Vecāki arī paliek vecāki un spēki mazāk. Pēdējo gadu laikā tēvam ir parādijušās muguras problēmas. Protams ka daļa darbu tiek nomesti, bet kaut vai tās pašas govis ir tik cik vajag, lai būtu piens pašiem, pietiktu arī suņu barošanai, pietiktu piekš piena produktu pagatavošanas, kā piemēram siera, kurus arī tad pārdod tirgū kopā ar siltumnīcas gurķiem, tomātiem, utt.
Ar to kartupeļu talku arī ir tā, ka mēs sezonā ziedojam vienas savas brīvdienas, retu reizi varbūt divas un nosēžam tās divas/četras dienas uz lauka nostrādājušies vācot kartupeļus, bet tad mums uz pilsētu dod līdzi lielo maisu ar kartupeļiem katru reizi kad braucam ciemos. Tad mums iedod lauku pienu, olas, dārzeņus un arī to pašu gardo lauku pienu.
Problēma tur ir nevis tajā, ka par daudz uzņēmušies, bet vienkārši pēdējo 5 gadu laikā darba rokas ir palikušas mazāk.
Un viņi tiešām arī domā līdzi, un nestāda vairāk nekā vajag, tikai kartupeļi ir vairāk, viss pārējais tiek sagādās tā lai pietiktu līdz nākamajai sezonai.
Papildus visam nosauktajam ir jau arī vienkārši sadzīviski darbi kā malkas sagādāšana, jumtu maiņa kūtij/ mājaim, mašīnu remonti kur mums arī nāk par labu jo tur varam mašīnu taisīt ja ir nepieciešams, traktoru uzturēšana, graudu novācēja sagatavošana sezonai, utt..
Laukos vienkārši nekad netrūkst darbi, pat ja visu samazina. Darīt tur būs vienmēr ko, bet mūs ar varu tur nedzen, mēs paši braucam un apzinamies to ka var nākties vairāk strādāt.
Bet man nekas neatsit to foršo sajūtu kad darbi ir padarīti un vakarā visi var forši atlaist un uzrīkot lauku tusiņu vai vienkārši arī iet nopeldēties ezerā, nakšņot zem zvaigznēm netālu teltī, izdragāt lauku ceļus un visādus pigorus darīt kas paliks atmiņā. Tā ir pilnīgi cita vide nekā pilsētā kas vismaz man ļoti patīk.
Un kā es saku, ja ir grūta darba nedēļa bijusi, tad mēs vienkārši nebraucam. Mūs ar varu neviens nedzen tur, bet retu reizi palūdz atbraukt drīzumā, ja tiešām ļoti vajag.