Pansionāti

Neredzu kaut kā atbildi par to, ko es uzdevu, bet diršanu apkārt. Un tā tu bojā visas diskusijas.

Ja ne mania tava tema sen nogrimtu:-P

Būtībā es negribētu nodot savus vecākus pansionātā. Nepieciešamības gadījumā gribētu pati parūpēties.
Bet, piemēram, mana mamma pati ir teikusi, ka labāk gribētu uz pansionātu, ja būs tāda vajadzība. Vot ej un strīdies :-P

Jā, varētu, ja būtu vajadzība. Kā arī pati, ja vecumdienās būtu neadekvātā un traucējošā stāvoklī, gribētu, ka manu dirsu slauka personas, kuras par to saņem naudu, nevis radinieki.
Es te nerunāju par mīļu, zeķes adošu sirmmāmiņu, bet gan par gadījumiem, kad vecie cilvēki kļūst cilājami un/vai neadekvāti, agresīvi.
Nav ko te tēlot svētās govis, kamēr pašas neesat pieaugušam cilvēkam pamazgājušas dirsu vai izbaudījušas demences radītu agresivitāti/uzbrukumus, tikmēr varat teoretizēt.

domāju, ka jā. tas gan nebūtu viegls lēmums, būtu jāpiemeklē laba iestāde, cik nu tādas ir LV, jāpārliecinās, ka cilvēkus tur tik tiešām aprūpē. un viņas arī maksā labi. mani vecāki par to ir runājuši, paši ierosinājuši, lai gan līdz sirmam vecumam tālu. turklāt, liela iespēja, ka es nedzīvošu LV un viņi atkal negribēs dzīvot citā valstī, kaut kā man būs par viņiem jāparūpējas.

Es varētu, bet tikai labā pansionāta.

+

Es varētu nodot vecākus aprūpei, ja pati nevarētu tikt galā. Protams, ja viņi paši tam piekristu. Pats galvenais kritērijs būtu tādas personības izmaiņas, kad cilvēku nedrīkst atstāt vienu ne uz mirkli.

Es varētu, ja viņi paši tā gribētu. Bet redzot, cik traki ģimenei gāja ar maniem vecvecākiem, es jau tad pieņēmu lēmumu, ka vajadzības gadījumā algošu kopēju, parūpēšos par vecākiem finansiāli, iespēju robežās apciemošu, bet noteikti nesēdēšu pie viņu gultas 24/7, bet turpināšu strādāt. Ja vajadzēs, strādāšu dubultdaudz, lai pietiek nauda visām vecāku vajadzībām.
Un tie, kas moralizē par to, ka tie taču miesīgi vecāki un kā tā var - es neticu, ka viņi jebkad ir paši bijuši situācijā, kad 24/7 jākopj vecs un slims cilvēks. :-/

Tieši šobrīd mans tētis rūpējas par savu mammu,manu omīti, nu tas ir sāpīgi, redzēt kā cilvēks maz pamazām " izzūd", principā var teikt,ka Omīte vairs nav te, viņa dzīvo citā pasaulē, mani vairāk neatpazīst, neatceras kur ir kas, visas māsas savas dzen prom, bieži dauzas pa logiem durvīm, lai laiž ārā,jo grib uz mājām, kaut ir mājās, reizēm pat pamperu neļauj Mainīt , kliedz sit, nu tas nav viegli un patīkami, takā nevajag pārmest ka kāds vēlas likt pansionātā(t)

Sognare.. Man arī, lasot vienu otru ierakstu, rodas sajūta, ka runa ir par kleitas izvēli -es tā kā negribētu, bet zināmos apstākļos padomātu. Man ģimenē nesen bija tāds gadījums, ne tas pats smagākais no iespējamajiem, bet arī radi jau sāka bažīties, vai pašai kopējai jumts neaizbrauks.
Problēma ir sabiedŗības attieksmē, ka pansionāti tiek uztverti par nabagmājām. Kaut gan tur vecīšiem ir atbilstoša kompānija, izklaides un man bija pārsteigums, cik labā stāvoklī telpas, kad sanāca tur viesoties pirms X gadiem.

amsterdama tur tā lieta,ka ir atšķirība kāda situācijā izvēlas tādu iespēju kā pansionāts! Ja to dara tikai tādēļ,kā redz cilvēks sāk palikt vecs, un sāk "traucēt" protams tad es ar nesaprotu kā var tā! Bet nu ir situācijas,kad labākais ir izvēlēties pansionātu,kur tiks veikta atbilstoši veselības stāvoklim piemērota aprūpe!
Zin kad strādāju, bieži redzēju tādus cilvēkus,kam kāds no vecākiem gulēja slimnīcā, radinieki nekad ne reizi neatnāca līdz palātai, tik pie māsu posteņa pajautāja kā iet? Un kad rakstīs ārā!? Dienā kad rakstīja ārā, nevis paši atbrauca,bet lūdza lai sociālos sauc! Un varēja redzēt,ka cilvēks ir bēdīgs, jo neviens neatbrauc pakaļ, neapciemo,kaut vecajam cilvēkam nekas nebija, ja neskaita vecums, bet saprātīgs, pats var iet! :-(, tas lūk ir nožēlojami! Bet par pansionātiem sausminaties??!!? Tā ir tā pati slimnīca, tik piemērota veciem cilvēkiem!

Piebildīšu vēl,ka ne visiem ir spēka rūpēties par cilvēku,kas ir smagi slims ( demence, Alcheimera slimība) , ja kāds apgalvos,ka vot viņs spēs, jauki,bet ne visiem tas ir pa spēkam!!! Iedomājieties, , jūsu pats tuvākais cilvēks, ņem kliedz uz jums! Sit! Pretojas uz jebkuru jūsu darbību!, Sauc jūs par nelieti,kas grib nogalināt , apzagt, pašu mājā dauzas pa logiem,du durvīm,lai laiž ārā! Aiziet kautkur un neatceras kur atrodas?! Runā par cilvēkiem kas vairāk nav, tagadnes formā! 10x prasa vienu un to pašu! Tas nav ne tikai fiziski grūti ,bet arī emocionāli!

sognare-Pilniibaa piekriitu!Tad veel ir viena lieta,par ko reti kurs piedomaa-viena lieta ir stradaat so darbu slimniicaa,pansionaataa,otra-redzeet to visu savaa gimenee.Esmu loti biezi dzirdeejusi to,bet tu tacu esi profesionaale,jaa ,bet peec darba es eju maajaas un atpuusos,bet to visu tureet 24/7 ir tiesaam gruuti.
Tapeec es esmu par pansionaatu,ja tas ir nepieciesams.Radinieki reizeem domaa,ka tas vinu vecais cilveeks labaak jutiisies tajaa loti daargajaa,ekskluziivajaa vietaa,kur skaists interjeers utt,bet taa patiesiiba ir taada,ka tas ir vairaak vajadziigs tam radiniekam,taa sajuuta,ka tur buus labaak,tas pats slimnieks vairaak,vai mazaak neko no taa neredz.Vins juut tikai taa kopeeja ruupes,un tas tiesaam buutu loti svariigi-laba apruupe,labs eediens.
Tie kopeeji visur straadaa vienaadi,loti censaas savu darbu izdariit peec iespeejas labaak-manaa pusee noteikti ,ceru ka taa ir arii Latvijaa.

Palasiet kaut vai par to pašu vecuma demenci. Nez cik ilgi tādu tuvinieku varētu izturēt, no kura ir palicis tikai ķermenis, bet prāts kur tālu prom. Kurš ir neadekvāts un var sastrādāt tādus brīnumus. Kopēju algot arī nav variants, jo tāds ir jāpieskata 24/7. Kas nozīmē, ka bērniem jāalgo vairāki darbinieki uz pilnu slodzi.

paranoid par to es arī jau rakstīju, tas ir sāpīgi! Kad vasarā biju pie Omītes,zini kā sirds lūza, jo cilvēks pirms gadiem 2 vēl tevi zināja, kā sauc, kas esi,bet nu viņa skatās uz mani kā uz svešinieku un saka ,kas tu esi meitiņ??? Un prasa, kad opis nāks iekšā? (Diemžēl pagājušajā gadā Opis devās tai saulē)un zin kā lūzt sirds, kad nespēj pateikt,ka nekad! ?! Vai prasa kur ir tie bērniņi,kas pirms maza laika te bija ( neviena īstenībā nebija) , cilvēkam acu skatiens ir tukšs! Un tas sāp! Jo Saproti,ka labāk vairāk nekad nebūs:'-(:-(

Jā, varētu, ja būtu vajadzība. Kā arī pati, ja vecumdienās būtu neadekvātā un traucējošā stāvoklī, gribētu, ka manu dirsu slauka personas, kuras par to saņem naudu, nevis radinieki.
Es te nerunāju par mīļu, zeķes adošu sirmmāmiņu, bet gan par gadījumiem, kad vecie cilvēki kļūst cilājami un/vai neadekvāti, agresīvi.
Nav ko te tēlot svētās govis, kamēr pašas neesat pieaugušam cilvēkam pamazgājušas dirsu vai izbaudījušas demences radītu agresivitāti/uzbrukumus, tikmēr varat teoretizēt.

Tieši manas domas.

Kad vasarā biju pie Omītes,zini kā sirds lūza, jo cilvēks pirms gadiem 2 vēl tevi zināja, kā sauc, kas esi,bet nu viņa skatās uz mani kā uz svešinieku un saka ,kas tu esi meitiņ??? Un prasa, kad opis nāks iekšā? (Diemžēl pagājušajā gadā Opis devās tai saulē)un zin kā lūzt sirds, kad nespēj pateikt,ka nekad! ?! Vai prasa kur ir tie bērniņi,kas pirms maza laika te bija ( neviena īstenībā nebija) , cilvēkam acu skatiens ir tukšs! Un tas sāp! Jo Saproti,ka labāk vairāk nekad nebūs

Tas ir ļoti sāpīgi... esmu piedzīvojusi ļoti līdzīgas situācijas ar saviem vecvecākiem. Opis arī pakāpeniski attālinājās arvien tālāk un tālāk no savām atmiņām un savus bērnus vairs pat īsti neatpazina, pamostoties slimnīcas gultā pēc smagas operācijas sāka bļaustīties, lai laiž viņu vaļā, viņam jāiet malku kraut (pats vairs nesaprata, ka viņam vienas kājas nav jau 5 gadus).
Citu tuvu un vecu radinieku piemeklēja plaušu vēzis. Uz beigām bija tik smagi, ka vairs nebija spējīgs runāt, bet vismaz prāts vēl bija vietā. Sēdi viņam pretī, stāsti par sirsnīgākajām bērnības atmiņām ar viņu kopā, un redzi, kā viņš visu ar asarām acīs saprot, bet nespēj neko atbildēt...
.
Novirzījos jau no tēmas mazliet, bet, bļāviens, pēc visa tā man ir tik ļoti bail piedzīvot tādas vecumdienas, kad vairs pats nesaproti kas esi, zaudē spēju izteikties un vairs neatpazīsti savus tuvākos

Citu tuvu un vecu radinieku piemeklēja plaušu vēzis. Uz beigām bija tik smagi, ka vairs nebija spējīgs runāt, bet vismaz prāts vēl bija vietā. Sēdi viņam pretī, stāsti par sirsnīgākajām bērnības atmiņām ar viņu kopā, un redzi, kā viņš visu ar asarām acīs saprot, bet nespēj neko atbildē

Tas ir tik sāpīgi, apzināties ka cilvēkam sāp, neko izdarīt nevar un pamazām izgaist :-(, ak tik žēl ,ka tam bija Tev jāiet cauri! :-(

Vai gribētu? Noteikti nē. Vai varētu? Pēc vajadzības jā. Mani vecāki un vecvecāki nedzīvo man tuvumā, lai varētu diendienā izbraukāt. Pārcelties negribētu.
Aprūpētājs ir labākais variants, ļoti ceru, ka varēšu to kādu dienu atļauties, kad pienāks vajadzība, kā arī uzticamu cilvēku atrast.
Bet ja nebūtu daudz citu variantu, tad gan.

Daudziem vecākiem cilvēkiem tiešām jābūt klāt 24/7 - neatkarīgi no risinājuma, tā ir pamatīga summa.

Manā ģimenē liela daļa sieviešu dzīvo ilgu mūžu 90+, vienmēr esmu redzējusi un zinu , ka par ģimeni ir jārūpējas , jau daudzus gadus atpakaļ paņēmu pie sevis savu omi. Es nevaru iedomāties, ka varētu omi ielikt pansionātā, viņa man ir kā mamma , es negāju bērnu dārzā, bet dzīvojos pa mājām ar omi un ja man būtu ome jāliek pansionātā es justos kā nodevēja.
Iespējams , ja būtu tiešām pamatota medicīniska nepieciešamība , es domātu savādāk, bet pagaidām es to nevaru iedomāties.
Es ļoti ceru , ka man sanāks to pašu ieaudzināt savā bērnā un ļoti negribētu nonākt pansionātā, es gribu nomirt sirmā vecumā, savā gultā , lai man apkārt ir mana ģimene.
Ļoti daudz kas ir atkarīgs no ģimenes audzināšanas , es ģimenes vārdā atdotu i pēdējo kreklu, atteiktos no sava komforta un pat pakārtotu savu dzīvi cita vajadzībām un jo vecāka es kļūstu , jo stingrāka ir mana pārliecība šajā jautājumā.