Ka disciplinēt bērnu?

Bet zemapziņa paliek, ka mamma - līderis. Es sekotājs.

Un tā izaug vīrieši - memmesdēliņi. Nevienu lēmumu nevar pieņemt bez mammas viedokļa, kad pats izveido ģimeni, tāpat ļauj mammai iejaukties un visu kontrolēt.

Mammai ir jābūt piemēram, nevis līderim. Bet nedomāju, ka no autores piemērs varētu sanākt! Ja nu vienīgi piemērs kādai mammai nav jābūt! Un bērnam ir jābūt nevis sekotājam, bet personībai. Mamma un bērns ir maza komanda! Bet autorei to nesaprast.

Pievienojos tām, kas uzsver, ka tev jāpalasa literatūra par zīdaiņu un bērnu psiholoģiju.
.
Izklausies cietsirdīga.

Mamma- līderis ,es sekotājs.
Skaties, ka pēc gadiem ar tādu domāšanu nepanāc tikai to,ka tavs bērns no tevis izvairīsies un staigās naktīs apkārt. Arī pusgadu vecam bērnam zemapziņā tik un tā iestrādāsies tas,ka mamma ir barga un nedod savu mīlestību.

Es arī sliecos domāt, ka trollis :D

Tas tagad - “indigo” bērni

Indigo nebūt nav saistīts ar audzināšanas metodēm. Būtu labāk par to palasījusi, kas tas ir, pirms mētāties ar terminiem, kurus, acīmredzami, nepārzini.

Bet zemapziņa paliek, ka mamma - līderis. Es sekotājs.

Šādi salauzts bērns dzīvē neko daudz nesasniegs tieši tāpēc, ka viņam nekad nebūs dota iespēja būt līderim. Tā arī visu dzīvi nodzīvos kādam par pakalpiņu. Viņš vienkārši nezinās, kā uzņemties iniciatīvu, kā pašam uzsākt jaunas lietas. Visu dzīvi būs nedrošs, ja kāds viņam priekšā nepateiks, kas jādara.

topika autorei gadījumā nav širmis pēc dzemdībām aizgājis ciet?

Kaitiņa, kur tu izlasīji, ka smadzenas nav jālieto?

Ja Jums ir bērni neaudzinātie visatļautie, tad man jūs žēl. Pēc tam šie bērni jūs sirmas pataisīs. Man viss ir ka vajag. Vecāki ir galvenie.

Patiesībā, lielāka iespāja, ka tevi bērns vēlāk pataisīs sirmu. Pagaidi tikai līdz pusaudžu gadiem. Ar šādu traumēšanu esot mazam, tīņu gados var sagaidīt brīnumus. Tas ir, gadījumā, ja bērnus tev vīrs neatņems pēc šķiršanās un tad varēsi maksāt uzturlīdzekļus.
Bērnu namos bērni arī neraud. Tev šķiet, ka tur izaug vispakluasīgākie jaunieši?

Ka Tu zini? Tu nevari zināt. Bērns tāpat neatceras. Bet zemapziņa paliek, ka mamma - līderis. Es sekotājs.

Jā, un viņš vienmēr paliks tikai sekotājs, kas darīs to, ko garā stiprākie liks. Pusaudžu gados nevarēs pateikt nē alkoholam, smēķēšanai, vai narkotikām. Vēlāk, iesējams, sekos sektu vadītājiem.

Es nesaprotu kā tev pašai, autore, patīk tā apziņa, ka audzināsi nevis indivīdu, personu ar saviem sapņiem/vēlmēm, bet sekotāju. Kā Alexxa minēja, tu nedod iespēju savam bērnam kļūt par līderi un tad sekos tev, tad draugiem, tad dzīvesbiedram un pats ko sasniegs?
Sekojot kādam visu laiku taču nevar sasniegt, īpaši, ja audzina ar tādu mentalitāti.
Bēdīgas tās tavas tēmas, ieteiktu psihoterapiju tev pašai vai vismaz izglītoties par bērnu psiholoģiju un ko viņam šādas māte līderis-bērns sekotājs attiecības nodarīs.

Indigo nebūt nav saistīts ar audzināšanas metodēm

Saikni var savilkt, jo mūsdienu modernā audzināšanas metode ir pakārtota tam, lai tai skaitā nenomāktu šī bērna fenomenu. Ar siksnu pa dirsu un katru dienu, šī unikalitāte tiks nomākta un paslēpta. Bet katra māte uzskata savu bērnu kā unikālu.
...
Nedaudz oponējot karstasinīgajām sievietēm, bērnu nevar salauzt stingri audzinot (nejaukt ar 'netaisnīgi', kas jūtams autores pirmajos bērna mēnešos). Es nemāku spriest par meitenēm, bet puišiem vajag stingrību, ja tieši negrib izaudzināt memmīšus, kā te pretēji forumā rakstīja KindaPsycho. Stingrībai un rāmjiem ir jābūt, ko bērns drīskt un ko nedrīkst darīt. Galvenais, lai tie rāmji tik tiešām nav tādi, ka veči neraud, mājās nekādu trokšņu u.c. slinko vecāku muļķības.
Man dziļa pārliecība, ja bērns pieaugot saprot, ka visas iepriekšējo gadu vecāku dusmas bija taisnīgas un pa lietu, tad viņš vairāk respektēs tēvu un māti, nekā pilnībā izlaists bērns, kas tika audzināts par līderi, un drīkstēja uzkakāt pat vecākiem uz galvas, par to nedabūjot sodu. Un drīzāk stingri, bet taisnīgi audzinātais bērns arī būs Jūsu līderis un vienalga kas, kas nu kuram fantāzijās sameties.
PS. Lai kļūtu par prezidentu, nevajag būt nedz līderim, nedz intelektam....ir pierādījumi, vēji tā pūš :-D:-D:-D

Man apkārt ir tieši tie varianti, kur bērni bija pa rokām, tiklīdz sāka raudāt. Nesen vienu pārīti redzēju, kur 5-gadīgu puiku tētis nesa uz mājām no dārziņa uz rokām :D

Drausmīga māte tu esi. Viņam pus gads!! Tu apjēdz vispār ko dari?? Tiešām pastudē vairāk bērnu psiholoģiju. Cerams vīrs atradìs normālu sievieti un tev to bērnu atņems, ja nē sabiedrībai būs kārtējais traumētais memmītis.

Ja pa īstam, jumts galīgi aizbraucis - tādu cietsirdību...
.
Bet, ja trollis - mjā, roka labi ievingrināta.
.
Un tāpat abos gadījumos vajag laba speciālista palīdzību - šitais ir galīgi kukū, lai arī kāda iemesla tā izdomāts dzīvot vai troļļot forumā.

Nesen lasīju rakstu par šādiem bērniem, kuru raudas ignorē (zīdaiņa vecumā). Viņi pieaugušā vecumā neprot tikt galā ar savām emocijām (jo tās tikušas ignorētas), kļūst agresīvi un/vai noslēdzas sevī. Traumēti cilvēki.
Līdz 2 gadiem bērns ir mazs un ir maksimāli jāsamīļo, jānoglāsta. Protams, nevar ļaut visas palaidnības utt., bet mīļumu liegt ir ļauni.

Izlasot šo diskusiju un par kaķi varu tikai teikt, ka ar galvu tev kaut kas nav kārtībā.

Stingrībai un rāmjiem ir jābūt, ko bērns drīskt un ko nedrīkst darīt.

Šis ir pareizi un ir attiecināms gan uz puikām, gan meitenēm. Lietas, kas attiecas uz bērna drošību un veselību (Nekāpt uz palodzes, nomazgāties, laikus iet gulēt utt) ir noteikumi, kuri nav apspriežami, par pārējo gan ar bērnu ir jāizrunā abiem pieņemamākais variants, piemēram, veikalā bļaustīties nedrīkst, jo tas traucē citiem, bet to droši var darīt parkā.

topika autorei gadījumā nav širmis pēc dzemdībām aizgājis ciet?

Palasot vecās diskusijas, tā tiešām var likties. Īpaša gudrība nebija manāma arī 2016., bet tagad ir pavisam traki...

Man apkārt ir tieši tie varianti, kur bērni bija pa rokām, tiklīdz sāka raudāt. Nesen vienu pārīti redzēju, kur 5-gadīgu puiku tētis nesa uz mājām no dārziņa uz rokām

Izklausīsies kā šoks un pārsteigums, bet 6 mēneši un 5 gadi ir ļoooooti dažādi attīstības vecumposmi un noņemšanai no rokām ir jābūt tur kaut kur vidū ;-)

Nesen vienu pārīti redzēju, kur 5-gadīgu puiku tētis nesa uz mājām no dārziņa uz rokām

Tajā vecumā bērni jau vairs neprasa viņus nest, ja vien nav pārguruši vai slimi. Es arī 6 gadus vecu bērnu slimu esmu nesusi, jo meitenei nāca ģībonis. Ko citu darīt? No malas jau viegli pateikt, ka izlaists, bet faktiski ir tā, ka 2-3 gadu vecumā bērns apzinās, ka ir atsevišķa personība un apzinās savu ķermeni un tā iespējas (lekt, skriet, uzrāpties kaut kur) un tas viņu tā aizrauj, ka dzīvošanās pa rokām viņam vairs nav aktuāla. 3-6 gadi ir tas vecums, kad bērns visu grib pamēģināt un visu grib pats. Parādās tāds stabils ES, tur, kur agrāk bija "mēs ar mammu". Nu un vēl ir variants, ka puiku nesa, jo vecākiem šķita, ka tā būs ātrāk.

Man pat nav, ko piebilst. Vards vārda piekrītu Alexxa. :-D Arī audzinu superīgu trīsgadnieku. Ļoti mīlētu un lolotu, bet ar pašsaprotamām robežām. Uzvedība lieliska. Un viņa nekad neiedomātos man vai tētim "kāpt uz galvas". Abpusēja cieņa, mīlestība un respekts acīmredzami ir pietiekmi iedarbīgi audzināšanas principi...
Un nē, tiešām nekad neesmu saskārusies un nestādos priekšā kā izpaužas pēcdzemdību depresija. Bet, ja tāda vai citāda depresija ir konstatēta, tā taču ir slimība, kas jāārstē. Varbūt šajā situācijā sākt ar vienkāršu sarunu ar kādu PEP mammu?..

Nesen vienu pārīti redzēju, kur 5-gadīgu puiku tētis nesa uz mājām no dārziņa uz rokām.

Nu, piecgadnieks vēl ir pietiekami mazs, ka var būt visādi. Mani puikas abi no divu gadu vecuma pārvietojas apkārt ar savām kājām - bez slingiem un ratiem. Taču gadās, kad kurpe noberž kāju vai citreiz pēc garas dienas dikti miegs nāk, ka nav spēka pārvietoties. Lielāko puiku ap piecu gadu vecumu tētis arī ir nesis pičpaunā mājās, bet tas nenozīmē, ka viņam būtu problēmas dažus kilometrus noiet ar kājām, ja citi apstākļi netraucē.