Katram darbam sava garoziņa.
1) Lai iegūtu pediatra specialitāti, būs jāstudē 10 (!!!) gadus. Pirmos gadus, ja gribēsi kaut ko iemācīties ne tikai izvilkt četriniekus, nāksies ļoti daudz laika pavadīt mācoties un zubroties. Pašai savi ienākumi būs ierobežoti, vajadzēs vecāku finansiālu atbalstu. Nevarēsi veidot ģimeni kā tobrīd vēlēsies, jo teorētiski BKA varēsi ņemt, bet praktiski atsākt studijas pēc gada vai pusotra būs ļoti grūti, jo īpaši, ar mazu bērnu mājās. Tagad tev tas nav aktuāli, bet procesā domas var mainīties.
2) Pediatra darbs nebūt nav tik rožains kā šķiet, jo jāstrādā ne tikai ar bērniem, bet arī viņu vecākiem. Vecāki ir visādi. Mums Latvijā ir ļoti daudz vardarbības ģimenēs, ir daudz vecāku, kas ir nolaidīgi pret saviem bērniem (un tādi ir visos sociālajos slāņos). Psiholoģiski būs grūti strādāt, jo vecākiem patīk apšaubīt ārsta kompetenci (interneta laikmets), rekomendācijas uztvert ar agresiju (zinot kā konkrētais vecāks ēdina atvasi, pamēģini tik iepīkstēties, lai nedod ar gastrītu slimam bērnam čipsus, kolu, burgerus :D ).
3) Ārstu algas valsts slimnīcās nav lielākas par algām, ko saņem cilvēki, kas studējuši 3x īsāku laiku. Ārsti normāli saņem tikai privātpraksēs. Bet ne vairāk kā citu nozaru pārstāvji. Bagāta nekļūsi.
4) Privātpraksē strādāt būs grūti, jo interneta laikmetā katra tava kļūda, neveiksme tiks publiskota kā atsauksme par dr.icebreath. Jāsaprot, ka neviens nav perfekts, visi kļūdās, arī ārsti ar lielu stāžu, jo diagnozes uzstāda pēc varbūtības, t.i., jebkurš vienkāršs simptoms var izrādīties reta, smaga, nopietna slimība. Visām slimībām nav skrīnings, visas nevar pārbaudīt ātri un lēti, bet katram simptomam magnētisko rezonansi neieteiksi. Tā tās kļūdas rodas. Tāpat gadās, ka pacients nepareizi sniedz anamnēzi- vienreiz saka tā, otrreiz- pilnīgi savādāk.
Mana kolēģe, dedzīga pediatre, kam darbs sirds aicinājums, 20 gadu laikā "izdega"- nav vairs nekāda prieka par darbu.