Sports

Labāk jau ir audzēt dirsu nekā tās 2 sporta stundas nedēļā pasportot, ne?

Ne jau sportu negribi, bet redzēt to puisi. Tāpat nāksies (gan sporta zālē, gan gaiteņos, gan visur kur citur), nekādu attaisnojumu neredzu melošanai. Varbūt maini skolu labāk?

Klaberleng, dažām dirsa dabiski bez sporta ir tievāka nekā citām ar. :)

Īsāk sakot, negribu bojāt sev dzīvi un garastāvokli

Te pat ar resnumu vai mazkustību nav sakara.
Te visa bēda ir tajā, ka špindzele ar puikām apkārt skraidīt prot, bet atbildību par saviem darbiem uzņemties nē. Un tad briesmīgās sporta stundas špindzelei bojā garstāvokli, jo nedod Dievs, brūtgāninš paskatīsies virsū, kad šamā iesvīdusi.
Bez ķīmijas arī skolu var beigt. Tā garīgo nebojā? ;-)|-)

Sports tādā izpausmē, kāds tas ir Latvijas skolās, drīzāk rada riebumu, nevis vēlmi būt aktīvam. Nevarētu teikt, ka esmu dzīvē jutusi vajadzību pēc bumbiņas mešanas skilliem vai volejbola servēm. Godīgi sakot, vispār nesaprotu, kur šādas prasmes tiek pielietotas- ar akmeni mēģinot trāpīt kādam putnam vai dzīvniekam, kas izposta jūsu dārzeņu lauku? :-D Šobrīd no fiziskajām aktivitātēm daru to, kas patīk, liekā svara nav. Sporta stundas atceros kā nevajadzīgu murgu.

Te visa bēda ir tajā, ka špindzele ar puikām apkārt skraidīt prot, bet atbildību par saviem darbiem uzņemties nē. Un tad briesmīgās sporta stundas špindzelei bojā garstāvokli, jo nedod Dievs, brūtgāninš paskatīsies virsū, kad šamā iesvīdusi.
Bez ķīmijas arī skolu var beigt. Tā garīgo nebojā?

+ :-D

Ja tā puišeļa tur nebūtu, tad sportotu tālāk savā līmenī. Tāpat kā jebkurā priekšmetā. Tāpat kā gatavojas fizikas kontroldarbam. Tiešām, cita skola būtu iespēja aizbēgt no viņa. Visādi citādi psihologs, ne šādas stulbas domas.

Sākumskolā vispār bija murgs, jo biju kautrīgs, kluss bērns, kuram nebija draugu, turklāt sporta stundās man praktiski nekas nepadevās, tāpēc pārējie smējās, ņirgājās. Tas arī radīja riebumu pret sporta stundām. Dienās, kad bija sports, biju ne dzīva, ne mirusi, garastāvoklis bija izcili slikts.

Šis pilnīgi kā par mani! Arī biju ļoti kluss, kautrīgs bērns, tāpēc, jo vairāk stresoju par to, kā izskatīšos no malas, jo mazāk kaut kas padevās. Nekādi nevarēju iemācīties mest kūleni atmuguriski - visi kā viens atklāti smējās, ņirgājās, krosā vienmēr biju pēdējā - atkal iemesls ņirgāties, tiek spēlēta tautas bumba - spēcīgākie klases zēni speciāli no visa spēka met bumbu, trāpot man pa galvu, jo visi gūst milzu baudu no tā, ka var pazemot vājāko. Beigu beigās viss tā piegriezās, ka tiku pie ārsta zīmes. Tagad par sporta trūkumu savā dzīvē nesūdzos. Mīlu skriet, braukt ar velo, vingrot. Pati zinu savu spēju robežas, pati zinu, ko varu un ko ne.
Nobeigumā varu tikai piekrist šim:

Un, jā, nenosodu tos, kuri prasa atbrīvojumu no ārsta, lai neapmeklētu sporta stundas. Jo man mans emocionālais līdzsvars ir svarīgāks. Ņirgāšanās var radīt tādas traumas, kuras grūti pēc tam izdzēst no dzīves, bet fizisko stāvokli uzlabot ir daudz vieglāk.

Te visas sporta stundu kautrīgās meitenes ar puisīšiem skraidīja sporta stundu laikā? |-)

Man skolas laikā sports arī nav nekad paticis, taču es to apmeklēju un darīju visu ko teica, lai dabūtu atzīmi. bet kā var meitenei ieteikt lai paņem ārsta zīmi un neiet uz stundu? (t)
Varbūt viņai vajag paņemt ārsta zīmi arī atbrīvojumu no matematikas stundām? Vai tagad ir jauna mode un sports vairs neskaitās kā māc. priekšmets?
Aizmirsti par to savu "bijušo" un pievērsies labāk mācībām.

Es atbalstu neiešanu uz sporta stundām, ja tam ir nopietins iemesls. Atceros, kad gāju pamatskolā uz sporta nodarbībām gāju regulāri, lidz vienam brīdim, kad nākamajā gadā stundu sarkasts bija tāds, ka sporta nodarbības iekrita tieši pirmajās divās stundās. Skolā dušas nekādas, 5 min starpbrīdis, kur nozmagāties vispār normāli nevar un nekad arī ātrāk nevienu no nodarbībām neatbrīvoja. Netaisos smirdīgs, sasvīdis pēc tam visu dienu pavadīt skolā. Tāpēc aizgāju pie ģimenes ārsta un dabūju zīmi - atbrīvojumu no sporta uz visu gadu. Vispār uzskatu, ka tie, kas nodarbojas ar sportu ārpus skolas, tiem vispār nevajadzētu iet uz sporta nodarbībām. Es nezinu kā ir tagad, bet kad es skolā gāju, mums bija pilnīgi apsurta vērtēšanas sistēma, pēc kā lika atdzīmes. Sporta skolotāja bija izbijusi basketboliste, tad nu visas ieskaites bija basketbolā, kas, manuprāt, ir pilnīgi apsurti. Kā var likt atdzīmi par to cik tu reizes iemet grozā? vai cik tālu tu aizmet tenisa bumbiņu, gribētu redzēt to pētījumu pēc kādiem kritērijiem nosaka, cik tālu vai cik reižu ir jāiemet grozā bumba atbilstoši vecumam. Pat prefeisonāli basketbolisti no 20 reizēm 1 reizi netrāpīs. Mums bija cilvēki kuri gāja gan peldēšanā, gan futbolā utt Kāpēc gan nevērtēt tajos sporta veidos kā jaunietis ir sevi attīstījis? Man tas vienmēr nav bijis saprotams un licies pilnīgi stūlbi. Jāpiebilst, ka vienu gadu mums mainījās sporta skolotājs, vot, tas gan bija,manuprāt, ļoti labs vecis. Tikai žēl, ka viņu atlaida, jo bieži nāca uz stundām "ierāvis", viņš stundu sākumā vienmēr klasei paprsīja, ko MĒS gribam darīt, un ar "MĒS gribam darīt" es nedomāju sēdēt stūrī un klačoties un neko nedarīt, bet gan kādas fiziskas atktivitātes konkrētā dienā, tad nu visa klase nolēma, kā kuru dienu, citreiz florbolu, citreiz basketbolu, tautas bumbu utt. Visi piedalījās, skrēja, kalorijas dega, visi bija apmierināti. Tā, manuprāt, arī būtu jābūt sporta nodarbībām, nevis no dibena izrautiem kaut kādiem neizprotamiem standartiem.
Kas attiecas uz autori, tad jāsaka, ka tas nu gan nebūtu pietiekami labs iemesls, lai neietu uz nodarbībām, tikai tāpēc, ka bijušai "štuceris" ir tur. Nedomā par viņu un pievērsies citām lietām.

Kā var likt atdzīmi par to cik tu reizes iemet grozā? vai cik tālu tu aizmet tenisa bumbiņu, gribētu redzēt to pētījumu pēc kādiem kritērijiem nosaka, cik tālu vai cik reižu ir jāiemet grozā bumba atbilstoši vecumam. Pat prefeisonāli basketbolisti no 20 reizēm 1 reizi netrāpīs.

šis bija iemesls, kāpēc man skolā riebās sports, vēljoprojām atceros ar riebumu :D man tā vērtēšanas sistēma šķiet tik neloģiska.
Es aizgāju pie ģimenes ārstes, paskaidroju situāciju, ka man vienkārši riebjas visa tā vērtēšanas sistēma un beigās esmu knapi sekmīga, jo man ne īpaši viss padevās un man uzrakstīja zīmi, lai mani pārceļ uz sagatavošanas grupu - es darīju visu to pašu ko visi, bet mani nevērtēja ar atzīmi, vienkārši ielika "ieskaitīts", ka esmu piedalījusies. Un tā arī nodzīvoju visu skolas laiku ar sagatavošanas grupu.
Tagad nodarbojos ar fitnesu un viss ir baigi labi :D bet tāpēc ir treneris, kurš strādā ar tevi individuali un tu viņam maksā naudu un viņš visu dara tavās interesēs.

Kas tā par sabiedrību Jums apkārt, kad saka, ka mēdz kāds ņirgāties. Es kaut kā neatceros neko tādu. Protams mums bija, kas var un kas totāli nevar. Tā būs vienmēr. Bet mēs neņirgājāmies, jo sapratām, ka ne visi var pasportot vienādi labi.
Ja apkārt ir ņirgāšanās, tad tā ir problēma jau klases saknē. Un tā notiks ar vai bez sporta stundas.
PS.:-D:-D:-D Klasei jāsāk ar sevi
Bet par autores galveno problēmu - puisis. Pati tak teici, ka viņš ir bijušais. Ko tad neatstāj viņu kā bijušo?

Kā var likt atdzīmi par to cik tu reizes iemet grozā? vai cik tālu tu aizmet tenisa bumbiņu, gribētu redzēt to pētījumu pēc kādiem kritērijiem nosaka, cik tālu vai cik reižu ir jāiemet grozā bumba atbilstoši vecumam. Pat prefeisonāli basketbolisti no 20 reizēm 1 reizi netrāpīs.

Šis ir tas par ko daudzi diskutē, bet pārmaiņas nenotiek. Ka sportā atzīmēm nav jābūt. Sportā cilvēkam ir galvenais pareizi darīt vingrinājumus, kas attīsta viņa ķermeni. Bet ministrijai jau tas nerūp. Tur gan jau nestrādā kvalificēti cilvēki šajos jautājumos.

es kā šodien atceros kā raudāju pēc kārtējās sporta ieskaites, kur bija jāskrien atspole. Skrēju, centos, un rezultātā mans laiks atbilda vērtējumam N/V. Nu kā- kā var ielikt N/V par to ka cilvēks skrien, piedalās un cenšās. Ko tas man iemācija? Bastot sporta stundas... jo prieka nekāda piedalīties nebija. Es uzskatu, ka sports kā tāds nevar būt vērtēts ar atzīmēm... ja cilvēks piedalās, cenšās, sporto tad ir ieskaitīts- kā meitene minēja par to sagatavošanas grupu- žēl, ka es par tādu tai laikā nezināju...

Ja sportā nav jāliek atzīmes, tad arī mājturībā, mūzikā un vizuālajā mākslā ne tik, jo vari censties vai necensties, bet, ja nav dziedāmās balss, tad nav un nebūs, ja abas rokas ir kreisās, tad izstiepies vai saraujies, bet nesanāks nedz smuks zīmējums, nedz smuks tamborējums :-) Lai gan skolu beidzu pirms laba laika; kas zina, varbūt tagad šajos priekšmetos patiešām neliek atzīmes :-D Lai gan, ja atzīmi neliek tikai sportā, bet radošajos priekšmetos liek, tad baigā diskriminācija :-)
Pati mācījos skolā, kur standarti sporta ieskaitēm bija augstāki, nekā valstī noteiktie, jo sports šajā skolā bija ļoti svarīgs. Jā, nemāku es mest bumbiņu un vidusskolas gados ne reizi ! pēc savas skolas standartiem nedabūju sekmīgu atzīmi bumbiņas mešanā, bet uz sporta nodarbībām tāpat gāju, necentos dabūt atbrīvojumus no bumbiņmešanas un neviens klases biedrs, ne sportiskie, ne nesportiskie, nesmējās par manu nesekmīgo atzīmi bumbiņas mešanā. Ja par kaut ko tādu notiek ņirgāšanās, tad tajā klasē mikroklimats nav īpaši labs arī ārpus sporta laukuma. Slikta atzīme ir slikta atzīme, vai tā būtu fizikā vai sportā. No fiziskas taču neviens neprasa atbrīvojumus tikai tāpēc, ka nesaprot.
Vispār nesaprotu tos ģimenes ārstus, kas dod atbrīvojumus no sporta nodarbībām, jo cilvēks, lūktum, negrib vidējo atzīmi sabojāt, vai tāpēc, ka slinkums 8.00 no rīta sportot :-| Uzskatu, ka autores minētais apsvērums par bijušo arī nav pietiekams neiešanai uz sporta stundām.

Mūzikā par dziedāšanu arī nekad atzīmi nelika, vismaz mums. Tur vienmēr bija teorija, ko vai nu Tu iemācies vai neiemācies. Līdz ar to, ja dziedāt nemāki, tad dabūji atzīmi par to, ka tērēji laiku, un apguvi teoriju.
Zīmēšanā man šķiet, ka baigās atzīmes mums nelika- arī bija ieskaitīts vai neieskaitīts. Bet sporta uzdevums ir jā- iemācīt bērnam sportot un nodarboties ar fiziskajām aktivitātēm, bet ja bērns to dara un saņem tāpat par to slikti atbildi, jo nav dzimis Samoilovs vai Ikauniece- Admidiņa tieši kā tas veicina to, ka gribas ko darīt? Mamma stāstīja, ka viņas laikā sporta skolotājs pēc skolas taisīja dažādus treniņus utt, un ja tur skolēni, kuriem nebija baigā talanta gāja un piedalījās un aktīvi darbojas vienmēr saņēma labu atzīmi- lūk tas veicināja to, ka viņi gāja un darīja. Mums tādu iespēju nebija.

Slikta atzīme ir slikta atzīme, vai tā būtu fizikā vai sportā. No fiziskas taču neviens neprasa atbrīvojumus tikai tāpēc, ka nesaprot.

Tās ir pilnīgi nesalīdzināmas lietas. Fizikas konkrēto vielu ar normālu privātskolotāju var iemācities jebkurš vienas dienas laikā, bet aizmest bumbiņu tālāk pa vienu dienu, pat pa nedēlu "iemācīties" nevar, jo tur nemaz nevar lietot vārdu "iemācīties", tas ir vai nu tu vari vai nē, kas ir atkarīgs no taviem fiziskiem dotumiem.

Vispār piekritu, ka problēmas sakne ir ņirgāšanās! Mums nekas tāds nebija. Arī man bija savi vājie punkti sportā, tāpat maniem klasesbiedriem, bet nevienā skolā un nevienā klasē neviens neņirgājās. Briesmīgi lasīt īstenībā! Vaina ir ģimenē un audzināšanā, no kaut kurienes jau tas nāk, ka var apsmiet vajakos..:-(

man arī riebās sports - jā, es varēju noskriet tos 1300 m, bet nelieciet man to darīt uz laiku!!! es, protams, biju pēdējā, neforsēju, kas sekmju izrakstā atspoguļojās ar skaistu 3 vai 2. un to mana mamma, būdama skolotāja, mani noēda dzīvu bez sāls.
es labprāt iesaistījos, man patika, bet, kad tas atspoguļojas sekmēs, tad bija švaki.
zīmēšanas skolotāja mums vsp bija zem katras kritikas - viens zīmējums gāja uz riņķi vairākus gadus, bet atzīmes amplitūda no 5-10, jo sekmes lika pēc acīm.
mūzikā bija tikai dziedāšana, nekādas teorijas. un ja gāji korī, tev vienalga lika 10, lai cik šķībi varbūt tu stundā dziedātu. ja nebiji korī, tad gan vērtēja visādi.