Sveikas! Domāju, ne man vienai aktuāla tēma.. Tātad sākšu tieši un konkrēti - biju attiecībās, kurās nebiju laimīga, puisis manis dēļ bija gatavs kalnus gāzt, ļoti mīlēja, bet es galīgi nenovērtēju to visu un pašķīrāmies. Taču kaut kā vienmēr ātri vien ceļš atveda atpakaļ pie šī cilvēka, kuru taj'brīdī nelikās, ka mīlu... Sagājām kopā otrreiz, taču abi jutām - nu nebūs un atkal izšķīrāmies. Šoreiz tas bija no viņa puses un sāpīgi ļoti ... man jautājumu ir daudz, un es daudz ko neizprotu, tāpēc arī vēršos pie jums... kāpēc attiecības, kurās nebiju laimīga, man tik ļoti pietrūkst, kāpēc vēl pēc pus gada arvien domāju par šo cilvēku, kas mani nenormali sāpināja un kuru sāpināju es un kā tas, kurš mani tik neprātīgi mīlēja, varēja tik ātri pateikt viss, mēs vairs neesam nekas? tieši tas sāp visvairāk ... nesaprotu - tomēr nemīlēja vai vīriešu īpatnība, kad spēj kādu tā palaist prom ...
3
