Laimes sajūta

Priecājies vairāk par to, kas tev ir dots, nekā čīksti par to kā nav.
Varbūt tā ir kaut kāda sevis žēlošana un čīkstēšana? jo definē kas tad ir laime? ja sāk domāt par eksistencionāliem jautājumiem, tad tā laime katram atšķirās. Cilvēki bieži vien uzskata - es dzīvošu un būšu laimigs, tad kad man būs tas un tas, bet viņi aizmirst dzīvot un baudīt kamēr viņiem tā vēlamā vēl nav.. un tad vienā brīdī attopās, ka pus dzīve ir pagajusi, pats nav laimīgs, jo ir rāvies pēc kaut kāda mērķa, kas galu galā nesniedz to gandarījumu un laimes sajūtu, ir izniekots laiks un nav dzīvots līdz tam brīdim, jo kā zināms, laiks paliek tikai mazāk un mazāk, un izniekoto atgriezt nevar.

Tu domā, ka būt laimīgam ir konstants stāvoklis? Laimi cilvēks piedzīvo epizodiski, varbūt uz minūti reizi gadā, atkarīgs no viņa dzīvesveida. Nedomāju, ka par to būtu kaut kā jāuztraucas.

Es laimīga justies nemaz neprotu, bet tādu izteiktu laimes trūkumu sāku sajust posmos, kad depresija draud atgriezties. Un tas nav saistīts ar objektīvo realitāti - attiecībām, ceļojumiem utt.

Starp citu, tieksme izjust laimi ir iedzimta. Varbūt tev trūkst gēna, kas atbild par laimes sajūtu. Tad neko nevar darīt. Cilvēki, kam tā trūkst, slimo ar atkarībām, depresiju utt. Tas jāņem vērā un jāaudzina sevi ar pašsuģestiju. Mācies būt laimīga!

Nav tā, ka sevi ik dienu (stundu) salīdzini ar citiem (viņu panākumiem ) un no tā tava nelaimīguma sajūta?

Nu, varbūt tu sāc pieaugt un saprast, ka laime nav sasniegumos/standartos un materiālajās vērtībās. :-)
Ieteiktu sākt, nevis ar laimes, bet ar pateicības sajūtas aktivizēšanu sevī par visu, ko tev dzīve piedāvā. :-)
Cita lieta, protams, ka mūsdienu cilvēkiem tiek piedāvātas tik plašas iespējas, ka moderno paaudzi nekas vairs nepārsteidz un nosacīti arī nespēj sniegt laimes sajūtu, jo visa kā ir pārpārēm. :-)

crimson, bet tur tā lieta, ka es necenšos čīkstēt par to kā man nav, jo kā jau iepriekš minēju - man ir viss par ko pat sapņot pirms trīs gadiem nespētu :) Vienīgais, bez čīkstēšanas, saku, ka man nav laimes sajūtas, ar cerību dzirdēt citu meiteņu/sieviešu viedokli/pieredzi kā pie tās nokļūt. :))
Nerea - hmmm, viela pārdomām, jo vismaz reizi gadā, noteikti, pat biežāk - esmu priecīga, tikai šobrīd tā nesaprašana - prieks/laime!? vai tas ir viens un tas pats? Jo par šodien uz brīdi es pieķēru sevi no sirds smaidam - varbūt, tā ir tā laime?! Bet gribētos, lai vairāk sirdi silda :))
Atbildot uz Tavu otru komentāru - man pirms pāris gadiem bija bail, ka dēļ vienas iedzimtas slimības, manī neizdalās laimes hormons, varbūt, toreiz nekļūdījos ...
57days - tieši tā, vot es arī uzskatu, ka mani pat tik, priekš manis, laimi plosošas lietas, nespēj darīt laimīgu... Un tas kaut kā sāk mani uztraukt.
Adelyte - Ir bijušas dienas, kad aizdomājos, cik daudz dzīvē/darbā daru, bet, diemžēl, kā netieku pie tās sapņu pils tā netieku, bet tikpat ātri to aizmirstu. Nekad neesmu bijusi skaudīgs cilvēks, drīzāk esmu priecājusies par citu cilvēku sasniegumiem, jo īpaši, ja labas lietas notiek ar labiem cilvēkiem. Vēlu viņiem tikai vairāk un vairāk! :))
laila2 - noteikti, par to padomāšu. Atceros, ka lasīju grāmatu, kur tieši bija minēts "uzskaiti visu par ko esi pateicīgs un Tev taps dots vēl vairāk", vajag vismaz vienreiz dienā kaut par vienu lietu pateikties :) Bet es vēl piederu pie paaudzes, kad gadžetu plašais klāsts nav nepieciešams :D pietiek ar telefonu.

Oi, cik nepārskatāmi, vajadzēja lietotāju nikus boldā, atvainojos :)

Es arī vairs nespēju izjust to laimes, īsta prieka sajūtu. Lai arī cik labi veiktos, kādi labi notikumi apkārt, laimes sajūta, kādu spēju just kādreiz- tā neatnāk, jau kādus 5-7 gadus tā. Domāju, ka man iemesls varētu būt tīri medicīnisks,kā saki ,,neizdalās laimes hormons''.

Es arī skaļi varu teikt,ka neesmu laimīga. Pat gandrīz gadu atpūšoties. Laimīgu mani dara tikai pāris mirkļi.
Tāpēc plānoju pārvākties uz citu valsti un sākt visu no 0. Radīt jaunu dzīvi sev, un kas zin, varbūt tur spēšu atrast laimi.
Esmu tikai sapratusi, ka laime nav materiāla. Materiālas lietas tiešām ir īslaicīgs prieks, kas rada laimes sajūtu. Laime ir harmonija ar sevi, miers,sevis mīlēšana.

Bet kāda tad ir tā laimes sajūta, ja miers un harmonija tā nav?
Es arī neesmu 24/7 laimīga, un zinu, ka lielāka māja vai alga mani nedarīs laimīgāku. Bet - banāli - kad lielais dēls čubinās ap savu mazo brālīti, un mazais smaida to vientiesīgo, sirsnīgo bezzobu smaidu, tad mana sirds kūst (l) Tas ilgst pāris sekundes, bet tas ir laimīgs mirklis.

Nikola. - tur tā lieta - nevar izjust kā agrāk...
JD - man Tavā vietā būtu bail, ka arī tas nespēs sniegt to, ko meklē - manuprāt, problēma jārisina savādāk, dziļāk, nevis nomainot vidi. Vismaz man tas nav līdzējis :/ Dzīve labāka, bet emocijas - prieks/laime no tā nerodas.
virdzinija - man vēl nav bērnu, bet es Tevi saprotu, kad blakus ir brāļa meitiņas, sirds atplaukst :) Ar saviem, noteikti, ir daudz reizes labāk un skaistāk :)

Minny, esmu sapratusi to, ka tieši vide, kurā šobrīd dzīvoju mani dara nelaimīgu. Sakritības pēc vēl manīju postu, kas kliedza - jārīkojas!!

Lasu un brīnos... Es laimi izjūtu bieži. Noteikti ne pāris reizes gadā, bet ik pārdienas apmēram. Kā var to nejust?... Burtiski ik uz soļa...

Es laimi izjūtu bieži. Noteikti ne pāris reizes gadā, bet ik pārdienas apmēram. Kā var to nejust?... Burtiski ik uz soļa...

Jā, es tieši šādus vārdus agrāk varēju teikt arī par sevi. Diemžēl tikai par laika posmu, kas neskar pēdējo gadu. Nezinu, kas mainījās, ir aizdomas par depresiju. Nezinu, ko iesākt, kas notika. Atceros, draudzene pirms kādiem gadiem 3 stāstīja, cik grūti katru rītu celties, skatīties spogulī, nezināt, kas ir laime utt. Klausījos un brīnījos, nu kā tas var būt????? Tagad brīnos, kā viss tik ātri var mainīties

manā skatījumā, laime ir būšana mierā ar pasauli, tai skaitā ar sevi pašu, un es to nemāku ilgstošā laika posmā - man ir nepieciešams iztriekt sevi pretī visiem okeāniem, nepārtraukti eksplodēt un vākt sevi kopā, pa vidam šaubīties, izdomāties un pārdomāties. tā ir mana "pamatvajadzība", lai ar kāru tvērienu sajustu "mazās laimītes" - ar bageti un tomātiem no tuvākā rimčika rokās ejot mājās un redzot tādus pašus, kuri kaut kur steidz sutīgā vasaras vakarā, vai ar miesu kā no dabas nākušam vienā nakts peldē, vai izraudāt acis tukšas pie mīļākās dziesmas koncertā, vai ļaujot vienai sniegapārslai uz deguna nokrist vai (ievieto savu). kontrasti, saproti? un visbiežāk tā laime nostājas acu priekšā tad, kad lieki uz to neiespringst, tāpēc varbūt vienkārši ņem to visu vieglāk.

Man tie ir tikai kā tādi mazi momenti, smiekli, smaidi, joki, panākumi - lai gan, vai tiešām to jāsauc par laimi? Vienkārši patīkami.

Arī manī nav laimes sajūta. Tas izskaidrojams ar skaudro bērnību un pieaugušas dzīves lūzieniem. Morāli esmu nocietinājusies,tādēļ nespēj laimi rast īsti nekas. Zinu,ka to spētu radīt brīnišķīgas savstarpējās attiecības un pašai sava ģimene. Šobrīd tas,diemžēl,neizskatās iespējams. Jūtos izdegusi.

Man laimes sajūtu dod garīgās bagātības un dzīves piepildījumu ko sniedz ģimene un bērni.
Ir vēl kāda lieta kas palīdz visu ievirzīt tā kā vajag. Ja sākumā šķiet, ka kaut kas nesanāk, neizdodas, vai sabrūk, tad vēlāk saproti kas viss notika pareizajā un labākajā variantā. Rezultāts varbūt ka ir savādāks, nekā gaidīts, bet ar laiku saprotu, kā tā ir pareizi

manuprāt, justies laimīgam, ir diezgan nesens koncepts :-D varu justies mierā ar sevi un dzīvi, varu just pateicību un gandarījumu, varu būt laimīga pēc visiem normatīviem, bet nejusties laimīga. jo laime slēpjas sīkumiņos. nevis vienā konstantā sajūtā.