draugu zaudēšana

Taa jau saka,ka cilveeki pazaudee draugus tajos briizos,kad iet loti slikti,vai otraadi-loti labi!

draugs arī zinātu, ka Tev ir grūti, kad to nesaki (kā Tavā gadījumā) un saprastu, ka Tev ir vajadzīgs laiks pabūt vienai.

Ja draugam ar šādu raksturu (kam vajag to laiku vienatnē) ir depresija, kā tad ir pareizi - censties uzturēt sakarus vai atstāt it kā tik nepieciešamajā vienatnē?

Ļoti patika viedās minkas viedoklis par vēlmi, aizpildīt tukšumu sevī ar draugu, kā arī odettas doma par paziņām, kas ir labāki "vieglāk panesami" kā draugi.
Par sevi varu teikt, ka ļoti grūti veidoju draudzību ar sievietēm, un visas trīs draudzības, kuras biju izveidojusi pazaudēju vai pārtraucu. Iemesli samērā virspusēji un muļķīgi, bet no šodienas domāšanas skatoties, skumt varētu tik par vienu meiteni. Ar abām pārējām draudzība būtu beigusies pati no sevis. Ar vienu pat nesarunājamies un uz ielas nesveicinamies, ar abām pārējām pārmijam pāris pieklājības frāzes svētkos. Centāmies "atsvaidzināt" attiecības ar tikšanos, bet tā mākslīgā attiecību vilkšana nav manā gaumē.
Tu jautāji, kā samierināties? Nekā. Zaudēt draugu ir kā zaudēt daļu no sevis, beigt kādu posmu dzīvē. Uz to var skatīties divejādi, vai nu pārdzīvot par zaudējumu, dusmoties un nevēlēties atlaist, vai palaist uzskatot par iespēju pašam mainīties iegūstot jaunus cilvēkus savā dzīvē.

Ar piebildi - ja draugs pats "pazūd no radariem", kā 57days pieminēja.

KAĶIS, ceru un ticu, ka var. Tikai nezinu, vai es tam jau esmu gatava.

bet īsts draugs arī zinātu, ka Tev ir grūti, kad to nesaki (kā Tavā gadījumā) un saprastu, ka Tev ir vajadzīgs laiks pabūt vienai.

Bet, redz, tas var darboties uz noteiktu laiku, ja tas “īstais draugs” attopas tikai stutējot, atbalstot, mēģinot izprast, tikt atgrūsts un atkal pieņemts, turklāt no viņa sagaida, ka viņam šie “īstie laiki” ir jāuzmin, tad var gadīties arī tā, ka tam cilvēkam pietrûkst enerģijas rezerves. Tiem “īstajiem draugiem” ir arī savas dzīves un arī viņiem var būt problēmas, un varbūt arī viņiem ir vajadzīgs tas atbalsts un sapratne. Varbūt tie “īstie draugi” ir pārtraukuši būt draugi, jo viņiem pašiem ir savajadzējies savtīgā kārtā “īstu draugu”. Sorry par dramatiskumu, bet a)šodien nejūtos vesela un jūtos kašķīga un b) dažreiz, manuprāt, cilvēki gaida pārāk daudz no otra.

Ja draugam ar šādu raksturu (kam vajag to laiku vienatnē) ir depresija, kā tad ir pareizi - censties uzturēt sakarus vai atstāt it kā tik nepieciešamajā vienatnē?

Manuprāt, otrs novērtētu, ja pateiktu kaut ko tamlīdzīgu: "Es zinu, ka Tev šobrīd ir grūti un vēlies pabūt viena, bet atceries, ka esmu tepat un palīdzēšu, kad būs nepieciešams". Un varbūt šad tad uzrakstīt, apvaicāties, vai viss kārtībā. Zinu cilvēku, kam iet smagi un kas ir teicis, ka nevar iziet cilvēkos, bet viņam vienalga ir svarīgi, lai draugi viņu atceras un turpina aicināt uz pasākumiem, lai gan zina, ka viņš neies. Tie ir tādi mazi nieki, kas nozīmē daudz. Tas, protams, ja pazīsti savu draugu un zini, ka slimo ar depresiju. Vēl jau ir tāda cilvēku grupa, kas nevar pateikt acīs, ka vairs negrib komunicēt, un pazūd bez iemesla. Tos jau gan nav vērts vilkt atpakaļ :)

Pasadena Piekrītu, draudzībā jābūt līdzvērtīgam ieguldījumam.

..sāku slimot ar depresiju un papildus atrados vardarbīgās attiecībās, tad man likās pilnīgi normāli par to runāt ar draudzeni (jo es pati viņas dēļ biju gatava darīt ļoti daudz). Tiku vienkārši brutāli atšūta, īsti negūstot paskaidrojumus, tik no citiem vēlāk dzirdot, ka es esmu bijusi "par smagu".

Es šādi pazaudēju vienu bērnības draugu. Toreiz viņš saslima ar depresiju (tā vismaz man teica, bet es nezinu vai tā bija ārsta uzstādīta diagnoze). Es visādi centos viņu atbalstīt, bet vienā brīdī man vnk apnika. Viss, ko viņš darīja ir čīkstēja un smagi pūta katrreiz, kad runājām, tikāmies vai kaut ko kopā darījām. No sākuma centos visādi viņu uzmundrināt, uzjautrināt, kaut kā novērst uzmanību, uzklausīt, dot padomus nu un visu tādā garā. Vēlāk jau rokas nolaidās, jo no manas teikšanas vai darīšanas nebija nekādas jēgas - cilvēks tikai pasmīnēja, nopūtās un turpināja čīkstēt tālāk par to cik viss ir slikti... Tad es vnk klusēju un klausījos... Un arī no tā jēgas nebija - čīkstēja un pūta tāpat, nebija nekādu acīmredzamu izmaiņu... Un tad es vnk sāku no viņa izvairīties un ignorēt. Jo man kļuva par smagu... Un es savā veidā jutos pilnībā bezspēcīga kaut ko vēl darīt un palīdzēt (bijām bērni). Protams, tagad savā veidā jūtos par to vainīga, bet no otras puses - uzskatu, ka tomēr arī viņam vajadzēja padomāt par to, kā viņa nevēlēšanās cīnīties un saņemties, un mūžīgā čīkstēšana (absolūti bezjēdzīga, jo maļ vienu un to pašu uz riņķi kā iestrēgusi plate) atstās iespaidu uz mani. Cik ilgi man, veselam un dzīvespriecīgam cilvēkam, kas tāds būtu jāiztur, ņemot vērā, ka pārsvarā tās ir vienas vienīgas gaudas bez vēlmes kaut ko mainīt?..
Ir tāds teiciens krievu valodā: Спасение утопающих — дело рук самих утопающих.

Neons pilnībā saprotu Tavu situāciju. Otram noteikti nav jāgrimst drauga dēļ. Un tas, kas lūdz pēc palīdzības, nedrīkst to izmantot kā kruķi, uz kuru balstīties, un turpināt čīkstēt, neko pats necenšoties darīt.

Спасение утопающих — дело рук самих утопающих.

Pilnīgi piekrītu. Un no slīkoņa puses, pietam. Nu nevar gaidīt, kad nu atbrauks princis baltā zirgā un tevi izglābs, kad atnāks mamma un visu salabos, kad atnāks draugi un no bedres izvilks, kad atnāks sociālais dienests un materiāli atbalstīs, un jelkādas citas eksternālas lietas vot tā neko nedarot ienesīs gaismu tavā dzīvē.
.
Nē nu, gaidīt tā, principā var, bet visbiežāk problēmas cēlonis ir iekšā, un ārējie palīgi ilgtermiņā tāpat nav glābiņš.

Bet, redz, tas var darboties uz noteiktu laiku, ja tas “īstais draugs” attopas tikai stutējot, atbalstot, mēģinot izprast, tikt atgrūsts un atkal pieņemts, turklāt no viņa sagaida, ka viņam šie “īstie laiki” ir jāuzmin, tad var gadīties arī tā, ka tam cilvēkam pietrûkst enerģijas rezerves.

Diemžēl tas tā ir: ja īstie brīži jāmin un tas izdodas reti, tad minētājam aizvien vairāk sāk šķist, ka otrs cilvēks vairs negrib uzturēt kontaktu slēptas personīgas nepatikas dēļ. Kā rakstīja Think :

Vēl jau ir tāda cilvēku grupa, kas nevar pateikt acīs, ka vairs negrib komunicēt, un pazūd bez iemesla.

Atšķirt abus gadījumus - grūti.:-(

Man viens kolēģis teica, ka labs draugs ir kā ģimenes loceklis. Ticu, ka cilvēki dažādi uztver un saprot, kas ir draudzība. Laikam paveicas gadījumos, ja atrod draugus ar līdzīgu skatījumu šajā jautājumā :)
Savus tuvākos draugus jau arī cenšos mīlēt un pieņemt tādus, kādi ir. Ir gadījies atsvešināties tāpēc, ka iepazīsti cilvēku citā gultnē.. kuru laikam vairs nevēlies akceptēt :)

Trīs gadu laikā esmu zaudējusi kādas piecas draudzenes. Ieguvusi vienu labu. Man patīk tā doma, ka zaudējot kādu draugu, tu it kā nobeidz to dzīves posmu. Vairs neskumstu, jo sapratu, ka negribu komunicēt ar cilvēkiem, kas mani smacē. Otrā gadījumā es biju tā, kas smacē (laikam). Bez aizvainojuma, lai visām labi iet.

Esmu pazaudējusi kopā kādas trīs ļoti labas draudzenes, kas bija svarīgas manā dzīvē kaut kādā dzīves posmā un tad vienā brīdī tas viss vienkārši izbeidzās. Divas draudzenes “pazuda” pēc vidusskolas, jo katra izklīdām savā virzienā, trešā bija vairākus gadus darba kolēģe un saikne pārtrūka, kad viņa aizgāja strādāt citur. Visas reizes es vēl esmu daudz mēģinājusi kontaktēties, bet nekad īsti nesekoja tāda atbilde un vēlme no viņām. Nu neko, es vispār par to nepārdzīvoju. Acīmredzot, tā tam bija jānotiek un viss:-) Pilnībā bez draugiem gan es arī nevarētu dzīvot.

īstie draugi nepazūd. Pazūd tie, kam ir citas prioritātes nekā veltīt tev laiku. Ir zudušas dažas draudzības, bet tā baigi par to nepārdzīvoju - no toksiskajiem cilvēkiem atbrīvojos pati. Bija man reiz viena "draudzene", kura man pārmeta, ka es nemākot draudzēties. Es to protams nesapratu, jo man bija draugi jau no pirmās klasītes un ar viņu biju pazīstama gadu vai kkas tāds. Un tad es sapratu, ka es 'nemāku draudzēties", jo nedancoju pēc viņas stabules, neļauju viņai justies pārākai, man ir savs viedoklis un uz mani neiedarbojas manipulācijas. Tur cilvēkam pašam bija problēmas, ne man. :D
Par tagadējiem draugiem daudzi ir kļuvuši puiša draugi, ir man arī labākā draudzene no skolas laikiem, ir draudzene no pirmās klasītes, kura gan tagad dzīvo ārvalstīs, bet mēs tāpat sazināmies un satiekamies, kad viņa brauc uz Latviju. Ir vēl šādas tādas draudzenes. Kopumā, draugu loks pats izsijājas un es nepārdzīvoju par atkritējiem, jo ja es ko cenšos darīt draudzības labā un no otras puses nav nekādas atgriezeniskās saites, tad man tādu draugu nevajag.

Kādreiz bija vairāki draugi, kuru zaudēšanu pārdzīvoju, mainījās skola, dzīvesvieta, bet nu neko, citi nāca vietā.
Pēdējā laikā gan es pati vairāk esmu iniciatore tam, ka draudzība pakāpeniski zūd. Laikam, jo vecāki kļūst, jo draugus savādāk uztver, liekas, ka kādreiz bija vienkāršāk bez saistībām, pienākumiem, tagad vairāk draugi tiek uztverti kā bezmaksas ātrās palīdzības stacija- vai tu man nevari palīdzēt to un šito, aizdot, pieskatīt bērnu, suni utt.

Man nav draugu, skolas laikā no visiem norobežojos un tā tas izbeidzās. Tad kādu laiku dzīvoju ārzemēs, atradu jaunus draugus, bet kopš esmu atpakaļ latvijā, nav vairs kontakts. Nepārdzīvoju īsti ne par vienu, dažreiz gribas ar kādu parunāt, iziet izklaidēties, bet nav ar ko un tāpēc krītu uz nerviem draugam, viņam ir draugi un ir ar ko priecāties, bet es blakus nogarlaikojusies skauģe kurai žēl ka viņš iet izklaidēties :D

Skolas laikos zaudēju labāko draudzeni. Diezgan sāpīgi bija tam tikt pāri, taču tiku. Un kopš tā laika visas turu paziņu statusā, tāpēc galīgi vienalga, ja pazūd kontakts vai tamlīdzīgi. Tādā ziņā esmu auksta :D

Uzskatu, ka nav nepieciešams nemaz daudz draugu. Skolas laikā jā, man bija daudz draugi, bet visi ar laiku pazuda dabīgā ceļā. Protams, ir vēl kādi 4-5 draugi, ar kuriem uzturu patstāvīgu kontaktu, bet vienmēr jau no mazotnes man ir bijusi viena sirdsdraudzene. Nekad nav bijis konfliktu, šo cilvēku cienu un nav svarīgi vai tiekamies katru dienu vai reizēm pat netiekamies mēnešiem, bet tas neko daudz nemaina. Joprojām ir par ko parunāt, doties kopīgos piedzīvojumos un dalīties ar bēdām.
Paziņas jā, tās ir daudz, bet to loks ļoti ātri mainās atkarībā no dzīves apstākļiem.