Suns!

Špici arī diezgan žvadzoši, vismaz viena no divam suņu meitenēm, ko bijis prieks pazīt. Bet TIIIK anormāli mīlīgi (l) Viegli padevušās dresūrai un samērā paklausīgas.
Par trokšnainumu - mājās ir divi ķīnas cekulainie, divi pilnīgi dažādi raksturi. Meitene rej uz ārējiem faktoriem, otrs uz to reaģē mazāk .. toties viņam patīk 'runāties' ar savējiem. Sekojoši - trokšņo abi, bet katrs pa savam. :D
Sapņoju par mazu, baltu terjeriņu (l)

Uzskatu, ka vislabākie sirdsdraudzini (no mazajām šķirnēm) ir kavaliera spanieli un Francīši.
Neviens nav lēts, bet tas ir tā vērts, pašai viens no šiem mīluļiem ir mājās. Un nav nekādas riešanas. Rej reti. :)
Terjeriem ir baigais raksturs, tur sunītis mierīgi nepagulēs un izārdīs māju. Būs skaļš(ar to gan jārēķinās pie jebkura kucēna sakumā)
Punurpinčeri arī ir diiiiiiiiiiikti feini un sirsnigi, bet tādu tomēr neiegādājos, jo ir hroniska tieksme uz mājas iznīcināšanu diezgan apjomīgā līmenī. Arī tas dēļ aktivitātes nepārejošas.
Esi skatījusies varbūt miniatūros taksīšus? Neizaug lieli, ir gan garspalvainie gan īsspalvainie. Simpātiski. :-)

Uzskatu, ka vislabākie sirdsdraudzini (no mazajām šķirnēm) ir kavaliera spanieli

Nevaru nepiekrist! Man gan pašai mazliet lielāka izmēra spaniels, bet kaimiņos dzīvo mazais, bet izmēram īsti nav nozīmes, spanieli vispār pēc dabas ir ļoti miermīlīgi, draudzīgi un jauki. Īsti ģimenes suņi. :-)

Ja kaadreiz man buus suns, tad tikai no patversmes. Tieshi tur atrodas lai arii varbuut ne shkjirnes, bet dziivnieki, kas ir pamesti, kam ir dariits paari un kam visvairaak ir vajadziiga cilveeka miilestiiba.

Ņem ņiprāko kucēnu ,ideālajā gadījumā pirmo. Ciltsraksti, klubs, suņa vecāku vecums.... Pa lielam viss

Elii666
Ja nebūtu suņu-mīļu, nebūtu arī patversmes, jo neviens tos neizmestu uz ielas. Nav neviena racionāla iemesla turēt mājās dzīvnieku. Varbūt vienīgi apmierināt varaskāri (dresūra) un altruisma jūtas (ja nav bērnu).
Patversmes suņi ir bīstami, viņiem ir traumēta psihe-cilvēks no malas nevar zināt, kas ar to suni ir darīts- šķietami normālā situācijā, suns var uzbrukt un sakost saimnieku vai kādu citu. Piemēram, ja suns vannā slīcināts, tad jaunais saimnieks gribēdams ielikt suni vannā, lai noskalotu ķepas pēc lietainas pastaigas, var dabūt nopietnas traumas.
Cilvēkiem būtu jārūpējas par citiem cilvēkiem (pilni bērnunami) nevis jāpavairo dzīvnieki un jātur nebrīvē.

Man no mazajiem pašai bija franču buldogs. Vienreizējs suns.
Ļoti mīlīgs, paklausīgs, gudrs, vismaz manējā tāda bija. Reizēm arī smieklīgs suns, maziņš krācējiņš. (l)

Viedās minkas komentārus skumji lasīt. Cilvēkam galīgi nav izpratnes par dzīvniekiem un cilvēka-dzīvnieka savstarpējām attiecībām. Kā arī par patversmes dzīvniekiem. Patversmē lielākā daļa ir diezgan adekvāti suņi, bieži gan ne visai labi audzināti. Dzīvniekiem nomirst saimnieki, kāds vienkārši atsakās vai izliek uz ielas. Bet dzīvnieki var pārciest daudz un pēc tā visa saglabāt uzticību cilvēkam. Un tā izdomātā situācija - nereāla un muļķīga. :-|

Ja nebūtu suņu-mīļu, nebūtu arī patversmes, jo neviens tos neizmestu uz ielas

Ja būtu sakārtota likumdošana par bezšķirnes suņu (ne)pavairošanu, nebūtu, ko izmest uz ielas. Šķirnes suņu patversmēs maz un tiem parasti ātri var atrast jaunas mājas. Un neviens patiess suņumīlis vai saprātīgs cilvēks nebūtu spējīgs izmest savu suni uz ielas.
Jā, mājdzīvnieka un cilvēka attiecības var uztvert kā egoistiskas no cilvēka puses, ja tā labpatīk, taču tad tikpat egoistiski ir radīt bērnus - lai varētu īstenot savas, kā pati saki, altruisma jūtas, vecāku instinktus, ar cerību nodrošināt sev vecumdienas utt.

Cilvēkiem būtu jārūpējas par citiem cilvēkiem (pilni bērnunami)

Ceru, ka esi vismaz vienu bērnu adoptējusi.

Dzīvnieki spēj piedot daudz vairāk nekā cilvēki - viņi būs uzticīgi uz mūžu, pat ja iepriekšējais saimnieks vairs nav, dzīvnieks spēj atjaunot uzticēšanos. Tāpat patversmes stereotipi. Tāda sajūta, ka tikai fotogrāfijās tie redzēji, tāpēc diez vai jēga vairāk skaidrot. Drīzāk tad rodas jautājums, cik ir bērnu paņemti savā apgādībā no bērnunamiem, ja tik daiļi gribas izteikties.

Un jātur ''nebrīvē''. :D Suns mīl saimnieku, nu, kāda tad viņam diagnoze sanāk diez.

Un, Viedā Minka, kāpēc lai nevarētu rūpēties gan par cilvēkiem, gan dzīvniekiem? Piemēram, ģimenei, kas adoptējusi bērnu, mājdzīvnieks lieliski palīdzētu bērnu vēl vairāk radināt pie mīlestības, rūpēm, pacietības, uzticības utt.

Runājot par suņiem,tiem vajadzēs daudz uzmanības. Pašai ir bīgls. Tas protams nav tas suns , ko izvēleties cilvēkiem kuriem nav bijis suns līdz šim. Grūti pakļaujas dresūrai, brīvdomātāji tā teikt.
Bet pastāstīsu kā mums gāja , kad paņēmām suni. Sākumā bija vienkārši briesmīgi. Suns rēja visu laiku. Ja gribēja dīvānā rēja, ja kaut ko no plaukta gribēja rēja utt. Bija grūti , ļoti grūti. Visu vēl trakāku padarīja process, ka nedrīksteja laukā vest. Tas tāpēc ,ka audzētāji pārsvarā taisa kucēniem dalīto poti(ja pareiz to nosaucu),respektīvi- ss.lv ir sludinājumi kur rakstīts ,ka kucēns vakcinēts atbilstoši vecumam, tas nozīmē ka vēl būs nepieciešamas potes, kad kucēnam būs piemēram 12 nedēlās un tad vēl kad 18 nedēlas.(īsti neatceros). Bet līdz nav sapotētes nedrīkst vest ārā , lai nenoķertu dažādas slimības. Mums tas bija drausmīgs laiks, jo sunim ir jāiet arā,lai iztērētu enerģiju , socilizētos. Tad nu apzvanījam vet. ārstus , suņu skoliņas. Visi teica , ka lai vedot ārā, citādāk suns nepaspēs socilizēties (tas parasti jāizdara līdz 4 mēnēšu vecumam,jo pēc tam suns baidās no jaunām lietām, un var kļūt agresīvs.)
Protams sākām vest uz suņu skoliņu . Ja suns iepriekš rēja bez iemesla, tad mums pastāstīja , kas jādara ,un rezultāti bija jau trešajā dienā. Tagad vairs mājās nerej. Galvenais , ir saglabāt pacietību, un NEKAD nesodīt suni. Bet tikai mācīt ar pozitīvām lietām. Kā arī ja suns piečurā māju, nedrīkst likt purnu šmucē vai nezinu , ko vēl cilvēki dara. Jo tad suns baidīsies nokārtoties jūsu klātbūtnē, un slepus kaut kur piešmucēs. Ir jāpārcieš tas kucēnu periods, savaldoties.
Un beigu beigās mums ir tik jauks suņuks izaudzis, mīl visus, nav agresīvs. Nespēju iedomāties savu dzīvi bez viņa.(l)

Drauga mammai ir cihuahua suns. Viņai tas sunīts ir ļoti maziņš. Nebiju tik maziņu redzējusi. Apmēram jūras cūciņas izmērā. Bet nu līdz ar to viņa nevar nopirkt tam sucim apģērbu.Jo viņai patiešām vajag, ja ir +10 grādi tas suns salst nost. Ārā izvest grūti, trīc utt. Bet viņa to suni neved ārā , mājās uz paklājiņiem nokārtojas. Manuprāt tas nav pareizi, jo sunim ir jāiet ārā. Un tā tas suns tik pa māju dzīvojas. Nav socilizējies, visam rej virsū, kož. Ierauga citu suni , paliek agresīva.

Nezinu vai kāda minēja, bet iesaku slēgt pirkšanas/pārdošanas līgumu, kad iegādāsies sunīti. Daudz audzētavas to piedāvā. Pati pēdējā laikā pētu sunīšus. No rokām arī laikam nepirktu, ja vien nebūtu pazīstami cilvēki.
Pomerānijas špics ir super, draudzenei ir. Tikai baigi jāskatās viņš. Nevar lekt no gultas ārā, var salauzt kājas. Neteiktu, ka spītīgs. Man jau liekas, ka liela prieks bumba (l) tikai pirmos mēnešus jādod ēst 3x dienā, tā, ka sanāks braukāt no darba, ja vien nebūsi mājās. Velāk var pārslēgties uz 2x dienā barošanu. Čihahua man arī liekas pabriesmīgi suņi. Citai draudzenei bija. Vinreiz bērnībā paprasīja, lai paņemu siksniņu paturu, kamēr viņa karuselī būs. Man likās, ka tas suns man nokodīs roku :-D:-D:-D:-D

Pēc Minkas komentāra, tik pat labi,var pavaicat kādēļ jadzemde bērni??!! Nu sākumā viņi tik ēd , kakā , čurā, un raud. Pēc tam visu plēš, tad sāk iet skolā/bērnudārzā,tam ari jātērē liela nauda , pēc tam jau vidusskola un jāsāk uztraukties par savu bērnu,kas nu ir Tīnis, kas var iekulties kādās nepatikšanas vai sapīties ar sliktu kompāniju , jāpalīdz finansiāli kamēr aiziet savā dzīvē un tad tavs mazais bērns ir pieaudzis, viņam ir sava dzīve, un bērnam pēc vairākiem gadiem iespējams nāksies , savus vecākus kopt un visbeidzot arī apglabāt, kas arī maksā naudu.
Tad kādēļ sevi tā mocīt? Labāk tad dzīvot vienam, nebūs nekādu problēmu....
Bet principā, domāju,ka to dara, lai būtu ko mīlēt, lai nejustos skumji, vientuļi, būs kam bērni liks būt laimīgam, citam kaķis, bet kāds būs laimīgs rūpēties par suni, arī kaut tos pašus 10gadus.,ja tā cilvēks jūtas labāk,tad neredzu tur neko sliktu.

Liliy, nav tādas dalītās un nedalītās potes. Ir 2 kursi - 6, 8 un 12 nedēļas un 8 un 12 nedēļas. Nav tādas opcijas sadurt visu uzreiz, nobeigsies ras kucēns

Pieļauju,kā ir tā kā saki. Nestrīdos,jo pati neatceros īsti.
Bet zinu ka piemēram,drauga mammai sunim bija tikai trakumsērgas pote. Bet kad vedam savējo,tad bija pret dažādām slimībām un trakumsērgu. :-/

ss.lv ir sludinājumi kur rakstīts ,ka kucēns vakcinēts atbilstoši vecumam, tas nozīmē ka vēl būs nepieciešamas potes, kad kucēnam būs piemēram 12 nedēlās un tad vēl kad 18 nedēlas.(īsti neatceros). Bet līdz nav sapotētes nedrīkst vest ārā , lai nenoķertu dažādas slimības.

Pirmās potes sataisa sešu nedēļu vecumā, nākamās deviņu un pēc devītās nedēļas bieži vien var arī vest ārā, tad pēdējās uztaisa divpadsmitajā nedēļā un tad tik jābrauc uz revakcināciju pēc gada. Ja dzīvo privātmājā, kur blakus nav nekādi kontakti ar dzīvniekiem, var sunci laist mierīgi ārā arī agrāk, par tām slimībām jābaidās tikai tādā gadījumā, ja ir iespēja sunim nonākt kontaktā ar kādu dzīvnieku, kas var pārnēsāt trakumsērgu t.i. citi suņi, kaķi, lapsas, vilki.

Es ņēmu mazo kad bija 3mēneši 2 nedēļas, viss bija izdarīts. Dokumenti kārtībā, pase, sačipots.Pieņemšanas-nodošanas akts arī parakstīts. Konsultācijas sniedz regulāri. Ja vajag protams. Līdzi sunītim bija gan viņa sedziņa lai ir māju smarža vēl, gan barība pieklājīgā daudzumā, gan atlaides kuponi pus gadam barības iegādei.
Reāli pašam jāpiereģistrē sunītis datubāzē, (3,50 eur) un viss.
Pašiem ņemties ar to visu, dārgi un čakars.
Vienīgi vēl aizvedām pie VET uz pārbaudi, tā teikt lai pārliecinātos, ka viss tiešām ir ok. Tas izmaksāja 20 eur.
:-)