Laucinieki

tas nav normāli, ja tiek uzspiests. tā arī pasaki, ka kartupeļus vari pati sev nopirkt. mans tēvs arī izklaidējas ar kartupeļiem un nelielu dārziņu, neko nepalīdzu. ja es savā darbā par stundu varu nopirkt kādus 50 kg kartupeļu, tad kāpēc man iet tos stādīt/lasīt utt? un atpūta man ir pelnīta.
cita lieta, ja kādam šķiet, ka tie kartupeļi akūni garšīgāki no vecāku dārza (ak jel, tie ir tikai kartupeļi, tādi paši ir veikalā/tirgū). vienīgi varu piekrist pašaudzētiem tomātiem, jo veikalos švaki ar šķirņu daudzveidību. :)
pilnīgi saprotama tāda palīdzēšana tad, ja tas kartupeļu maiss ir reāls atspaids savās finansēs.
(p.s. kartupeļu vietā var likt ko citu)

jā, ar ekonomisko pamatojumu ļoti bieži ir švaki. viņi nerēķina ne savas darba stundas, ne, teiksim, tehnikas, degvielas utt izmaksas. uztur sev mākslīgu sajūtu, ka tas jau par velti no paša dārza...
ja ir nopietna saimniecība ar ES atbalstu, tad ir jāspēj tikt pašiem galā.

sēšana, stādīšana, ravēšana, ražas novākšana un malkas sagādāšana un vēl zāles pļaušana. Nekas tāds, ko nevarētu izdarīt strādājot ne vairāk kā pāris dienas nedēļā.

Ja dārzs simbolisks, tad jā, bet vispār lieliski redzams kā pilsētniekam laucinieku nesaprast (lai gan esmu pilnīgi pārliecināta, ka tēma ir troļļošana), jo tiek aizmirsts, ka visi šie darbi ir atkarīgi no laikapstākļiem - tad nu jādara, kad tie ir atbilstoši un, ja laika prognozes nav labvēlīgas, maksimāli daudz jāizdara, kamēr vēl var.
Protams, visu var nopirkt, ja ir nauda, bet no otras puses - kas zina kur un kā tas audzēts un arī garša bieži atšķiras, it īpaši lielveikalos nopērkamajai masu produkcijai.

Es atkal nesaprotu, kā var negribēties palīdzēt SAVĒJIEM! No pa gadu sakrātā mēneša atvaļinājuma 2 nedēļas vasarā ņemu, lai varētu braukt uz laukiem palīgā un priekš sevis šiverēt. Gan atpūšos, gan nosauļojos, gan kaut ko vērtīgu izdaru.
Nu kur tāds naids pret darbu? Ikdienā nosēžot pie datora un runājot ar cilvēkiem, no tā atpūšos nomainot vidi - laukos krāsni kurinot, ar dārza darbiem, lopus pabarojot, kaut ko pakrāmēt, pakārtot, ir tik daudz ko darīt. Tai pat laikā varu senčus palaist uz pilsētu iepirkties, pie dakteriem vai kur nu. Visi no rutīnas izraujamies.
Bet tad ir princeses, kas čīkst, ka katrupeļi jānovāc. Vai jums maz ir apziņa, kāpēc tam ir jānotiek steigā, kāpēc vecāki šos darbus ieplāno tad, kad ierodas palīdzīgas rokas? Šogad taču vispār bija briesmas. Kartupeļus burtiski no ūdens raka ārā, cerot, ka nesapūs un ziemā būs, ko ēst. Tad viņi Jāizžāvē un tikai tad uz pagrabu. Un ja tev prognoze sola vien 3 sausas dienas, tad jā, meitiņ - palīdzi un neņaudi par savu ārprātā grūto pilsētas dzīvi.

Man šķiet tikai loģiski, ka bērni palīdz vecākiem laukos. Ja man tagad būtu vēl iespēja aizbraukt uz laukiem noteikti brauktu un strādātu, bet diemžēl visa lopu turēšana un pārtikas audzēšana beidzās ar manu aiziešanu studēt. tagad laukos ir dažas vistas tik, suņi un kaudze kaķu. Saprotu tos lauku cilvēkus, kas tā raujas, tas reāli ir dzīvesveids, viņi bez tā nevar, ja vēl samazinātu darbu, bet dzīvot pilsētā...ne velti daudzi pilsētnieki joprojām pēc gadiem pārceļas uzlaukiem. Laukos ir sava veida burvība.
Personīgi, es arī gaidu to brīdi, kad man būs iespēja nopirkt laukos savu mājiņu, un varēšu savākt savas pekeles no pilsētas un pazust uz laukiem, jo vienkārši neesmu pilsētas cilvēks, un, ja godīgi pilsētnieka dzīve brīžam dzen depresijā, un tad man palīdz atiet tikai pabūšana laukos un tas miers tur.. Iespējas un visa kā pilsētā ir vairāk, bet ne visiem tas ir primārais. Manos plānos gan nav audzēt n-tos ha ar produktiem un turēt simtiem lopu :-D, bet savu ideālo dzīvi laukos jau sen esmu izplānojusi, un, galvenais, pilnīgi realizējamu, un tā, ka nebūšu pārgurusi katru dienu strādājot, pietam tāda, kur bērni droši vien paši gribēs mājās skriet, un es būšu tā, kas gaidīs, kad šie aizvāksies :-D

Atmaksājas tikai patiešām lielas saimniecības, bet no radu pieredzes redzu, ka tajās tiek sačakarēta veselība, ko nereti pat ar bargu naudu vairs nevar izlabot. Tā ka tā peļņa vēl ir diskutējams jautājums.
.
Kad vecvecākiem bija liela saimniecība, tad arī piespiedu kārtā daudz kas tika darīts. Tiesa, savulaik vecvecāki arī ļoti atbalstīja, tā ka kurnēšanas daudz nebija. Kurnēšana sākas tad, kad Rīgas radi vnk. sabrauca, sakravāja somas un aizbrauca. Toties malkas talkas, kartupeļu talkas, lapu grābšanas talkas, tās gan man ļoti patika, un tagad to ļoti pietrūkst. Satikās radi, kaimiņi, strādājot izpļāpājas, pēc tam vienmēr, vienmēr ļoti garšīga maltīte un jaukas pasēdēšanas.
.
Maniem vecākiem ir jauka māja laukos un maziņš dārziņš tikai savām vajadzībām, bet pat tā daļu grasās likvidēt, jo neatmaksājas tajā ieguldītais laiks, atstās vien kādu zaļumiņu salātiem, zemenes un sīpolus, ķiplokus, cik nu to pa gadu vajag. Diez ko daudz ciemos braukt nesanāk, bet, kad esmu, neatsakos nopļaut zālienu, kopā ar mammu kādu puķi izravēt (ja reiz esmu tur un mamma ravē, tad justos stulbi tajā brīdī TV skatoties), pagatavot vakariņas un padarīt tādus ikdienišķus privātmājas darbus. Bija smieklīgi, kad reiz Rīgas radi brauca ciemos, sestdien no rīta jau zvana, ka izbraukuši. Tētis pajokoja, ka labi, vēl paspēšot lapas palīdzēt grābt. Un ko jūs domājat? Iebrauca vien melnā naktī :-D Kaut gan nekad nav atteikušies aizvest pa maisam dārzeņu, ogu, plus pēc viņu sīkajiem māja izskatās kā pēc kara. Bet nu vecāki nevienu ciemiņu nenostrādina, savukārt sevi un māsu tur par ciemiņiem neuzskatu.
.
Man gan ir rūgta pieredze ar ex drauga mammu. Tur patiešām bija gadījums, kad divi pensionāri (viens vēl algotu darbu strādāja), bija sagrābušies tik daudz, ka paši vairs nespēja un tik raudāja un raudāja, kā visiem jābrauc palīgā. Kad aizbraucu ar viņiem iepazīties, jau pirmajā iepazīšanā dienā man iedeva kapli un aizveda uz dārzu. Pašai tagad dusmas, cik es biju stulba un iemīlējusies. Draugs arī tur strādāja un strādāja bez apstājas gandrīz. Tikai ap Panorāmas laiku jau varēja atpūsties. Lielākas dusmas, ka pašiem bija divas meitas, bet visvairāk rēķinājās tieši ar mani! Ar draugu pat nekad uz veselu nedeļas nogali kaut kur aizbraukt nevarēja, jo kas strādās? Vienreiz paprasīja no viņas "skaisti ierīkotā dārza" gliemežus izlasīt. Es sāku raudāt. Kā "kompensāciju" viņa man pirka lupatas, kuras es pat pa māju nēsāt negribēju. It kā jau jā - uz pilsētu deva līdzi savus produktus, bet ne man tie viņas ziemas salāti bija vajadzīgi (tad jau manas mammas bija daudz garšīgaki), ne veseli maisi burkānu (ko lai pilsētā ar tādu kvantumu burkānu dara?). Lietainās dienās viņa izdomāja 100 jaunus veidus, kā sekcijā visu pārkārtot, kādas plātsmaizes virtuvē cept, ka tikai nedod dievs nesēž tāpat. Tiesa, šķiroties uzzināju ko tādu, kas varētu attaisnot drauga vergošanu, bet ne manējo. Fui. Vēl tagad, pēc tik daudziem gadiem dusma uznāk. Par to trako ģimenīti veselu grāmatu varētu uzrakstīt.

Piekrītu autorei par visiem 100. Uzskatu,ka KATRAM PAŠAM VISPIRMS IR JĀTIEK GALĀ AR SAVU DZĪVI! Vecāki spēlē uz bērnu vainas apziņu un tā ir manipulācija. Tev nav jāatdod sava dzīve tikai tāpēc,ka vecāki tevi audzinājuši-tu audzināsi savus bērnus. Tā ir viņu izvēle,tev spēki jātērē savai dzīvei. Tas pats attiecas uz bērnu dzemdēšanu,daudzas sadzemdē 3 bērnus un gaida kad nu vecākais pieskatīs jaunāko un pēc tam bērnam trauma,jo laikā kad bija jāmācās,jāsporto vai jāstaigā pa klases vakariem,bija jāuzņemas pieaugušo loma. vecāki izvēlas cik bērnus dzemdēt,tad arī paši audziniet. man ir 1 bērns un pati arī ar vīru audzinu,nenogrūžu nevienam. tā kā zinu ka negribētu vairāk jo negaidu kad mana mamma regulāri pieskatīs vairākus bērnus,tāpēc izvēlos tā. Es nesaku ka slikti ir daudz bērnu,bet tad arī rēķinies ka audzināsi pati,nevis čikstēsian jau neviens napalīdz,vai gaidisi ka vecākie pieskatīs jaunākos. Tie ir tādi cilvēki,kas vnm gaida kad kāds palīdzēs,visās jomās. Palīdzēt var ārkārtas situācijās nevis regulāri patēlojot cietēju ka nu redz man tik daudz darba ka visiem jāpalīdz. tad neuzņemies

Es arī cīnos ar saviem radiniekiem, kas uzņēmušies saviem gadiem par daudz. Esam n-tās dobes likvidējuši, jo nav, kas ravē. Un paši dzīvojam 2 h attālumā, tā kā nav tik viegli aizbraukt.
Katru gadu ir malkas epopeja, jo saskaldītu malku tak nevar pirkt. Kaut to varētu tikai šķūnī salikt. Un tas, protams, arī jādara aukstajā laikā. Un citiem radiem par šīm problēmām ne silts, ne auksts. Mēs tik skrienam.
Es ceru, ka man tajos gados būs saprāts kaut tik daudz, lai neapgrūtinātu tuviniekus. Kaut kāda nereālā spītība uznākusi.

Palīdzēt ir forši, bet ne tad ja gimenē ir 2 mazi berni, kad vel pa gridu spelejas...., vienmēr kad aizbraucam dabūjam blusas, bērnus tur nav kur nolikt, visur ložna milzigs vilku suns un blusains, spalvins kakis. Est tiek dots lauku krejums, piens, biezpiens ( nespeju ieest). Cels ir 2h ar masinu.
Pie manas vecmammas ir zalajs, ogas, aboli, dilles, loki. Ar to ari pietiek. Vasara jau paiet 3h kamer to trako teritoriju noplauju. Pat est stavokli pedejos menesus plavu (viram tikmer labosanas, remonta darbi) un palidzeju, jo redz vecmamma sez un raud, ka zale gara. Kurs tev tur redz!!!! Tas saucas 3h paciemojamies pie vecmammas.
Vel cirks, kad mana mamma atlido uz 3dienam no Italijas pie vecmammas, tad vinai pat nav laiks paplapat, jo ir jaiet kopt KAPI un jagrabj, jatira utt. Mamma reiz raudadama teica, ka vairs nelidos ciemos, lai redzetu kapus!
:-D

op tak nerunā par vienu dienu gadā nolasīt kartupeļus...

Atmaksājas tikai patiešām lielas saimniecības

No pieredzes - nepiekrītu. Mums bija standarta zvērudārzs - 5 govis, 3-4 cūkas, suns, kaķis. Uz lauka graudaugi, kartupeļi, zaļumi, pākšaugi, visādi runkuļi un citi nieki. Puķes priekam. Viss dažos hektāros. Un vecvecāki par pensiju (kuru arī lauku darbu dēļ nopelnīja labu labo), piena naudu, ik pa laikam pārdoto govi vai sivēniem dzīvo labi. Var visas zāles atļauties, remontu mājās, sadzīves tehniku kādu tik ne, labi un kvalitatīvi ēst, pilsētu izbraukāt un nepārstrādāties. Nu nevajag obligāti lielsaimniecību ar 200 lopiem.
Otros laukos arī tētis dzīvo ar zemeņu lauku un dažām govīm. Un visam pietiek.
Bet tas ir cits stāsts. To nepalīdzēšanu un milzīgo egoismu saprast es nevaru. Vai tā ir kaut kāda greiza audzināšana vai kas? Kas tad tā par ģimeni, kur katram jākuļas pašam par sevi - no sērijas "pats sagrābies darbus, pats vainīgs, es te pie TV pasēdēšu".

Un kas tā par ģimeni, kurā citiem ir jāplēšas pušu, jo kādam dikti gribas kāpostiņus 30 vagās sastādīt? Ok, reizes 2-3 gadā var palīdzēt - sastādīt kartupeļus, piemēram, vai nopļaut zāli..bet visu laiku, regulāri? Tā nav mana atbildība, ka vecāki vai vecvecāki iekārtoja sev nepavelkamu saimniecību, man ir sava dzīve, par kuru jārūpējas. Tev vajag kāpostus, tu arī stādi un ravē, liec mani mierā.
Tad jau tas arī ir milzīgs egoisms, kas liek vecākiem savus bērnus par vergiem izmantot, m? Manu vīru regulāri sauc uz laukiem nevis tāpēc, ka dikti ilgojas, bet tāpēc, ka vajag kaut ko darīt. Katru reizi atbrauc ar savainotām rokām, pusbadā un neizgulējies, jo vecākus uztrauc tikai darbi un atbildības novelšana no sava kakla.

kartupeļu vidējais patēriņš ir zem 300 g dienā. labi, rēķināsim, ka laucinieki ēd, protams, vairāk, rēķināsim 400. ap 140 kg gadā (un tas ir pārspīlēti, jo vai nu tiešām kādus griķus vai makaronus arī nepatērē). 20 centi kilogramā (noteikti var tādu cenu sarunāt pie kaimiņa, kas kartupeļus audzē profesionāli). voilā, iegūtais 'ietaupījums' ir milzu summa - 28 eiras gadā! :D

zinas tante, nu, nezinu, piemēram, tētis būs apņēmies 20 ha meža izstrādāt. arī iesi ar fuksīti palīgā?

Es arī nesaprotu, kādēļ tik bieži laukos cilvēki sevi tā nostrādina pilnīgi bez iemesla. Tikai tādēļ, ka dzīvo laukos, jāstrādā no rīta līdz vakaram bez neviena atpūtas mirkļa? Ja vēl tam būtu kāds ekonomisks pamatojums. Bet tik un tā tas ir mazohistiski.

Vai tu domā, ka tie cilvēki uztver darbu savā saimniecībā kā sadistisko nostrādināšanu?
Es pazīstu cilvēkus gan laukos, gan pilsētā, kas bez fiziskā darba nevar. Domāju - vecus cilvēkus. Jaunāku cilvēku starpā šī "problēma" vairs nav aktuāla, bet vecākā paaudzē daudziem sēdēt četrās sienās ar datoru šķiet mocības, savukārt pastrādāt ar rokām - tā ir cita lieta.

57days, ja noalgotu vienu palīgstrādnieku, tad būtu!
Tomēr ir arī atšķirība vai viņa pati arī metas tajos darbos no rīta līdz vakaram kā viņi, vai pati tajā laikā sēž mājās datorā, vai skrien uz pagasta māju ar citām čupoties, vai ar pārējiem bērniem brauc ekskursijās un viss ir vienkārši bardakā. Tie tikmēr kā muļķīši divatā strādā. Nu es to vienkārši nesaprotu!
Es saprotu, jā, palīdzēt vecākiem ir svarīgi, bet ir arī visam robežas. Ja nevar pats regulāri tikt galā bez palīgiem vai algot tādus, tad tas nav vajadzīgs. Ja tas nav galvenais iztikas avots, piemēram, drauga mammas gadījumā, kad ir ar labu izglītību un ir daudz kur aicināta strādāt par labu algu, bet viņa vienkārši atsakās un paliek pie šī sev ērtā varianta.

Droši vien tāpēc arī atšķiras šīs izpratnes par brīvā laika pavadīšanu, jo, ja tā labi padomā, tad jaunākās paaudzes tiešām ir slinkākas konkrēti fiziskos darbos. Daudzi pat savu māju nevar sakopt vai kaut ko elementāru salabot, ja mājās salūzis.

To nepalīdzēšanu un milzīgo egoismu saprast es nevaru. Vai tā ir kaut kāda greiza audzināšana vai kas? Kas tad tā par ģimeni, kur katram jākuļas pašam par sevi - no sērijas "pats sagrābies darbus, pats vainīgs, es te pie TV pasēdēšu".

Man nav skaidrs, kāpēc man kā indivīdam vajadzētu atbildēt par citu indivīdu izvēlēm? Un vienalga, tā ir ģimene vai nav, tas neko nemaina. Es nerunāju, te par "no laba prāta palīdzēt", bet kā "atbrauc un obligāti jāpalīdz darbos" situāciju.
Bērniem nevajadzētu būt atbildīgiem par vecāku izvēlēm, tāpat arī otrādi.

Ja ir lopi, tad kartupeļus patērē arī tie. Ja nav savējo, ir jāpērk. Un lopam jau tas patēriņš ir citos mērogos. Plus vēl degviela, lai tos kartupeļus šurpu turpu izvadātu, plus laiks.
Mans stāsts gan nebija par kartupeļiem kā tādiem, bet vajadzību daudzās situācijās rīkoties operatīvi.
Par bērnu nostrādināšanu - nesaku, ka ir jāaudzina nākamā kāpostu ravētāju paaudze, bet ir forši, ja bērnu audzina ar kopības un abpusēja atbalsta sajūtu. Ideāli, ja tas bērns var kādā brīdī atnākt atpakaļ un pateikt - klausieties, vecie, es zinu, kā šito var optimizēt un automatizēt, samazinot darba un palielinot ražas apjomu. Savukārt ja bērni paši ir iemācījušies strādāt gudri, tad lai iet pie vecākiem un dara, lai uzstāj. Nav noslēpums, cik grūti vecajiem ir adaptēties jaunām lietām.

, ja noalgotu vienu palīgstrādnieku, tad būtu!

doma laukos tadu viegli atrast?