Pansionāti

:-)

Nu jā, Latvijā pakaļ neviens tā nebrauks un nevadās pa visurieni. Labi, ja pāris stundas dienā var atnākt uz mājām aprūpētājs.

Ja Tu to man, tad centrs pats brauc pakaļ :)
Standarta Latvijas pansionātā diez vai nodotu, ja nu vienīgi pēc vecāku pašu iniciatīvas, ja tik tiešām tur justos labāk.

Tāds ne šur ne tur.

Gan cilvēkam, kurš nesaprot, kur īsti jābāzējas, gan vadātājam papildus laiks, līdzekļi.

Vadāt turp un atpakaļ ir nāve.

Esmu par veco ļaužu aprūpes centriem, uz kuriem no rīta var izlemt - doties jeb palikt mājās. Tāds kā dienas izklaides/aprūpes centrs. Vakarā var doties mājup, var palikt aprūpes centrā.

Pat nezinu, kā spiedīgos apstākļos būtu labāk, ērtāk, izdevīgāk un foršāk visām pusēm.

Ļautu pašam izvēlēties. Nodot nevienu netaisos.

Sensitīva tēma, bet kāds gribētu tieši mājās, kāds tieši pie citiem cilvēkiem, bet pie mums tā aprūpe un palīdzība tik slikti attīstīta, ka nauda tiešām liela un cilvēki ir spiesti atdot valsts pansionātos.

Noteikti nevarētu savus vecākus atdot pansionātam, lai cik viņš labs nebūtu (domāju, ka viņi paši to nemaz nevēlētos), bet ja ptu ptu ptu būtu tāda situācija, ka paši par sevi galīgi nevarētu parūpēties un kādām būtu jābūt klāt lielāko dienas/nakts daļu, tad drīzāk algotu kādus aprūpētājus, kuri būtu ar viņiem un palīdzētu darīt tās lietas, ko paši nespēj un noteikti viņu pašu mājā, lai ir savā ierastajā vidē. Vispār smaga tēma, ceru, ka neko tādu nenāksies piedzīvot.

Ja būtu medicīniska vajadzība tad jā, bet vienkārši jo vecs nē. Zinu arī ka mani vecāki to negribētu.
Manai omai ir pāri 80 un opim tuvu tam, abi divi adekvāti un par sevi spēj parūpēties un pa lielam viss ok, opis pat salīdzinoši aktīvi dzīvo, ar savu draudzeni daudz braukā ar riteņiem un dara citas pensionaru fiziskās aktivitātes utt :D tāka man grūti iedomāties ka vispār kādreiz būtu vajadzība pec pansionāta viņiem vai maniem vecākiem.
Bet nu visādi dzīvē gadās, tik var cerēt ka ar savejiem tā nebūs...

Pareizi jau tu saki , tikai tieši uztveri ( šādās globālās lietās ) , manuprāt, veido ģimene un tās pieredze. Man škiet , ka tas tiek nodots no paaudzes paaudzē, līdzīgi kā svētku svinēšana
Es sen vairs neņemos spriest , kas ir labi un , kas slikti. Es zinh , ka es tā negribu un izdarīšu visu , kas no manis ir atkarīgs , lai ar mani tā nenotiktu.

Wee ne tikai audzināšanas un dzīves uztverē tas ir, kā jau minēju tas ne visiem būtu pa spēkam, cilvēki ir dažādi, kāds to mierīgi uztvertu kā vienu no dzīves pamatiem , bet cits grims depresijā , nespēs pieņemt to, sirds lūzīs, pats noslēgsies ! Tamdēļ ir manuprāt nekorekti domāt, ka ja citi tā darījtu,, tad viņi ir slikti!:-/

Nav ko te tēlot svētās govis, kamēr pašas neesat pieaugušam cilvēkam pamazgājušas dirsu vai izbaudījušas demences radītu 

Es esmu dzīvojusi kopā ar cilvēku kutš mira no zarnu vēža, redzēju kā ar katru stundu izgaist dzīvība. Sākumā staigāja un ārā gāja , līdz pat no gultas nevarēja piecelties. Tā kā manis teiktais nav no gaisa izdomāts.
Te viss ir drīzāk audzināšanā un dzīves uztverē.

Manā ģimenē liela daļa sieviešu dzīvo ilgu mūžu 90+, vienmēr esmu redzējusi un zinu , ka par ģimeni ir jārūpējas , jau daudzus gadus atpakaļ paņēmu pie sevis savu omi. Es nevaru iedomāties, ka varētu omi ielikt pansionātā, viņa man ir kā mamma , es negāju bērnu dārzā, bet dzīvojos pa mājām ar omi un ja man būtu ome jāliek pansionātā es justos kā nodevēja.
Iespējams , ja būtu tiešām pamatota medicīniska nepieciešamība , es domātu savādāk, bet pagaidām es to nevaru iedomāties.
Es ļoti ceru , ka man sanāks to pašu ieaudzināt savā bērnā un ļoti negribētu nonākt pansionātā, es gribu nomirt sirmā vecumā, savā gultā , lai man apkārt ir mana ģimene.
Ļoti daudz kas ir atkarīgs no ģimenes audzināšanas , es ģimenes vārdā atdotu i pēdējo kreklu, atteiktos no sava komforta un pat pakārtotu savu dzīvi cita vajadzībām un jo vecāka es kļūstu , jo stingrāka ir mana pārliecība šajā jautājumā.

Daudziem vecākiem cilvēkiem tiešām jābūt klāt 24/7 - neatkarīgi no risinājuma, tā ir pamatīga summa.

Vai gribētu? Noteikti nē. Vai varētu? Pēc vajadzības jā. Mani vecāki un vecvecāki nedzīvo man tuvumā, lai varētu diendienā izbraukāt. Pārcelties negribētu.
Aprūpētājs ir labākais variants, ļoti ceru, ka varēšu to kādu dienu atļauties, kad pienāks vajadzība, kā arī uzticamu cilvēku atrast.
Bet ja nebūtu daudz citu variantu, tad gan.

Citu tuvu un vecu radinieku piemeklēja plaušu vēzis. Uz beigām bija tik smagi, ka vairs nebija spējīgs runāt, bet vismaz prāts vēl bija vietā. Sēdi viņam pretī, stāsti par sirsnīgākajām bērnības atmiņām ar viņu kopā, un redzi, kā viņš visu ar asarām acīs saprot, bet nespēj neko atbildē

Tas ir tik sāpīgi, apzināties ka cilvēkam sāp, neko izdarīt nevar un pamazām izgaist :-(, ak tik žēl ,ka tam bija Tev jāiet cauri! :-(

Jā, varētu, ja būtu vajadzība. Kā arī pati, ja vecumdienās būtu neadekvātā un traucējošā stāvoklī, gribētu, ka manu dirsu slauka personas, kuras par to saņem naudu, nevis radinieki.
Es te nerunāju par mīļu, zeķes adošu sirmmāmiņu, bet gan par gadījumiem, kad vecie cilvēki kļūst cilājami un/vai neadekvāti, agresīvi.
Nav ko te tēlot svētās govis, kamēr pašas neesat pieaugušam cilvēkam pamazgājušas dirsu vai izbaudījušas demences radītu agresivitāti/uzbrukumus, tikmēr varat teoretizēt.

Tieši manas domas.

Kad vasarā biju pie Omītes,zini kā sirds lūza, jo cilvēks pirms gadiem 2 vēl tevi zināja, kā sauc, kas esi,bet nu viņa skatās uz mani kā uz svešinieku un saka ,kas tu esi meitiņ??? Un prasa, kad opis nāks iekšā? (Diemžēl pagājušajā gadā Opis devās tai saulē)un zin kā lūzt sirds, kad nespēj pateikt,ka nekad! ?! Vai prasa kur ir tie bērniņi,kas pirms maza laika te bija ( neviena īstenībā nebija) , cilvēkam acu skatiens ir tukšs! Un tas sāp! Jo Saproti,ka labāk vairāk nekad nebūs

Tas ir ļoti sāpīgi... esmu piedzīvojusi ļoti līdzīgas situācijas ar saviem vecvecākiem. Opis arī pakāpeniski attālinājās arvien tālāk un tālāk no savām atmiņām un savus bērnus vairs pat īsti neatpazina, pamostoties slimnīcas gultā pēc smagas operācijas sāka bļaustīties, lai laiž viņu vaļā, viņam jāiet malku kraut (pats vairs nesaprata, ka viņam vienas kājas nav jau 5 gadus).
Citu tuvu un vecu radinieku piemeklēja plaušu vēzis. Uz beigām bija tik smagi, ka vairs nebija spējīgs runāt, bet vismaz prāts vēl bija vietā. Sēdi viņam pretī, stāsti par sirsnīgākajām bērnības atmiņām ar viņu kopā, un redzi, kā viņš visu ar asarām acīs saprot, bet nespēj neko atbildēt...
.
Novirzījos jau no tēmas mazliet, bet, bļāviens, pēc visa tā man ir tik ļoti bail piedzīvot tādas vecumdienas, kad vairs pats nesaproti kas esi, zaudē spēju izteikties un vairs neatpazīsti savus tuvākos