Un ko tad darīt ar šiem nabadziņiem jeb, kā viena teica, "mudakiem"? Kur ir garantija, ka šis slīmests neplivināsies pa dzīvi visu mūžu (ja vien, gadiem ejot nenāks kaut kādas gudras atskārsmes). Lielākajai daļai cilvēku, protams, ar gadiem vēlme neko jēdzīgu nedarīt pāriet, jo viņi saprot, ka bez darba sevi un arī savus tuvākos nodrošināt nespēs. Tāpat arī arī t.s. slinkā, taču ambiciozo un kompleksu nomākto cilvēku daļa, kuriem vienkārši ir par daudz godkāres, lai strādātu "prastu" darbu, un kuri vienkārši skries pār līķiem, lai tiktu kādā augstā amatiņā. No bijušo sliņķu grupas ir sastapta arī t.s. "veiksmīgā" cilvēku daļa, kuri ir ne tikai daudz sasnieguši, bet kuri ir patiešām pamatīgi savā darbā. Tomēr esmu daudz dzirdējis, un arī manā paziņu lokā ir ne mazums cilvēku, kuri skolas un augstskolas gados nav nopietni mācījušies un kuri tāpat sev interesējošu darbības jomu nav atraduši un strādā vai nu melnos darbus, ik dienas ņem kādas "haltūriņas" un neko citu nedara, vai arī savā "augstajā" darbā cenšas izlekt no pūļa, brauc ar muti un meklē veidus, kā izkārpīties nepārtraukti. To par kārtīgu darbu, manuprāt, nosaukt ir grūti, un nav vajadzīgs šķiest laiku augstām skolām, lai daudz lektos un muldētu bieži vien par neko. Protams, arī tāds cilvēks manās acīs cieņu zaudēs ātri, jo ko var gribēt no cilvēka, kurš būtībā neko citu nejēdz, kā vien "izrādīt sevi". Tā arī šie sprukstiņi sasniedz savas virsotnes.
Tiesa gan, lielākā daļa patiešām veiksmīgu un godīgu cilvēku, kuriem ir ij karjera, ij ģimene, tomēr ir bijuši ja ne teicami, tad vismaz labi savās mācībās… Kaut priekšmetos, kuri viņiem patiešām padevušies un kuri ir kalpojuši par zināmu pamatiņu veicamajam darbam.