Ka disciplinēt bērnu?

Visu diskusiju nelasiiju,bet man ir savas domas par sho visu.Autore ir ljoti cietsirdiiga mamma,ko vinja ir ienjeemusi galvaa to arii dariis.Nv jeegas kaut ko ieteikt,vai dot padomus.Pati esmu mamma meitinjai,kurai tagad ir 2,5 gadi.Neesmu lasiijusi nevienu graamatu,skattiijusies kaut kaadus video,vai skatiijusies kaa dara citi.Es dziivoju taa,kaa juutu.Es ieklausos savaa beerna,man ir nospraustas robezhas ko driikst un ko ne.Mana mazaa ir ari dabuujusi paaris reizes pa dupsi.Rs visu laiku runaaju,kas ir slikti un kas labi.Jau shajaa vecuma varu ar vinju daudz ko sarunaat.Bija gadiijums,kad uzsaakot beernudaarza gaitas mazaa paprasijaas guleet ar mums.Nekas,paaris nedeeljas paguleejaam kopaa un vinja pati aizgaaja guleet atpakalj uz savu gultu.Kapeec atljaavu gulet ar mums?Tapeec,ka manam beernam jau taa bija stress-jauna vieta,jauna kaartiba un noteikumi,sveshas tantes,daudz sveshu beernu.Vinjai vajadzeeja just droshiibu,ko mees vinjai devaam guljot kopaa.Un daudz ir taadu gadiijumu no muusu dziives,kur mees riikojaamies ieklausoties savaas un beerna domaas un juutaas.

Nu un kāds sakars kko runāt par 5 gadniekiem veikalos un kā viņi uzvedas ja tēma ir par 6 mēnešus vecu bērnu, kur pieejai ir jābūt vispār pilnīgi citai. Ķipa...ja tagad pus gada vecumā atstāsi bērnu bļaudamu histērijā un pati dzersi kafiju, tad 5 gadu vecumā viņā tev nekur nečīkstēs un klausīs uz vārda?? Kāds sakars vispār...globāli stulba te ir tikai viena :)

No malas jau viegli pateikt, ka izlaists

Tur jau tā lieta, ka tā ir viņu ikdiena, taču bija cerība, ka ar gadiem kaut kas mainīsies. Bērns vēl joprojām guļ vecāku gultā, jo viņs taču ir maziņš. Un paprasīties opā arī ir norma. Iesist vecākiem, ja neņem opā, arī ir normāla padarīšana. Mammas somā līšana, gulēšana uz zemes, ja nepanāk savu.
Māsīcai arī bērns gulēja līdz skolas vecumam pie viņas, taču pati atzina, ka bija pašai slinkums celties pa naktīm un iet pie bērna, tāpēc vieglāk bija paņemt sev blakus naktīs un uzreiz dot pupu pēc pieprasījuma. Bērns pienu dzēra līdz 3 gadiem. Lai gan ar vecāko bērnu gulēšana bija atsevišķi un pa naktīm sēdēja pie gultiņas, kamēr iemigs un viss bija OK.
Daudzos gadījumos viss tas notiek tīri slinkuma, noduruma dēļ. Vismaz man apkārtējās atzīst, ka nav spēka ar to visu stingrāk nodarboties.
***
Autorei
Krūtsbarošanas pārtraukšana bija apzināta vai piens beidzās? Tomēr stipri par ātru atmest, jo bērns mierīgāks, ja pie mātes krūts var pabūt ne tikai ēšanai, bet arī tuvībai. Atsevišķu gulēšanu iesaka arī drošībai, lai neuzgultos virsū bērnam miega laikā. Par to nerunā, bet tādu gadījumu ir daudz.

Atklāšu tev, Selene, lielo noslēpumu, kas mainās, kad pašai piedzimst bērni.
Šobrīd tu par bērniem domā kā par nedzīviem priekšmetiem- esi izdomājusi, kā ir pareizi darīt un tā arī darīsi. Aplauziens notiek brīdī, kad cilvēks aptver, ka realitātē bērns ir DZĪVS- viņam ir pašam savas domas, sajūtas, vajadzības. Tā lielā atklāsme ir- bērna audzināšana nav vienpersoniska darbība, tā ir divu cilvēku sadarbība (vai nesadarbība, ja viens no diviem ignorē otra vajadzības).
Paskaidrošu ar saprotamāku piemēru. Tu vari sapņot par ideālo sievas un vīra lomu, par to kādai jābūt laulībai, bet realitātē tā nesanāk, jo sapņi ir tavi, bet pretī ir otrs cilvēks, kura sapņi ir savādāk. Varbūt esi sagatavojusies romantiskam vakaram sveču gaismā, bet vīrs pēc treniņa ir tik noguris, ka grib jau 21:00 gulēt, jo nākamajā dienā agri jāceļas. Vai varbūt tev liekas, ka kino ar vīru ir romantiski, bet viņam kino riebjas. Citiem vārdiem- tu vari fantazēt un piepildīt to, kas attiecas tikai uz tevi vienu pašu. Tiklīdz runa ir par attiecībām ar citiem (un audzināšana ir attiecības ar bērnu), tā visa teorija sabrūk, jo nevar ignorēt otra cilvēka vajadzības un vēlmes. Tas vienmēr ir kompromiss.
Domā tie vecāki, kas dara dīvainas lietas, pirms bērna ticētu, ja viņiem to kāds teiktu? Pasmietos :)
Visi lielie "audzinātāji" zina, cikos un kas bērnam jādara. Pieaugušiem arī būtu jāguļ 22:00, jāēd 4 reizes dienā ar vienmērīgiem intervāliem, jāsporto, jābūt priecīgiem, laipniem, pieklājīgiem un optimistiskiem. Esi? Diez vai :D
Dzīves gudrība ir tā, ka mēs pieņemam savas nepilnības un piedodam citiem trūkumus. Attiecībās noliekam savas fantāzijas malā un veidojam ar citiem abpusēji pieņemamu saskarsmi, izejam uz kompromisiem, par prioritāti izvirzot abpusēju cieņu. Gan ar bērniem, gan pieaugušiem.

Atklāšu tev, Selene, lielo noslēpumu, kas mainās, kad pašai piedzimst bērni.
Šobrīd tu par bērniem domā kā par nedzīviem priekšmetiem- esi izdomājusi, kā ir pareizi darīt un tā arī darīsi.

Salīdzinājums iespējams nevietā, bet tomēr ... Kad biju stāvoklī,jau iztēlojos,ka ar krūti barot būs vieglāk par vieglu un maisījumu kā tādu pat ne reizi neapsveru ,ka būs jādod, realitāte diemžēl pavisam cita, mazais krūti neņēma, piena jau sākumā bija maz. Takā varu teikt, realitāte no iedomām var ļoti atšķirties.

Cilvēki taču nedomā, ka bērni ir nedzīvi objekti. :D

Cilvēki, kas audzina zīdaiņus, ir infantili, emocionāli nenobrieduši. Gluži kā piecgadnieki, kas mazo brāli viena mēneša vecumā grib uzcienāt ar kotleti vai konfekti. Tā ir nespēja aptvert, ka cilvēks nepiedzimst pieaudzis. Ja ir vēlme saprast, kā jūtas zīdainis, tad iztēlojieties sevi 9-12 mēnešus okeānā sēžam vienatnē uz bērnu piepūšamā matrača. Garlaicīgi, vientuļi, bailīgi, gribas ēst, naktī auksti, dienā karsti, gribas padzerties, lietū slapji, utt. Autore piedāvā radioaukli. Nu nez vai okeānā jums būtu drošāk, ja kāds pa rāciju kaut ko teiktu ķīniešu valodā.
Bērni, kurus zīdaiņa vecumā "audzina" vēlākos gados slimo ar psihosomatiskām slimībām, neirozēm, viņiem biežāk novērojami uzvedības traucējumi un mācīšanās grūtības. Tā ir statistika. Bērnunama bērni vislabāk atspoguļo zīdaiņu audzināšanas sekas.

Duuja
Ja domā, ka ar savu bērnu darīšu tā un šitā, tad domā gan kā par nedzīvo priekšmetu. Ar puķu vāzi var darīt kā ienāk prātā. Ar dzīviem cilvēkiem nevar iepriekš skaidri zināt, ko un kā darīs. Jo nav zināms, kāds cilvēks piedzims.

Te tik daudz jautājumu varētu uzdot. Kādā sakarā vispār salīdzina bērnu, kurš aug ģimenē, ar to, kurš bērnu namā un ka baigā sakarība rodas? Nerodas, jo tie ir pilnīgi dažādi gadījumi. Var plānot daudz ko arī ar dzīvnieku, ar bērniem, ar draugu - iepazīst, piedzimst, ienāk ģimenē, tas vienalga, un var panākt tieši tādu rezultātu, ja rīkojas normāli un ved uz to, ko grib sasniegt. Tad nebūtu nekādas jēgas no piesauktajām gudrībām teorijā, jo katrs taču citādāks - nu tad priekš kam vispār lasīt labās audzināšanas paraugus, iedvesmoties, meklēt nozīmes utt., ja jau neko iepriekš nevar zināt. Vadmotīvi taču ir skaidri.

Pilnīgākā pretruna no dažām.

Selene, Tavos piemēros tiešām ir acīmredzamas audzināšanas kļūdas, taču tās ir pielaistas ne jau mirklī, kad Tu to jau novēro, tas ir daudz, daudz pirms tam.
Stāsts par mantu ņemšanu bez atļaujas, piemēram, sākas apmēram tajā vecumā, par ko ir šī diskusija. Ja šajā vecumā ignorē bērna vajadzības - nesačubina, ja viņš raud, neapmierina viņa vajadzības, kas ir tiešām vajadzības (šajā vecumā bērnam vēl nav iegribu, viņš vēl nav uzzinājis, ka var vienkārši iedomāties kaut ko sagribēt, jo viņa pasaule aprobežojas ar mammu un tuvāko perimetru), viņš saprot, ka raudāšana nepalīdzēs un mamma nenāks, tad uz kādu brīdi ir miers. Līdz brīdim, kad bērns iemācās pārvietoties telpā. Tad diezgan ātri viņš novēro, ka, ja viņš dosies neatļautā virzienā, vai aiztiks kaut ko konkrētu, mamma momentā būs klāt. Tik maza bērna mērķis, ja viņš atkārtoti lien tur, kur jau iepriekš vairākas reizes norādīts, ka nedrīkst, nav nokaitināt vai spītēties. Viņš ir sapratis likumsakarību - aiztiekot kādu lietu var pievērst mammas uzmanību, jo mammas uzmanība ir vienīgais, kas viņu satrauc. Ja mamma nevelta bērnam gana daudz kvalitatīvas uzmanības (Nevis padod klucīšus, kamēr pati skatās TV, bet tiešām apsēžas ar to bērnu darboties), kas tādā vecumā ir ~2h dienā, tā nedalītā uzmanība, kas bērnam no mammas ir vajadzīga, viņš tālāk arī aug ar to pašu modeli - daru, ko nedrīkst un mamma būs klāt. Viņam nevajag Tavas mantas, viņam vajag, lai mamma pievērš uzmanību tam, ko viņš dara. Ja šo arī mamma ignorē, tālāk tas pāraug agresīvā uzvedībā, ko vecāki, līdz tādam, ka vecāki nespēj to ignorēt, bet tad jau ir jāiegulda ļoti smags darbs, lai to mainītu atkal uz normālo pusi.
Abi pārējie gadījumi - aizrādījums par saldējumu un līšana bez rindas, arī ir audzināšanas kļūdas, tikai tās ir pieļautas jau pārdesmit gadus atpakaļ, jo pats bērns šajā situācijā nekādu darbību vai lēmumu par darbību nepieņem.
Godīgi sakot, man arī interesanti, kādā sabiedrībā Tu dzīvo, ja Tev visa sabiedrība izskatās šāda. Es visas dzīves laikā vien ar dažiem tādiem gadījumiem esmu saskārusies, neskaitot veikalos čīkstošos bērnus, kas gadās apmēram reizi mēnesī, bet tie, kā jau šeit minēja, nav audzināšanas kļūda. Bērns ir bērns. Viņam 2-5 gados nav jāspēj ideāli savaldīt savas emocijas un slēpt savu nogurumu, sēžot iepirkumu ratos kā svecei.

Kādā sakarā vispār salīdzina bērnu, kurš aug ģimenē, ar to, kurš bērnu namā un ka baigā sakarība rodas?

Tas ir pavisam loģiski. Bērnu nama audzināšanas metodika ir tīri uz disciplinēšanu - brokastis, pusdienas, diendusa, launags, vakariņas, naktsmiers. Viss stingri pēc pulksteņa, galīgi neiedziļinoties bērna emocionālajās vajadzībās. Daudziem vecākiem šķiet, ka līdz brīdim, kamēr bērns nesāk vismaz pārvietoties pa istabu, emocionālu vajadzību viņam nav - tikai fizioloģiskas un rezultātā nav starpības, vai bērns ir mājās vai bērnunamā. Mehāniska fizioloģisko vajadzību apmierināšana, bez iedziļināšanās bērna emocijās, noved pie tā paša rezultāta.

Cilvēki taču nedomā, ka bērni ir nedzīvi objekti

Apzināti, protams, ne. Taču, pirms bērns piedzimst, ir šajā diskusijā labi redzamā plānošana - darīšu tā, nedarīšu šitā, viss man būs čotka. Ieplānojot, ka bērns jau pusgada vecumā tiks likts savā gultiņā, skaidri tiek norādīts, ka neviens nav pat padomājis, vai mazais cilvēks pats to gribēs. Izbrīnīta seja un "Tas ir kā, negribēs?" ir viena no populārākajām reakcijām uz jautājumu "Ko Tu darīsi, ja tas zīdainītis to negribēs?". Pirms uzrodas pirmais pašam savs zīdainis, tās zīdaiņa emocijas cilvēkiem ir abstrakts jēdziens - ar prātu saprot, ka tādas ir, bet aptvert to, ka tās būs jāņem vērā un tomēr kaut kādā mērā tām jāpielāgojas, ka viss nenotiks pēc vecāku komandas, nespēj.

Duuuja
Bērnunamos parasti nonāk bērni, par kuriem nerūpējas, kurus nemīl un kuru emocionālās vajadzības netiek apmierinātas. Ja zīdaini "audzina", tad neapmierina viņa emocionālās vajadzības, bērns jūtas nemīlēts. Līdz ar to Kaitiņas metodes īpaši neatšķiras no tās sabiedrības daļas metodēm, kuru bērni pēc laika mājas rod bērnunamos.

Alexxa+++++

Viedā Minka, es jau nerunāju tikai par autori. Vienā komentārā māca, lai vairāk lasa, izglītojas un dara, kā tur rakstīts. Pēc tam atkal tomēr katrs ir individuāls un ir jāatkāpjas no visa, ko zina.

Vienā komentārā māca, lai vairāk lasa, izglītojas un dara, kā tur rakstīts. Pēc tam atkal tomēr katrs ir individuāls un ir jāatkāpjas no visa, ko zina.

Redzi, lielā mērā jau cilvēki attīstās vienādi - sāk staigāt +/- vienā laikā, runāt (Protams, ir izņēmumi, bet tur jau ir darbiņš mediķiem), tas pats ir ar emocionālo attīstību. Vienmēr ir vietā palasīt labu, kvalitatīvu materiālu par to, kā labāk darīt, lai bērns augtu vesels gan fiziski, gan psiholoģiski, taču ir arī jāsaprot, ka ne viss derēs, būs metodes, kas strādās, būs, kas nestrādās, kaut ko iemācīsies ātrāk, kaut ko vēlāk, ka nav iespējams saplānot, ka noteikti tā vai šitā darīsi, bet citādi atkal noteikti ne. To piekoriģēs mazais cilvēciņš. Ir labi zināt vadlīnijas tajā, kas mazajam nāks par labu, bet jāspēj arī pieņemt, ka tie visi ir ieteikumi un, kamēr Tev nav sava bērna, Tu nevari pateikt, ka Tavs bērns jau nu gan nekad to, vai šito. Tāpat ir vēl viena nianse - kad piedzimst otrais, ir pārsteigums, ka var nestrādāt arī neviena no tām audzināšanas metodēm, kas pirmajam derēja tik lieliski.

Duuja
Ar literatūru domāts ne jau 70-to gadu literatūras atreferējums (autorei tā laika metodes un uzskati). Ir jālasa literatūra par bērna emocionālo un fizisko attīstību- nevis attīstīšanu, bet attīstību, fizioloģiju. Tad cilvēkam kļūst skaidrs, ko no bērna ir vai nav adekvāti prasīt. Un kādas emocionālās vajadzības jāapmierina.
Starp citu, vēl pavisam nesenā pagātnē (jūsu paaudzes bērnībā) bija uzskats, ka zīdaiņiem nesāp, tāpēc visas procedūras tika veiktas bez anestēzijas. Liels bija zinātnieku un ārstu pārsteigums, kad neirologi (mērot attiecīgos smadzeņu impulsus) pierādīja, ka zīdaiņiem ne tikai sāp, bet sāp daudzkārt spēcīgāk nekā pieaugušajiem.

Cry it out .... Es reizēm pielietoju šo metodi un nekas manam 4 gadus vecajam bērnam nav noticis. ;-) katrs vecāks jūt un zin labāk ,ko darīt ar savu bērnu. Piemēram, mana meitai gulēt manā gultā vienmēr ir bijusi liela extra, tikmēr mana draudzene bieži ņem pie jau 3 gadnieku. Mainīt bērna paradumus vienas dienas laikā ir neiespējami, bet bērni ātri aprod ar jaunām situācijām .

Godīgi sakot, man arī interesanti, kādā sabiedrībā Tu dzīvo, ja Tev visa sabiedrība izskatās šāda.

Tādā kā mēs visi, tikai ir cilvēki, kas saka taisnību, arī acīs,un daļa tikai nodomā, bet neko nesaka, jo pasakot rūgto taisnību cilvēks apvainojas.
Ja cilvēkiem nebūtu bail no konstruktīvas kritikas un neapvainotos, bet padomātu, ko var mainīt, lai labotu kļūdas, mēs dzīvotu labākā pasaulē.

Tas ka domas par audzināšanu mainās pēc bērna piedzimšanas ir muļķības, es pirms vēl stāvoklī paliku zināju kā audzināšu savu bērnu. Bērns nav citplanētietis , bet tāds pats cilvēks, kā es