Manuprāt, tas ir normāli, ja jūties viņā ieķērusies. Nedomāju, ka 30 gadīgs puisis ir norakstāms opaps. Es arī 15 gados jutos emocionāli daudz pieaugušāka par savām vienaudzēm, un man interesantāk bija kopā ar par sevi vecākiem cilvēkiem. Ļoti organiski iejutos mammas draudzeņu kompānijā un arī viesībās mani daudz vairāk saistīja pieaugušo runas pie galda, nekā stūra klačas ar māsīcu par pēdējiem piedzīvojumiem diskotēkā un puisi, kurš nemāk skūpstīties. Pseidoiski patika vecāki vīrieši, sapņoju būt kopā ar Bredu Pitu vai Wille Wallo, skaidri apzinoties, cik viņiem gadu.
Iemīlēties un sapņot var, kāpēc ne. Ja tagad tas var šķist smeldzīgi, vēlāk atcerēsies ar tīkamu smaidu. Katrā ziņā jāņem vērā, ka reālas un īstas attiecības var būt tikai DIVU cilvēku starpā. Padomā, vai viņš vienkārši "nebarojas" no tās sajūtas, ka Tu par viņu tīksminies, kamēr Tu to uztver nopietni... Protams, ir tādi gadījumi, kad kopā saiet cilvēki ar ievērojamu gadu starpību, bet tad ir jābūt ļoti lielam abpusējam ķīmijas sprādzienam, dvēseles radniecībai, kuru uzreiz apzinās un sajūt abi, un pārējais vairs nav svarīgs (attiecas, ja runa ir par patiesu mīlestību, nevis aprēķinu vai izmisumu).
Lai vai kā, ja nu tomēr izlem (izlemjat) veidot attiecības, rēķinies ar sabiedrības nosodījumu, neizpratni un no tā izrietošām problēmām... tā tas vienkārši būs.
Un galu galā... varbūt, ka nemaz neesi iemīlējusies, vienkārši nedaudz apmāta,m? :-)
23
