlētos atpūsties, veltīt laiku saviem draugiem, ģimenei. Ja kādam kas nepatīk, tad tā nav mana problēma, jo uz darbu eju strādāt, esmu draudzīga un pieklājīga, bet netaisos katru nedēļas nogali pavadīt ar kolēģiem tikai tāpēc, lai kādam izpatiktu. Par laimi paveicies, ka, neskatoties uz to, ka strādāju lielā kolektīvā, katram kolēģim ir sava dzīve un savi brīvā laika pavadīšanas veidi, tāpēc katrs dara ko grib - pēc darba iet uz bāru iedzert vai pa taisno dodas mājās.

Jā, ir baigi smieklīgi visiem kopā ierēkt par kādu tikai tāpēc, ka tas cilvēks varbūt nav tik atvērts, tik sabiedrisks un komunikabls kā citi. Good job.

Joko par visiem, nešķirojot strādā 10g vai pirmo dienu, Intraverts, sabedrisks, sieviete, vīrietis, boss vai sekretāri. Speciāli jau nejoko par jauniņajiem katru dienu, bet man ar kolēģi katru rītu tiekoties gan pirmais teikums ir sacensība kurš pateiks ''rēcīgāku'' joku. Varat iet uz darbu un draugus nemeklēt, bet es zinu, ka jebkuram kolēģim varu pazvanīt jebkurā laikā un izručīs gan darba lietās gan ārpus darba lietās. Kas ir Jūsu mērķis- padarīts darbs, vai draugi uz mūžu, lai spriež katrs pats.

Darba pasākumi nav obligāti,ja vien nenotiek darba laikā. Gribi ej, negribi neej.
Man patīk, ja nav tādi uzspiesti darba pasākumi (neviens nepukst,ja neiet kāds) un var izvēlēties iet vai nē. Esmu cilvēks, kuram ir svarīgs kāds ir pasākums, jo ja man nepatiks pasākuma formāts, tad nebūs vēlme apmeklēt. Ja man nepatīk volejbols, tad arī nepameklēšu darba pasākumu, kura visa pamatā ir dalīties komandās un spēlēt volejbolu. Vispār patīk, ja darba vietas rīko pasākumus. Iepriekšējā darba vietā nerīkoja un ilgojos pēc kāda darba pasākuma. Šajā darbā rīko un bija prieks piedalīties. Labāk iepazinu kolēģus, brīvāka atmosfēra, sarunas.

Kā 8 atnāk, tā 17 pieceļas un aiziet.

Cilvēkam ir stunda pusdienas pārtraukums. Ne visi staigā apkārt bezjēdzīgi un klačojas ārpus tā laika. Ja cilvēks patiešām nododas darbam un strādā no 8-17, tad, manuprāt, ir ļoti muļķīgi viņu par to apsmiet.
Ir cilvēki ,kuri nemāk labi komunicēt, kuriem nav talants ar visiem atrast sarunu tematus, vai arī jokot, bet vai viņus dēļ tā būtu jāapliek, ja viņi labi veic savu darbu?

Tik pat labi var runāt par ergonomiku, veselību un fizioloģiju.

Es esmu tads cilveks, ka man ir svarigi pavadit brivo laiku ar cilvekiem un tada formata ka es velos un loti nepatik sev kaut ko uzspiest. Taka, ja tiktu rikoti darba pasakumi, kurus es nevelos apmeklet, es neapmekletu. Man liekas arkartigi nejedzigi kaut ka citadi iztureties vai skibi skatities, ja kads pec darba nevelas vel brivo laiku pavadit atkal ar kolegiem. Tas nenozime, ka kolegi nepatik. Bet ja man butu velme pavadit laiku ar savu virieti, es to daritu un planus nemainitu, jo ja nu kads izdoma pareekt, ka te augstak mineja. Nu lai jau pazviedz, citiem jau ir tikai darbs-darba tusini-darba draugi-darba romani, tad nu nesaprot citus.

Un droši vien par ergonomiku un fizioloģiju jūs tos jokus regulāri metat laukā?
Pati esmu izteikti introverts cilvēks un vislabāk jūtos vienatnē vai arī starp tuviem cilvēkiem, reti ir sanācis ar kādu darbā čupoties, bet ja iznāk, tad parasti ar kādu sava vecuma cilvēku, ar visiem nespēju komunicēt vienādi.
Zinu šos “aprunātājus”. Man ir bijušas tādas kolēģes, kurām par katru ir ko iesmiet aiz muguras, lielās joku plēsējas un izteikti draudzīgās. No tādiem cilvēkiem izteikti vairos.
Kopš viena konkrēta gadījuma darbā izvairos veidot ciešas attiecības, bet neaprobežojas tikai ar - Labdien, uzredzēšanos. Nav viss tikai melns vai balts.
Es vispār esmu tāds cilvēks, kurš pat katru jauniņo kādu mēnesi pavēros un tikai tad uzsākšu produktīvu sarunu, kur nu vēl ieiet jaunā uzņēmumā, tās man ir zobusāpes.

Kas ir Jūsu mērķis- padarīts darbs, vai draugi uz mūžu, lai spriež katrs pats.

Mans mērķis noteikti un viennozīmīgi darbā ir mana karjera. Tādi tiešām labi draugi man ir daži un pēc jauniem baigi netiecos, man pietiek, ka kolēģi paliek paziņu un kolēģu statusā.
To vai tie Tavi jokus plēsošie kolēģi paliks Tavi draugi uz mūžu ir vēl ļoti diskutabls jautājums. Esmu redzējusi gana daudz “sirds draugus” darbā (pašai savulaik tāda tiešām bija), kas ar laiku paliek statusā “bijušais kolēģis”.
Es gan nesaku, ka tās tas notiek vienmēr, bet par tēmu atkārtošos - uz darbu es eju strādāt ne draudzēties un tādu cilvēku ir ne mazums.

Un droši vien par ergonomiku un fizioloģiju jūs tos jokus regulāri metat laukā?

Nē, nav bijis neviens pats. Pat nenāk prātā neviens ko nosaukt.
Ar labdien un uzredzēšanos, pēc mēneša iešautu sev galvā.

Kur problēma karjeru apvienot ar labām attiecībām ar kolēģiem?

Tam nevajadzetu but obligatam pasakumam. Pasen stradaju kompanijaa 5 gadus un pedejo gadu mainijas menedzments, nekad ieprieks negaju uz darba ballitem un tas daleji bija iemesls, kapec pec tik ilgiem gadiem parstaju tur stradat, jo sakaas tiri piri, kapec nenac. Un citi iemesli ar jauno menedzmentu. Bet pamataa.. nepietiek ar to, ka taa jau stradaju un laiku pavadu ar kolegiem, vel brivo laiku jaatvel?
Virs ari nesen saka jaunaa darbaa, ballites tur un sur, vinam tas nav pienemami un neiet. Vai nepietiek ar to, ka kopa jau strada, vel pec tam kopa jatusee ? Pilnigi pret.

Nevēlies, pieklājīgi atsaki, es domāju, tev varētu būt redzams, vai tie ir tādi cilvēki, kuri ir tiešām draudzīgi un sapratīs, vai klaču bābas, kurā gadījumā vispār nevajadzētu sevi piespiest ar tādām lieku kontaktu uzturēt.
Es agrāk uz darba pasākumiem negāju nekad, un arī bija tā vainas sajūta atsakot, lai gan par ko, tas tomēr ir brīvprātīgi, es gribu pavadīt laiku citādi. Šinī darbā radās vēlme apmeklēt un eju arī. Bet uz darbu eju strādāt, ne čupoties, kā bija svarīgi 15 gados, un man šķiet mazākais debīli aprunāt tos, kuri saprot, kur viņi atrodas un zviegt par saviem smieklīgiem jociņiem.

Vispār besī tie klaču kolektīvi, pietiek jau ar vienu bābu komandā, nedod dievs trāpīties tādā, kurš no tādām vien sastāv. :D

Ar kolēģiem esam kolēģi, nevis draugi. Ir foršas attiecības, svinam dzimenes un citus svētkus pie galda, darba laikā, ārpus darba laika netiekamies, katram ir ģimene, bērni, mācības. Ja būtu jātiekas ārpus darba laika, ik pa laikam varbūt pievienotos kādam pasākumam, bet ne jau katru reizi, vēlos pavadīt laiku ar savu ģimeni.