Selene, Tavos piemēros tiešām ir acīmredzamas audzināšanas kļūdas, taču tās ir pielaistas ne jau mirklī, kad Tu to jau novēro, tas ir daudz, daudz pirms tam.
Stāsts par mantu ņemšanu bez atļaujas, piemēram, sākas apmēram tajā vecumā, par ko ir šī diskusija. Ja šajā vecumā ignorē bērna vajadzības - nesačubina, ja viņš raud, neapmierina viņa vajadzības, kas ir tiešām vajadzības (šajā vecumā bērnam vēl nav iegribu, viņš vēl nav uzzinājis, ka var vienkārši iedomāties kaut ko sagribēt, jo viņa pasaule aprobežojas ar mammu un tuvāko perimetru), viņš saprot, ka raudāšana nepalīdzēs un mamma nenāks, tad uz kādu brīdi ir miers. Līdz brīdim, kad bērns iemācās pārvietoties telpā. Tad diezgan ātri viņš novēro, ka, ja viņš dosies neatļautā virzienā, vai aiztiks kaut ko konkrētu, mamma momentā būs klāt. Tik maza bērna mērķis, ja viņš atkārtoti lien tur, kur jau iepriekš vairākas reizes norādīts, ka nedrīkst, nav nokaitināt vai spītēties. Viņš ir sapratis likumsakarību - aiztiekot kādu lietu var pievērst mammas uzmanību, jo mammas uzmanība ir vienīgais, kas viņu satrauc. Ja mamma nevelta bērnam gana daudz kvalitatīvas uzmanības (Nevis padod klucīšus, kamēr pati skatās TV, bet tiešām apsēžas ar to bērnu darboties), kas tādā vecumā ir ~2h dienā, tā nedalītā uzmanība, kas bērnam no mammas ir vajadzīga, viņš tālāk arī aug ar to pašu modeli - daru, ko nedrīkst un mamma būs klāt. Viņam nevajag Tavas mantas, viņam vajag, lai mamma pievērš uzmanību tam, ko viņš dara. Ja šo arī mamma ignorē, tālāk tas pāraug agresīvā uzvedībā, ko vecāki, līdz tādam, ka vecāki nespēj to ignorēt, bet tad jau ir jāiegulda ļoti smags darbs, lai to mainītu atkal uz normālo pusi.
Abi pārējie gadījumi - aizrādījums par saldējumu un līšana bez rindas, arī ir audzināšanas kļūdas, tikai tās ir pieļautas jau pārdesmit gadus atpakaļ, jo pats bērns šajā situācijā nekādu darbību vai lēmumu par darbību nepieņem.
Godīgi sakot, man arī interesanti, kādā sabiedrībā Tu dzīvo, ja Tev visa sabiedrība izskatās šāda. Es visas dzīves laikā vien ar dažiem tādiem gadījumiem esmu saskārusies, neskaitot veikalos čīkstošos bērnus, kas gadās apmēram reizi mēnesī, bet tie, kā jau šeit minēja, nav audzināšanas kļūda. Bērns ir bērns. Viņam 2-5 gados nav jāspēj ideāli savaldīt savas emocijas un slēpt savu nogurumu, sēžot iepirkumu ratos kā svecei.