Maģistrs

Šī jau ir otrā vasara, kad nestāšos maģistros kopš ieguvu bakalaura grādu.
Pirmo gadu vienkārši izlaidu, jo gribēju atpūsties no mācībām. Šogad laikam neesmu tam vēl gatava, neesmu atradusi to programmu, kuru gribētos tiešām ar patiku mācīties, tāpēc izlēmu, ka nestāšos.

Iestājos uzreiz. Priecājos, ka maģistru pabeidzu uzreiz pēc bakalaura, jo tagad par tālāku akadēmisko izglītību nav jādomā, ja nu vienīgi pēkšņi izlemju mainīt specialitāti. Pluss iestājoties uzreiz ir tas, ka tu vēl esi iekšā tajā studiju procesā. Protams, kā labāk tev, tev pašai jādomā. Zinu piemērus, kur maģistrs tiek pabeigts vairākus gadus pēc bakalaura un viss ok.

Iestājos uzreiz pēc bakalaura.
Šobrīd liekas, ka tas bija lieki un nevajadzīgi. Labi, ka vismaz studiju kredītu nenācās ņemt, tad drošvien šobrīd vairāk pārdzīvotu.
Bet ticu, ka var pienākt diena, kad man tas dos kādu priekšrocību attiecībā uz citiem.

Ari iestajos uzreiz. Bet mana joma bez magistra grada nav nekadu perspektivu, tapec nemaz nesaubijos. Plus, tas ari bija tads periods, kad biju gatava visu savu energiju novirzit studijam, karjeras veidosanai un darbam (darbs bija ar izauksmes iespejam pec magistra grada iegusanas), tagad jau ir paradijusas citas prioritates un es nespetu katru dienu no 7 rita lidz 10 vakara veltit karjerai.

Vai nešķiet, ka pēc ilgāka laika studijas būtu noderīgākas, vairāk varētu no tām paņemt, jo jau esi apbružājies jomā?

Šobrīd pēc bakalaura esmu paņēmusi pauzi, lai saprastu, kurā jomā tiešām vēlos iet mācīties tālāk, jo ir vairākas izvēles iespējas, kur domas mainās ļoti bieži. Bet, ja skaidri zini, kur gribētu, man liekas, vieglāk ir iet uzreiz, jo ir jau ieiets mācību ritmā.

Vīlusies un aplauzusies kā Raiņa priede esmu maģistratūras aplī divreiz, līdz ar to šoreiz ideja dzima un iedegos par otru bakalauru, laiks rādīs, vai spontanitāte neiegāzīs.8-)

Vēl pieredzītes? :-)

Stājos maģistratūrā uzreiz un uzreiz arī pabeidzu, bez akadēmiskajiem utt. Vai tā bija pareiza izvēle - nezinu. Attiecībā uz sevi laikam teikšu, ka nē. Attiecībā uz mazāk mērķtiecīgu un uzņēmīgu cilvēku - noteikti tā ir pareizāk.
Pluss - nerodas kārdinājums atlikt vēl un vēl; maģistra grāds ir iegūts un viss, samazinās risks, ka zudīs apņēmība un es to neiegūšu (attiecībā uz mani gan tas būtu maz iespējams)
Mīnuss - izvēlējos studēt tajā pašā augstskolā, bet nedaudz citu virzienu. Neskatoties uz to, apmēram puse lekciju atkārtojās no bakalaura, ļoti, ļoti maz ko jaunu ieguvu. Studēt bija viegli, jo noderēja visi vecie pieraksti. Tādā ziņā jēgas bija ļoti maz, tikai tik cik papīrs un iegūti jauni kontakti. Nu labi, dažas jaunas zināšanas klāt, bet tās noteikti nebija tā laika un naudas vērtas.
Vajadzēja izvēlēties citu augstskolu, vienīgi citās augstskolās tik ļoti nesaistīja studiju programmas.

Iestājos uzreiz pēc bakalaura. Pašlaik strādāju darbā, kur maģistra grāds ir nepieciešams obligāti, ka būtu kaut nedaudz izaugsmes, pēc tam arī doktora grāds 98 % vajadzīgs. Doktors gan tālāk man nebūs (vismaz tagad tā saku :D ), kad dabūšu maģistru, mainīšu darbu :)

Vai nešķiet, ka pēc ilgāka laika studijas būtu noderīgākas, vairāk varētu no tām paņemt, jo jau esi apbružājies jomā?

Šāds ir mans pašreizējais plāns un atbalstu ideju. + nedaudz jau apnikusi studiju vide.

Iestājos pēc 2 gadu pārtraukuma pēc bakalaura iegūšanas. Klīst baumas, ka, ja uzreiz neiestājas, tad pēc tam esot ļoti grūti saņemties.. Manā gadījumā vēlme atsākt studijas radās pēksņi un pārliecinoši. Un bija prieks atgriezties atpakaļ universitātē ar jaunu sparu un motivāciju. Viss notika pareizajā laikā.

Iestājos uzreiz pēc bakalaura, palicis tikai mağistra darbs. Es uzskatu, ka gan izvēlētā augstskola, gan programma bija kļūda, jo neko daudz jaunu neiemācījos. Tas nav saistīts ar pauzes neņemšanu, bet ar programmas kvalitāti, smagi vīlos. Pagaidām vairs studēt netaisos. Vērts mācīties bija BA, to gan nenožēloju.:)

:-)

Pabeidzu bakalauru un uzreiz iestājos maģistra programmā, taču tādā, kas bija diezgan tālu bakalaura jomas. Sapratu, ka tas maģistrs mani neinteresē, bet tāpat pēc diviem akadēmiskajiem gadiem mēģinu sakost zobus un pabeigt, jo tikai lielie gala darba ir palikuši.
Tagad man prātā nāk tāda ķecerīga doma - uzreiz pēc tam iestāties maģistra programmā tajā pašā jomā, kur man bija bakalaurs.
No savas pieredzes varu ieteikt nedarīt to ķeksīša pēc - jēga tāpat maza. Piemēram, mana tagadējā maģistra programma ir uzņēmējdarbībā. Lielākā daļa kursabiedru bija tādi paši kā es, uzreiz pēc bakalaura un ar minimālu darba pieredzi. Tikai viens kursabiedrs bija jau 30+ un vadošā amatā palielā uzņēmumā. Lekcijās varēja ļoti labi redzēt kontrastu - kādus jautājumus viņš uzdeva, kādas idejas prezentēja. Es domāju, ka viņš no tās programmas ieguva daudzreiz vairāk par citiem, jo varēja sasaistīt ar savu pieredzi un viņam nebija jāmēģina abstrakti iedomāties, kā tā vai cita koncepcija strādā praksē. Savukārt cilvēkiem bez pieredzes bieži vien ir "pa vienu ausi iekšā, pa otru ārā" variants - ne jau tāpēc, ka būtu dumji, bet vienkārši reālā pieredze jomā ir 0 un tas viss ir viena liela abstrakcija.
Protams, tas neattiecas uz visām jomām. Piemēram, juristiem to maģistru būtībā vienkārši vajag. Bet dažās jomās, manuprāt, maģistru ir labāk mācīties tad, kad esi jau iepazinis darba vidi.

Kad studēju bakalauru, augstskola nemaz neļāva uzreiz stāties maģistros tajā pašā programmā, jo uzskats ir (es savā ziņā piekrītu, vismaz attiecībā uz konkrēto profesiju), ka daudz lietderīgāk būtu studēt maģistru, ja ir kaut kāda darba pieredze (prasība bija divi gadi). Bet mans absolvēšanas gads sakrita ar krīzes plaukumu, kad darbu bija ļoti grūti atrast, un universitāte mainīja noteikumus, kas, manuprāt, arī bija saprātīgi. Es gan atradu darbu un pēc diviem gadiem iestājos maģistros citā jomā (kas varētu būt attāli saistītas, bet, nu, ļoooti attāli) un neesmu nožēlojusi ne dienu.
Bet citādi uzskatu, ka nav tāda viena pareizā ceļa, daudz kas atkarīgs no profesijas, nozares un tās aizkulisēm, cilvēka mērķiem konkrētajā brīdī, vēl citiem faktoriem.

Izlaidu divus gadus. Domāju, ka tas bija pareizais lēmums, lai gan daudz atkarīgs no jomas. Bieži bakalaura gados šķiet, ka obligāti jāpēta kāds konkrēts jautājums, jāņem kāda konkrēta specializācija - tīri inerces un relatīvi šaura redzesloka dēļ. Daži gadi starp bakalauru un turpmākām studijām var palīdzēt saprast, vai tiešām tā konkrētā vēlēšanās ir tik ārkārtīgi perspektīva, ka tieši ar to jāsaista turpmākā izglītība un potenciāli karjera.

Iestājos uzreiz, jo vilināja doma, ka gada laikā varu pabeigt maģistru... nu.... šogad nepabeidzu vēl, paņēmu akadēmisko mācību gadu, priekšmetus visus nokārtoju, palika maģistra darbs, pēkšņi parādījās slinkums un nevēlēšanās, kas nebija mocījusi mani 16 skolas gadus, vienmēr biju aizrautīga, gribēju mācīties, darīt vairāk un labāk.
----
Uzsāku septembrī jaunu darbu, kur manī redz potenciālu, attiecīgi arī vairāk pienākumu, domas aizgāja tur, neredzēju tūlītēju efektu no maģistra grāda, laikam tāpēc mazliet atliku malā visu, martā sapratu, ka neesmu vairs kā cilvēks, modos jau no rīta ar riebumu pret visu, jā, protams, varēju izturēt, zinu, ka varēju paciest pāris mēnešus un viss būtu galā, bet uz to brīdi man likās pareizāk, arī tagad nenožēloju, ka tas darbs nav uzrakstīts, man jau liekas, ka nekur nepazudīs, pie tam zinu savu raksturu, ka, ja nāksies, es tiešām pabeigšu un izdarīšu.
----
Ko ieteikt... pat nezinu... zinu tādus, kas iet uzreiz, pabeidz un viss ok, tāpat zinu, kas aiziet vēlāk, pabeidz un viss ok. :D

Vai visus darbus vispār ar to varētu savienot? Skatījos, ka ir arī samērā agri lekcijas.

Man lekcijas mağistra studijās pirmajā gadā bija 4denās, 5dienās, šad tad 3dienās, no 8: 30 līdz kādiem 14:00, +/-. Kad bija studijas, tās dienas ņēmu brīvas, nekādu problēmu, fakultāte un mana darba vieta ir savstarpēji saistītas, viņiem vairāk vajag manu mg grādu :)